Dundagas pils

Dundagas pils (Donedange, Dondangen) ir viduslaiku pils Dundagā, ko cēlis Rīgas domkapituls 13. gadsimta beigās.

Pils vietu no trim pusēm apņem ūdens (Dundagas dīķis), no ceturtās puses to sargāja vēlāk aizbērts aizsarggrāvis.

Pils veido 48 x 69 metrus lielu četrstūri, ko ietver augsti aizsargmūri un pils korpusi. Līdz mūsdienām pils iekšpagalmā saglabājusies aka. Daudzajās pārbūvēs pils pārveidota, tai nav izteiktas noteikta arhitektūras stila pazīmes.

Vēlāk pils piederēja Kurzemes bīskapijai (1434-1582) un Polijas karaļa vasaļiem (1585-1795) Piltenes apgabala sastāvā. 

17. gadsimtā tā pārbūvēta par Dundagas muižas kungu māju, kas līdz 20. gadsimta sākumam piederēja Ostenzakeniem.

Dundagas pils celta līdzās Vanemas kuršu pilskalnam Dundagas Kalnadārzā.

1237. gadā Dundagas novadu savā pārvaldībā ieguva Rīgas bīskapija,

1245. gadā Rīgas bīskaps Nikolajs to piešķīra Rīgas domkapitulam.

1256. gadā Rīgas arhibīskaps Alberts, domkapituls un Vācu ordenis vienojās, ka Dundaga (latīņu: Donedange paliks Rīgas domkapitula pārvaldē.

Dundagas pils celtniecības laiks nav zināms, pirmoreiz rakstītos avotos 1310. gadā pieminēts Dundagas pils fogts Johans. Livonijas pilsoņu kara laikā pili uz neilgu laiku 1318. gadā ieņēma Livonijas ordenis.

1359. gadā pili ieņēma Livonijas ordenis,

1389. gadā Kurzemes bīskapijas karaspēks, bet

1434. gadā Rīgas domkapituls pili pārdeva Kurzemes bīskapam. Dundagas pilī dzīvojuši Kurzemes bīskapi Pauls Einvands (1459) un Heinrihs Bazedovs (1503).

Kad 1560. gadā Dānijas karalis Frīdrihs II no Kurzemes bīskapijas koadjutora Ulriha Bēra atpirka Kurzemes bīskapa tiesības par labu savam jaunākajam brālim Magnusam.

Pēc Piltenes mantojuma kara Dundagas pils 1585. gadā kļuva par Polijas karaļa "kroņa" lēni (Piltenes apgabala sastāvā), kas piederēja Bīlovu un Maidelu dzimtām. Otrā Ziemeļu kara laikā Dundagas pili 1656. gadā ieņēma Zviedrijas karaspēks. Šajā laikā pils īpašnieks bija Oto Ernests Maidels, kura atraitne Anna Sibilla (dzimusi Ostenzakena) no 1670. līdz 1687. gadam pili tika pili pārveidot no cietokšņa par muižas kungu māju.

1683. gadā priekšpils ziemeļu stūrī uzcēla kapellu, vārtu torni pārbūvēja par zvanu torni.

1785. gadā Kārlis Ostenzakens (1721-1794) lika pilij uzcelt trešo stāvu.

1872. gadā pils smagi cieta ugunsgrēkā, kurā gāja bojā telpu interjers. 

1905. gada revolūcijas laikā pili nodedzināja, atjaunošana pēc H. Pfeifera projekta tika uzsākta 1909. gadā. Pils ieguva masīvas, smagnējas formas, tika arī modernizēta.

Interesants mākslas piemineklis ir 1909. gadā abās pusēs ieejai Rīgas tēlnieka Augusta Folca veidotie ciļņi - viens ataino ordeņa mūku un otrs - bīskapu

Pēc 1920. gada agrārās reformas Dundagas muižu atsavināja Ostenzakenu dzimtai un uz 12 gadiem iznomāja Dundagas pagasta pašvaldībai, kas tajā ierīkoja pagasta valdi un Ventspils apriņķa priekšnieka palīga kanceleju. Pilī telpas nomāja arī Dundagas pagasta ārsts, krājaizdevu sabiedrība un ugunsapdrošināšanas biedrība. Vēlāk dažādos laika posmos Dundagas pilī izvietojās skola, pagasta pārvaldes iestādes, tautas nams un citas sabiedriskās iestādes. Pils tiek aktīvi izmantota līdz mūsdienām.

Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis un valsts nozīmes arhitektūras piemineklis