Starptautiskā sieviešu diena

Visās Eiropas un Tuvo Austrumu monoteiskās reliģijās, kuras nomainīja daudz senākus reliģijas, tiek sludināts vīrieša pārākums pār sievieti, pēdējai atvēlot verdzenes, labākā gadījumā - vīra kalpones lomu. Līdz ar to,- sieviešu līdztiesība un brīvības visilgāk saglabājās saglabājās Eiropas tautās, kuras monoteiskās reliģijas pieņēma visvēlāk, tāpēc pat pēc piem. kristietības formālas pieņemšanas piem. Skandināvijā sievietes joprojām daļu tiesību baudīja.

 Lai arī atsevišķos gadījumos un atsevišķās teritorijās dažām sievietēm (pamatā aristokrātijas pārstāvēm) individuāli izdevās savas tiesības de facto atgūt, - tie bija tikai atsevišķi gadījumi, kuri nemainīja kristiešu (vēlāk arī musulmaņu) valstīs pastāvošo "sieviete=īpašums" likumu kārtību.

Sievietei bija jāklausa vīram; tā nevarēja mantot vecāku īpašumus; sievietēm nebija balstiesības nedz ģimenē, nedz valsts pārvaldē.

Mainoties sabiedriskajām attiecībām 19.gs. un kapitālismam nomainot feodālismu, arvien vairāk sieviešu bija spiestas sākt sev pelnīt iztiku pašas manufaktūrās u.c. Pamazām tika vājināta reliģiju ietekme un arvien vairāk sieviešu apguva vismaz lasītprasmi. Rezultātā daļa no tām arvien vairāk sāka apzināties savu pazemojošo stāvokli un arvien vairāk sieviešu sāka individuāli vai grupās cīnīties par savām tiesībām, lai gan par to draudēja bargi sodi - sākot no piespiedu ieslodzīšanas psihiatriskajā slimnīcā, beidzot ar reālu brīvības atņemšanu cietumos. Īpaši organizēti sieviešu tiesību aizstāvji bija marksisti, lai gan kā vēlāk pierādīja prakse, tā bija tikai propaganda un mehānisms varas iegūšanai (visās marksistu pārvaldītās valstīs, līdzīgi, ka fanātiski reliģiskās valstīs, varu vienmēr ieguva vīrieši, sievietēm atstājot tikai "skatuves darbinieka" lomu un pastāstu, ka "arī ķēkša var pārvaldīt valsti")

***

Vecākā valsts Eiropā, kurā sievietēm bija piešķirtas vēlēšanu tiesības bija Korsikas republika - tur 1755. gadā, kopš Korsika atbrīvojās no Dženovas kundzības, tika ieviestas tiešas vispārējas vēlēšanas. Parlamentu gan varēja vēlēt tikai vīrieši (vecāki par 25 gadiem), taču sievietes varēja piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Šī sistēma pastāvēja tikai 14 gadus. Korsiku okupēja Francija un tiesības tika atceltas. Sieviešu balstiesības nereti tiika ieviestas ātrāk no Eiropas attālās kolonijās, kā pašā Eiropā.

Viena no pirmajām valstīm Eiropā 20. gadsimtā, kurā sievietēm de facto tika piešķirtas balstiesības vietējās varas vēlēšanās, bija Krievijas okupētā Latvijas (Livonijas) teritorija - 1905.g. 3. decembrī „Latviešu pašvaldību aizstāvju sapulce” nolēma izsludināt vēlēšanas, kurās drīkstēja piedalīties arī sievietes. Vēlēšanas gan notika 1905. gada revolūcijas laikā un de jure netika atzītas.

***

Somija likumu par līdztiesību vēlēšanās pieņēma gadu vēlāk- 1906. gadā un pašas vēlēšanas notika 1907. gadā, turklāt tās tika atzītas par likumīgām

***

Viena no pēdējām Eiropas valstīm, kurā sievietēm piešķīra balstiesības bija Lihtenšteina- 1986.g.

