Roza Luksemburga

Roza Luksemburga - ebreju izcelsmes kreisi noskaņota Krievijas (Polijas) un Vācijas marksisma teorētiķe un politiskā darbiniece. Darbojusies šādās politiskajās partijās - Polijas un Lietuvas karalistes sociāldemokrātijā (Socjaldemokracja Królestwa Polskiego i Litwy), Vācijas Sociāldemokrātiskajā partijā (Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SDPV), Neatkarīgajā Vācijas Sociāldemokrātiskajā partijā (Unabhängige Sozialdemokratische Partei Deutschlands) un Vācijas Komunistiskajā partijā (Kommunistische Partei Deutschlands).

Nogalināta, apspiežot Spartaka līgas sacelšanos Berlīnē 1919. gadā.

Roza Luksemburga piedzima Zamoscā ebreju ģimenē, viņa uzauga Krievijas kontrolētajā Polijas daļā. Bija piektais bērns ģimenē.

No 1880. gada viņa mācījās ģimnāzijā Varšavā, bet kopš 1886. gada iesaistījās poļu kreisi orientētajā Proletariāta (Proletaryat) partijā. Savu politisko karjeru viņa sāka ar vispārēja streika organizēšanu, kura rezultātā četri no partijas līderiem tika sodīti ar nāvi, bet pārējie biedri, to vidū Roza, tomēr slepenībā tikās.

1887. gadā viņa aizbēga uz Šveici, tur Cīrihes universitātē studēja filozofiju, vēsturi, politiku, ekonomiku un matemātiku (tolaik tur studēja arī Anatolijs Lunačarskis un Leo Jogihess). Specializējās valsts pārvaldes modeļos, viduslaiku vēsturē, ekonomikā un valūtas kursu krīzēs.

1890. gadā Vācijā tika atcelts Bismarka likums pret sociāldemokrātiju, un vācu sociāldemokrāti ieguva vietas Reihstāgā.

1893. gadā Luksemburga kopā ar Leo Jogihesu un Julianu Marhlevski dibināja poļu laikrakstu Sprawa Robotnicza (Strādnieka Lieta), lai oponētu poļu sociālistu partijas nacionālismam, jo ticēja, ka ar revolūcijas palīdzību Vācijā, Austrijā un Krievijā varētu atbrīvot Poliju.

Roza Luksemburga un Leo Jogihess nodibināja Polijas Karalistes Sociāldemokrātu partiju (SDKP) un vēlāk Polijas Karalistes un Lietuvas Sociāldemokrātu partiju (SDKPiL), apvienojot lietuviešu sociāldemokrātu organizācijas. Par spīti tam, ka lielāko savu pieaugušā dzīves daļu viņa nodzīvoja Vācijā, viņa bija principiāla poļu sociāldemokrātu teorētiķe, partijas vadītāja kopā ar Jogihesu un faktiskā partijas organizatore.

1898. gadā Roza Luksemburga apprecējās ar Gustavu Lībeku, ieguva Vācijas pilsonību un pārcēlās uz Berlīni, kur aktīvi darbojās Vācu sociāldemokrātu partijā (SPD).

No 1900. gada Roza Luksemburga laikrakstos publicēja tābrīža Eiropas sociālekonomisko problēmu analīzi.

1907. gadā tikās ar Ļeņinu. Pēc tam mācīja marksismu un ekonomiku SPD Berlīnes mācību centrā. Viņas students Frīdrihs Eberts vēlāk kļuva par SPD līderi, Veimāras republikas pirmo prezidentu, un netieši par viņas slepkavu.

1912. gadā viņa bija SPD pārstāve Eiropas sociālistu kongresā. Organizēja demonstrācijas pret karu Frankfurtē un tika ieslodzīta cietumā uz gadu par nepakļaušanos varas iestādēm un likumam. Sākoties Pirmajam pasaules karam SPD atbalstīja Vācijas valdību un atteicās no jebkādiem streikiem kara laikā. Politiskā katastrofa noveda Rozu Luksemburgu pie domām par pašnāvību, jo politiskais revizionisms, pret ko viņa cīnījās kopš 1899. gada, triumfējā.

1914. gadā Luksemburga kopā ar Karlu Lībknehtu, Klāru Cetkinu un Francu Mēringu sociāldemokrātu iekšienē dibināja internacionālistu grupu, kas vēlāk kļuva par Spartaka grupu, bet vēlāk par Vācijas Komunistisko partiju.

Grupa stingri uzstājās pret atbalstu Vācijas valdībai karā, tā vietā aicinot uz vispārējo streiku visās karojošās valstīs.

Tā rezultātā 1916. gadā Luksemburgu uz diviem gadiem ieslodzīja, vispirms Pozēnē, vēlāk Breslavā. Tur viņa turpināja nelegāli publicēties.

1918. gadā novembrī Ķīlē sākās Novembra revolūcija un 8. novembrī Luksemburga tika atbrīvota no ieslodzījuma. Dienu vēlāk Lībknehts Berlīnē deklarēja Brīvo sociālistisko republiku (Freie Sozialistische Republik).

1919. gada 1. janvārī viņu abu vadībā, apvienojot dažas sociāldemokrātu grupas, nodibināja Vācijas komunistisko partijā (KPD). Roza Luksemburga aicināja piedalīties jaunās konstitūcijas izstrādē Veimārā, tomēr tika izbalsota.

Viņas noliedzošā attieksme pret nāciju pašnoteikšanos sociālismā izprovocēja filozofisku spriedzi starp Rozu Luksemburgu un Vladimiru Ļeņinu, kura vadībā Krievijā bija notikusi Oktobra revolūcija. Luksemburga uzskatīja, ka boļševiku darbība - birokrātija, bads pilsētās, revolūcijas militārās aizsardzības vājināšana, Brestļitovskas miera līgums ar Vācijas valdību apdraudēja vispasaules revolūciju. Viņa tik tālu kritizēja Oktobra revolūciju, ka nosauca to par pilnīgu starptautiskā proletariāta izgāšanos.

1919. gada 5. janvārī Berlīnē sākās bruņota Spartakistu sacelšanās, lai sagrābtu varu. Roza Luksemburga iesākumā to neatbalstīja tomēr, redzot partijas biedru nostāju, tai pieslējās. Tā kā kancleram un mēreno sociāldemokrātu vadītājam Frīdriham Ebertam nebija reālu spēku, lai pretotos spartakiešiem, viņš meklēja palīdzību pie nacionālistu spēkiem jeb t.s. Brīvkorpusiem. Brīvkorpusa cīnītāji bez tiesas izrēķinājās ar spartakiešiem.

1919.g. 15. janvārī Luksemburga un Lībknehts tika notverti un bez tiesas sodīti ar nāvi. Luksemburga tika nogalināta ar šāvienu galvā un līķis iemests kanālā.

Pēc 4 mēnešiem Rozas Luksemburgas līķis tika atrasts un identificēts, bet teroristi likvidējušais Brīvkorpusa karavīrs tika ieslodzīts uz 2 gadiem par pārāk ātru nāvessoda izpildi.