Nedežda Krupskaja

Nadežda Krupska (krievu: Надежда Константиновна Крупская; dzimusi 1869. gada 26. februārī[v.s. 14. februārī], mirusi 1939. gada 27. februārī) bija krievu boļševiku revolucionāre un politiķe. Vladimira Ļeņina sieva no 1898. gada līdz viņa nāvei 1924. gadā. Prominenta padomju izglītības birokrātijas biedre, bijusi nozīmīga loma boļševiku (vēlāk komunistiskajā) partijā. Ta\cu zināms, ka ļoti nopietna Staļina oponente kopš 20.gadiem. Staļins atklāti pret viņu neuzstājās, jo savu poilitisko imidžu veidoja uz Ļeņina ikonizētā tēla pamatiem.

Biogrāfija

19. gadsimta 80. gadu sākumā kļuva par marksistu aktīvisti, ap 1894. gadu satikusi Ļeņinu. 1896. gada augustā tikusi apcietināta, 1898. gadā tika izsūtīta uz trim gadiem trimdā. Ieguva tiesības pavadīt šo laiku kopā ar Ļeņinu, kas tobrīd atradās izsūtījumā Sibīrijā.

1898. gada jūlijā viņi abi apprecējās.

1901. gadā Krupska pievienojās Ļeņinam Minhenē, vēlāk apmetās uz dzīvi dažādās Eiropas pilsētās, līdz 1905. gadā uz brīdi atgriezās Krievijā. Viņa bija Ļeņina privātā sekretāre, darbojās arī partijas laikrakstos un žurnālos. Krupska palīdzēja nodibināt boļševiku partiju. Pēc atgriešanās Krievijā pēc 1917. gada februāra revolūcijas viņa izplatīja boļševiku propagandu, kamēr Ļeņins slēpās Somijā, nosūtīja ziņas no viņa un viņa kolēģiem. Kad boļševiki sagrāba varu, Krupska kļuva par Izglītības komisariāta kolēģijas biedri.

Pēc Ļeņina nāves 1924. gada janvārī Krupska kļuva tuvāka Grigorija Zinovjeva un Ļeva Kameņeva politiskajām nostājām lielajās debatēs un domstarpībās starp Ļeva Trocka vadīto kreiso opozīciju, Josifa Staļina vadīto centru un Nikolaja Bukharina vadīto labo opozīciju.

No 1922. līdz 1925. gadam Zinovjevs un Kameņevs bija triumvirāta aliansē ar Staļina centru pret Trocka kreiso opozīciju. 1925. gadā Krupska uzbruka Ļevam Trockim, publiskā polemikā norādot, ka "marksisma" izpratne un analīze nekad nav bijusi biedra Trocka stiprā puse.

Attiecībā uz debatēm par sociālismu vienā valstī, salīdzinot ar pastāvīgo revolūciju, viņa apgalvoja, ka Trockis "nepietiekami novērtē zemnieku lomu." Turklāt viņa uzskatīja, ka Trockis ir nepareizi interpretējis revolucionāro situāciju pēc Vācijas pasaules kara. Gan partijas konferencē, gan partijas kongresā 1925. gadā viņa atbalstīja Grigoriju Zinovjevu un Levu Kamenevu pret Staļinu, kā pēdējo gadu trijotne sabruka.  

1926. gadā Krupska, Zinovjevs un Kamenevs sāka aliansi ar Trocka kreiso opozīciju, lai veidotu Apvienoto opozīciju pret Staļinu. Krupska savā grāmatā "Sarkanā grāmata" apgalvoja Trocka dēls Ļevs Sedovs: "Maskavas tiesā"  liecinājis: "Ļeņins no cietuma glāba tikai tikai viņa nāve". Taču, mainoties spēku samēram un pieaugot valsts spēja struktūru spiedienam, lai izslēgtu Apvienoto opozīciju no politiskās cīņas par varu, 1927.gada decembrī Krupska jau atklāti balsoja par Trocka, Zinovjeva un Kameņeva izslēgšanu no komunistiskās partijas, ko pieprasīja "pareizā pozīcija" un Staļina centrs.

1936. gadā viņa aizstāvēja padomju valdības pieņemtos abortu ierobežojumus tajā pašā gadā, apgalvojot, ka tie bija daļa no konsekventas politikas, kas tiek īstenota kopš 1920. gada.

Krupskaja uzrakstīja atmiņas par savu dzīvi ar Ļeņinu, 1930. gadā, izklāstot ļoti daudzus faktus par Ļeņina dzīvi. Grāmata sākotnēji sniedza visprecīzāko pārskatu par Ļeņina dzīvi pirms viņa atnākšanas pie varas un beidzās 1919. gadā. Pēc Krupskas to pabeidza citas personas, lai padomju vēsture būtu "pareiza", tā tika pamatīgi rediģēta rokas, tāpēc šis noteikti nav uzticamākais izziņas avots. Lai gan, tā varētu būt par pamatu pētīt notikumus un to secību, bet to skaidrojumu kontekstā ar citu apkārt notiekošo un notikumu vērtējumu, pieņemt visai kritiski.

Tādējādi, pēc Ļeņina nāves 1924. gadā, meklējot savu vietu padomiju valsts hierarhijā, Krupska beigu beigās pievienojās Staļina oponentiem. Un, lai gan skaitījās, ka viņa ir nošķīrusies no aktīvas dalības varas dalīšanā, palika formāli ārpus cīņas partijā un dzīvoja ar "Lielā vadoņa atraitnes" statusu, kam nebija nekādas faktiskas agrāko laiku ietekmes, viņa bija sevi ierakstījusi "Ļēnina dizō darbu turpinātāja" nāvīgo ienaidnieku pulkā. Vadonis šādas kļūdas nemēdza piedot.

1939,gada sākumā mira un joprojām pastāv versija, ka pie viņas nāves ir vainojams Staļins.