Īsa "8. marta"- Sieviešu dienas vēsture - (viena no versijām) :

• 1908.g. 8. martā Ņujorkas sociāldemokrāti sarīkoja mītiņu par sieviešu līdztiesību, kurā piedalījās ap 15,000 personu.  

  Viens no vēstures pastāstiem vēsta, ka notikums esot bijis krietni agrāk un līdz ar to grūtāk pārbaudāms - 8. marts, kā sieviešu solidaritātes cīņā par sieviešu tiesībām, esot veidoties dēļ 1857. gada 8. marta notikumiem Ņujorkā. Tad ielās izgājušas tekstilrūpniecībā strādājošās sievietes, protestējot pret smagajiem darba apstākļiem, pārlieku ilgo darba dienu un neadekvāti mazo samaksu. Policija demonstrāciju esot izklīdinājusi ar šāvieniem, vairāki desmiti protestētāju nogalinātas vai smagi ievainotas. Pasaulē šo notikumu sākuši pieminēt — sākumā kā sēru dienu, pēc tam kā sieviešu solidaritātes dienu. Bet, cik zināms, vēsturniekiem nav izdevies rast pierādījumus, ka kaut kas tāds Ņujorkā 1857. gada 8. martā būtu noticis. Stāsts radās un 20.gs. 60. gados Padomju Savienībā, veidojot ideoloģiski vajadzīgu mītu.

• 1909. gadā ASV Soaciālistiskā partija pasludināja pēdējo februāra svētdienu par Nacionālo Sieviešu dienu, kas tika atzīmēta līdz pat 1913. gadam.

• 1910.g. 27. augustā Kopenhāgenā, Otrās Internacionāles 8. kongresā, Otrās Starptautiskās sociālistisko sieviešu konferences laikā Klāra Cetkina ierosināja "ieviest" Starptautisku sieviešu dienu, kurā sievietes visā pasaulē rīkotu mītiņus, lai pievērstu nelīdztiesības problēmām.
  Viņu atbalstīja Vācijas sociāldemokrātu partijas Centrālās komitejas locekle Helēna Grinberga, apstiprinot 19. martu kā svinamo datumu. Jau nākamajā gadā 19. martu kā starptautisko sieviešu solidaritātes dienu plaši svinēja sociāldemokrāti un tiem simpatizējošie Vācijas impērijā, Austroungārijas impērijā, Dānijas karalistē, Šveicē. Faktiski tā ir liecība tam, kā nedziedināmā kreisuma slimība pārņem Eiropu.

• 1921. gadā Padomju Krievijā II Komunistiskajā sieviešu konferencē nolēma atzīmēt starptautisko sieviešu solidaritātes dienu 8. martā, pasludināt par svinamu dienu, tādējādi pieminot 1917. gada 8. martā Pēterburgā notikušo sieviešu streiku, kas aizsāka Februāra revolūciju.

• 1966. gada 8. maiju ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumu Starptautisko sieviešu dienu izsludināja par valsts svētkiem un brīvdienu, kas apzīmējama kalndārā ar sarkanu krāsu

• 1975. gada 8. martā ANO sāka svinēt Starptautisko sieviešu dienu.
  1977. gadā ANO Ģenerālā asambleja ar rezolūciju Nr. A/RES/32/142 ieteica dalībvalstīm katru gadu (datumu izvēloties atbilstoši vietējai kultūrai un paražām) svinēt Cīņas par sieviešu tiesībām un Apvienoto Nāciju organizācijas starptautiskā miera dienu, ko ANO, kur PSRS un to sabiedrotajiem bija liela ietekme, piesaistīja 8. martam..

Neiedziļinoties, varētu likties vienkārši - Sieviešu diena, puķes un svētki. Šeit nāktos nedaudz pievērst uzmanību terminoloģijai.

