Pjotrs Stolipins

Pjotrs Stolipins bija krievu politiķis, iekšlietu ministrs un Krievijas premjerministrs. Veicis nozīmīgas reformas cariskajā Krievijā.

Stolipina loma Krievijas vēsturē joprojām ir nenovērtēta - viņs saprata, kādu postu valstij var atnest marksistu laupīšanas un mantas dalīšanas politika, tāpēc viņš ļoti asi vērsās pret jebkādām demonstrācijām un revolucionāru kustību kā tādu.

Kievijas nemieru cēlonis bija milzīgā pārvaldes un ekonomisko attiecību atpalicība par vairākiem gadsimtiem kā arī daudzu simtu okupēto tautu kolonizācija. Tā bija  ideāla augsne gan marksistu, gan nacionālo kustību uzsāktajai atbrīvošanās cīņai no Krievijas okupācijas, kolonizacijas un pārkrievošanas politikas

Lai arī Stolipins veica nozīmīgas reformas, cenšoties modernizēt valsti, viņš tika nogalināts atentātā.

Latvijā (Baltijā) Stolipina reformas vērtējamas vairāk kā negatīvas,- lai gan pēc būtības viņš visā Krievijā centās tikai iekopēt Baltijas (Rietumeiropas) saimniekošanas principus, attiecībā uz latviešiem viņam bija īpašs pārkrievošanas plāns: uzpērkot no muižniekiem zemes un ar kredītiem atbalstot to iegādi zemniekiem, viņš šo plānu Latvijas teritorijā attiecināja tikai uz krieviem, savukārt, latviešus plānoja "izmitināt" Arhangeļskas un Murmanskas apgabalā.

***

Stolipins bija ievērojams Krievijas politiķis, valstsvīrs. Bijis Krievijas Iekšlietu ministrs un kopš 1906. gada - arī Krievijas impērijas premjerministrs.

Stolipins kā iekšlietu ministrs izpelnījās visu veida 1905. gada revolūcijas dalībnieku - sākot no "kreisajiem"- marksistiem un anarhistiem, beidzot ar visu nekrievu tautu nacionālās buržuāzijas pārstāvjiem- "labējiem"-  naidu, jo pēc revolūcijas sekojošajā "cara valdības atriebībā" Krievijas iekšlietu ministrs izmantoja radikālas metodes, bieži vien ar "soda ekspedīcijām" bez tiesas nošaujot veselu dzimtu vīriešus, nodedzinot zemnieku ēkas un desmitiem tūkstošu cilvēku izsūtot uz Sibīriju. 

Cenšoties pārveidot Krieviju no feodālas, atpalikušas valsts par kapitālistsku, Stolipina reformas paredzēja gan ražošanas un transporta sistēmas izveidi, gan radikālu agrārās politikas maiņu. Krievijā lauksaimniecībā valdīja tradīcija sadalīt mantoto zemi starp visiem mantiniekiem (pretstatā Rietumeiropā un arī Baltijā pieņemtajai sistēmai, ka zemi manto viens no dēliem). Rezultātā, Krievijā zeme tika apstrādāta neefektīvi- sīkos gabalos nebija iespējams zemi ne normāli apstrādāt, nedz iegūt labas ražās, turklāt "dzimtas kolektīvās saimniecības" ietvaros nebija individuālas ieinteresētības.

Reformas rezultātā zemes mantošanas princips tika mainīts un papildus tika izveidotas bankas, kurās zemnieki varēja aizņemties naudu zemes iepirkšanai uz zemiem procentiem.

Lai arī Krievijā Stolipins mūsdienās tiek uzskatīts par izcilu reformatoru, šīs reformas netieši bija vērstas pret baltiešiem. 1905. gada revolūcijas ietekmē Krievijā valdošā aristokrātija bija sabaidīta; šeit joprojām valdošajai vācu un poļu aristokrātijai pieaugot arvien lielākam krievu nacionālismam, Krievijas aristokrātija vairs īsti neuzticējās. Stratēģiski krievu interese bija nostiprināt "Krievijas rietumu robežas", jo tās deva izeju uz jūru.

Rezultātā, Stolipina reformu plānā latviešus no lauku apvidiem bija paredzēts pārvietot uz Arhangeļskas apgabalu, bet vietā nomitināt krievus. Lai plānu realizētu, bija paredzēts ar speciāla fonda palīdzību no vietējiem muižniekiem izpirkt zemi un dot aizdevumus zemniekiem, kuri vēlētos šo zemi iegādāties, taču aizdevumi netiktu doti vietējiem.

Bija uzsākts pat pirmais "Stolipina pilotprojekts"- šodienas Talsu novada Virbu pagastā.

20. gadsimta sākumā, realizējot zemes reformu, Krievijas valdība iepirka no barona Hāna simtiem hektāru zemes un pārdeva to bezzemniekiem, pārsvarā vecticībniekiem. Virbos vecticībnieki uz dzīvi apmetās ap 1908. gadu, tad tika pabeigta arī Rīgas—Ventspils dzelzceļa būve

Dziļi ticīgie vecticībnieki dievkalpojumus sākumā noturēja Jevseja Dembovskova un Feodoseja Stepanova mājā, taču vēlāk — uzceltajā baznīcā. Dievnams iesvētīts 1928. gadā. Tādējādi, Jaunpagastā atrodas vienīgā vecticībnieku baznīca Ziemeļkurzemē. Tā ir taisnstūra celtne ar galvenajā fasādē piebūvētu torni.

Kā ziņo vietējie mediji, šis Stolipina reformas "aizmetnis" dzīvo joprojām- ap 90. gadu vidu draudze vairs nedarbojās un dievnamu izdemolēja, taču nu jau vairākus gadus tajā atkal notiek rosība. Pateicoties draudzes locekles Antoņidas Širokajas degsmei un neatlaidībai, baznīca un Neivakena (Jaunpagasta) draudze pamazām atdzimst no jauna.