Vilhelms Pīks

Frīdrihs Vilhelms Reinholds Pīks (vācu: Friedrich Wilhelm Reinhold Pieck; dzimis 1876. gada 3. janvārī, miris 1960. gada 7. septembrī) bija VDR valsts darbinieks.

Pirmais un vienīgais VDR prezidents no 1949. gada 11. oktobra līdz savai nāvei.

Dzimis kučiera ģimenē Gūbenes pilsētas austrumdaļā, kas mūsdienās ir Polijas pilsēta Gubina. Pēc skolas beigšanas mācījās par galdnieku. 1895. gadā iestājās Vācijas Sociāldemokrātiskajā partijā. No 1896. gada strādāja Brēmenē, kur kļuva par pilsētas parlamenta locekli. Pirmā pasaules kara laikā ieņēma pretkara pozīciju, tāpēc tika tiesāts, tomēr Pīkam izdevās emigrēt uz Amsterdamu. Pēc kara 1981. gadā atgriezās Berlīnē un bija viens no Vācijas Komunistiskās partijas dibinātājiem. 1921. gadā tika ievēlēts Komunistiskās Internacionāles Izpildu komitejā. Kopš 1928. gada - Reihstāga deputāts. 1922. gadā bija viens no Sarkanās palīdzības dibinātājiem.

Pēc Ādolfa Hitlera nākšanas pie varas 1933. gadā, Pīkam atņēma Vācijas pilsonību, un viņš bija spiests emigrēt uz Parīzi. 1935. gadā Vilhelms Pīks tika ievēlēts par Vācijas Komunistiskās partijas vadītāju, kamēr Ernsts Tēlmanis atrodas cietumā. Pārcēlās uz Maskavu un līdz Otrā pasaules kara beigām dzīvoja PSRS. Bija viens no Nacionālās komitejas "Brīvā Vācija" dibinātājiem.

1945. gada 1. jūlijā atgriezās Vācijas padomju okupācijas zonā. 1946. gadā kopā ar Oto Grotevolu kļuva par Vācijas Sociālistikās vienības partijas (VSVP) līdzpriekšsēdētāju, bet 1949. gadā, nodibinoties VDR, - par tās pirmo un vienīgo prezidentu. Tomēr faktiski valsti vadīja Valters Ulbrihts, kurš bija VSVP CK ģenerālsekretārs.