Starptautiskā sieviešu diena ir starptautiska sieviešu solidaritātes un cīņas par sieviešu tiesībām diena, ko svin kopš 1911. gada. Tā veltīta visām sievietēm, turpretī Mātes diena ir veltīta sievietēm mātēm, bet Svētā Valentīna diena — visiem mīlētājiem.

Šobrīd oficiāli valsts svētki šī diena ir :

Albānijā, Armēnijā, Azerbaidžānā, Baltkrievijā, Bosnijā un Hercegovinā, Bulgārijā, Gruzijā, Itālijā, Krievijas Federācijā,Kamerūnā,Kubā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Ķīnā, Moldovā, Mongolijā, Melnkalnē, Serbijā, Tadžikistānā, Ukrainā, Uzbekistānā (sasaistot to ar Mātes dienu), Vjetnamā un Ziemeļmaķedonijā.

Itālijā šajā dienā vīrieši dāvina sievietēm dzeltenas mimozas.

Daudzās valstīs, kā Bosnija un Hercegovina, Brazīlija, Bulgārija, Horvātija, Igaunija, Lietuva, Polija, Ziemeļmaķedonija, Moldova, Melnkalne, Rumānija, Krievija, Serbija, Slovākija, Slovēnija pieņemts dāvināt sievietēm puķes. Sievietes bieži saņem dāvanas arī no kolēģiem. Skolās šajā dienā dāvina puķes un dāvanas skolotājām.

Sieviešu dienas atzīmēšana Latvijā

Starptautisko sociālistisko sieviešu dienu Latvijā 1920.-30. gados ne reizi nesvinēja 8. martā, bet, kā vairumā Eiropas valstu, atzīmēja 30. martā.
Tie nebija svētki ar svinēšanu un sieviešu sveikšanu ar ziediem. Šī diena tika veltīta līdztiesības principa darba tiesībās un citos sociālekonomiskos jautājumos popularizēšana sieviešu darba ņēmēju vidū. To organizēja LSDSP Sieviešu centrs ar Klāru Kalniņu vadībā.

Starptautiskā sociālistisko sieviešu diena Latvijā norisa:

• 1924: pirmo reizi pēc kara atzīmēja Latvijā 30. martā, rīkojot sieviešu masu sapulces.
• 1925: Rīgā atzīmēja svētdienā, 29. martā; Bauskā, Tukumā un Liepājā - 22. martā.
• 1926: ceturtdienā, 25. martā;
• 1927: ceturtdienā, 31. martā;
• 1928: ceturtdienā, 29. martā;
• 1929: sestdienā, 6. aprīlī;
• 1930: sestdienā, 14. aprīlī;
• 1931: svētdienā, 22. martā;
• 1932: svētdien, 13. martā;
• 1933: svētdienā, 26. martā;
• 1934: svētdienā, 11. martā;
• 1935-1940. gados visas partijas Latvijā bija aizliegtas, attiecīgi arī to rīkotie pasākumi.

Līdz 2008. gadam Latvijā Starptautisko sieviešu dienu oficiāli nesvinēja ideoloģisku apsvērumu dēļ, saistot to ar PSRS okupācijas mantojumu, tomēr kopš 2008. gada tā oficiāli atzīta par atzīmējamu dienu, taču ne brīvdienu. Tradicionāli 8. martā sievietes tiek sveiktas ar ziediem un laba vēlējumiem. Sadzīviski 8.marta svinībām līdzi nāk arī 23.februāris, kā "Vīriešu diena", kas joprojām ir PSRS, tagad Krievijas, armijas diena - Tēvijas aizstāvja diena. Aizejot paaudzēm, kā arī notiekošās agresijas dēļ, šīs dienas atzīmēšana pamazām aiziet nebūtībā.

Arvien nozīmīgāku vietu svinamo dienu kalendārā ieņem Mātes diena, bet pēdējos gados arī tiek atzīmēta Tēva diena.