Bruņota latviešu sociāldemokrātu grupa uzbrūk Rīgas policijas ēkai

Bruņotu kaujinieku grupa 14 cilvēku) uzbruka Policijas pārvaldes ēkai ar mērķi atbrīvot iepriekš arestētos biedrus. 

Starp uzbrukuma plānotājiem un veicējiem bija: 

• Jēkabs Dubelšteins (ar segvārdu Jēpis),
• Jānis Čoke (Brašais),
• Kristaps Salniņš (Griška),
• Rūdolfs Dēliņš (Čoms), kā arī
• Ģederts Eliass (Straume).

Uzbrukuma rezultātā no policijas izdevās aizbēgt sešiem arestētajiem kaujiniekiem, tostarp arī vienam no aktīvākajiem revolucionāriem un kaujiniekiem –

• Jānim Luteram (Bobis), kurš vēlāk piedalīsies Krievijas Valsts bankas filiāles aplaupīšanā Helsinkos.

“Nolēma, ka Dubelšteins un Ģederts Eliass (Straume) lauzīs sev ceļu tieši iekšā izmeklēšanas nodaļā, bet Jānis Žāklis un Jānis Čoke paliks priekšistabā, lai tiktu galā ar sardzi un jebkuru citu policistu, kā arī lai piesegtu kāpnes, neļaujot noskriet lejā nevienam no trešajā stāvā dzīvojošajiem 160 zaldātiem. (..) Kaujinieki pārkāpa policijas ēkas slieksni astoņos un piecpadsmit minūtēs. Kopumā operācijā piedalījās divpadsmit cilvēku, bet tikai Jānis Žāklis, Jānis Čoke, Jēkabs Dubelšteins un Ģederts Eliass iegāja policijas pārvaldes vestibilā, tad uzgaidāmajās telpās pirmajā stāvā. Visiem zem mēteļa bija nopietns bruņojums – katrā rokā pa mauzerim. Žāklis un Čoke palika uzgaidāmajās telpās un tēloja, ka ir apmaldījušies, domādami, ka šeit ir arī pasu galds. (..) Dubelšteins un Eliass strauji devās uz Izmeklēšanas nodaļu. Pie durvīm sargs gan nostājās viņiem priekšā un jautāja nāciena iemeslu, uz ko Dubelšteins saniknota ierēdņa manierē atbildēja, ka viņi dodas uz tikšanos ar Kārkliņu, ka abi strādā slepenpolicijas labā un tagad viņi tiek aizkavēti. Sargkareivis bija tik iespaidots no pārliecinošās atbildes, ka uzreiz palaida abus nācējus tālāk...

“Sargkareivim kņada sāka šķist aizdomīga, un viņš cēla pie pleca šauteni, bet Luters no gaiteņa jau sauca: “Šauj zaldātam!” Neizņēmis rokas no mēteļa kabatām, Dubelšteins nošāva zaldātu. Sāka šaut arī Eliass, kā arī Luters ar Kalniņu no saviem brauniņiem. Ievainoja vairākus izmeklētājus. Policisti mirklī pajuka kur kurais un steidza slēpties blakus telpās. Viens no izmeklētājiem, lai gan pašam pie jostas bija nagans, caur stiklu izlēca pa logu pagalmā, kur vēl labu brīdi gulēja nekustīgs ar lauztu kāju. Eliass ar Dubelšteinu metās pie saviem biedriem. (..) Uzgaidāmajā telpā Jānis Žāklis bija noguldījis zemē divus policistus un draudēja tiem ar mauzeri. Jānis Čoke ar nazi nodūra sargu, kurš bija devies augšup pa kāpnēm brīdināt zaldātus.... Tā vietā, lai dotos lejā, zaldāti aizbarikādēja sava stāva durvis ar skapi: viņi bija pārliecināti, ka uzbrucēji tūlīt sāks spridzināt līdzatnestās bumbas un ieņems visu ēku. (..) Kamēr Žāklis ar Čoki stāvēja sardzē, Eliass un Dubelšteins kopā ar sešiem atbrīvotajiem devās uz izeju. (..)

Bija 8.20, uzbrukums bija ildzis nedaudz vairāk par piecām minūtēm. Vakarā bēgļus izmitināja drošās vietās Jūrmalā, bet Luters un viņa glābēji pameta Rīgu ar Pēterburgas vilcienu.”

Filips Rufs. Pa stāvu liesmu debesīs. Dienas Grāmata, 2012.