Francijas sievietes pirmo reizi drīkst piedalīties vēlēšanās

Francija seko citām valstīm un atļauj vēlēšanās piedalīties sievietēm.

***

(Fragmenti no Baibas Rudevskas raksta "Vēlēšanu tiesību piešķiršana sievietēm, Katoļu baznīca un kreisie radikāļi"

Bet kādēļ Francija, kas ir devusi pasaulei 1789.gada Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju un kas mēdz ar lielu lepnumu stādīties priekšā kā “cilvēktiesību dzimtene” (la patrie des droits de l’homme), attiecināja vēlēšanu tiesības uz sievietēm tikai 1945.gadā – tātad ceturtdaļgadsimtu vēlāk nekā Latvija? Kas tad bija šie tumšie spēki, kas kavēja sieviešu tiesību ātrāku atzīšanu tik progresīvā valstī?

Mūsdienu radikālā feminisma ideoloģijas proponentiem visdrīzāk jau būs gatava tipveida atbilde: “Tie noteikti bija reakcionāri patriarhālie ultralabējie spēki, kas sadarbībā ar tumsonīgajiem sieviešu nīdējiem – franču katoļu garīdzniekiem – neļāva progresīvajiem spēkiem atbrīvot sievietes no virtuves verdzības un pielaist viņas pie valstisku jautājumu kārtošanas!” 

Un ļoti rūgti maldīsies, jo īstenībā viss notika diametrāli pretēji. Pret vēlēšanu tiesību piešķiršanu sievietēm iestājās tieši tie politiskie spēki, kuru ideoloģiskie mantinieki šodien mēdz uzdoties par lielākajiem sieviešu aizstāvjiem un progresa nesējiem. Savukārt pielaist sievietes pie vēlēšanu urnām aicināja tie, kurus mūsdienās mēdz apvainot sieviešu diskriminācijā, seksismā un citos reakcionāros “grēkos”.

Politiskais režīms, kas valdīja Francijā laikposmā no 1870. līdz 1940.gadam, ir pazīstams ar nosaukumu “Trešā Republika”. Pirmais mēģinājums iesniegt Deputātu palātā (toreizējā franču parlamenta apakšnamā) likumprojektu par sieviešu vēlēšanu tiesībām notika 1909.gadā, taču drīz pēc tam palāta tika priekšlaicīgi atlaista, un projekts nekur tālāk netika. Desmit gadus vēlāk (jau pēc Pirmā pasaules kara beigām) kāds no deputātiem atkal iesniedza šādu pašu projektu, un 1919.gada 20.maijā Deputātu palāta to pieņēma ar pārliecinošu balsu pārsvaru: ar 344 balsīm pret 97.

Šajā brīdī sabiedriskā doma gan Francijā, gan dažās citās Rietumeiropas valstīs bija jau diezgan jūtami nosliekusies par labu sieviešu pielaišanai pie vēlēšanām. Vēl jo vairāk – 1919.gada 15.jūlijā Romas pāvests Benedikts XV aicināja valstis piešķirt vēlēšanu tiesības sievietēm, jo viņas “nes sevī demokrātijas un kristietības vērtības”. Pāvesta viedoklis, kuru atbalstīja arī franču bīskapi, pamudināja daudzus skeptiski noskaņotus konservatīvus franču katoļus mainīt savu nostāju šajā jautājumā. Benedikta XV aicinājuma iedvesmā jau nākamajā gadā ar Parīzes arhibīskapa atbalstu tika izveidota “Nacionālā apvienība par sieviešu balsošanu” (Union nationale pour le vote des femmes).

Kas tad notika tālāk? Pēc likumprojekta pieņemšanas Deputātu palātā tas tika nosūtīts uz Senātu (parlamenta augšnamu), kas, gandrīz trīsarpus gadus “nomarinējis” šo projektu savas lietvedības labirintos, beidzot izskatīja to 1922.gada 21.novembra sēdē un noraidīja ar 156 balsīm pret 134.[7] Vēlāk, 1928., 1929. un 1931.gadā, Senāts šādā pašā veidā trīs reizes bloķēja likumprojektus, kas paredzēja atļaut sievietēm vēlēt un tikt ievelētām vietējo pašvaldību padomēs.

***

Kādēļ parlamenta augšnams bija ieņēmis šādu sievietēm nelabvēlīgu nostāju? Tādēļ, ka Senātā tolaik dominēja kreisi noskaņotā Radikālsociālistu (jeb vienkārši “Radikālā”) partija (Parti Radical-socialiste jeb Parti radical), kas pārstāvēja to sabiedrības daļu, kuru mūsdienu Francijā mēdz saukt par “kreisajiem mietpilsoņiem”. Tie bija lielākoties turīgi un izglītoti cilvēki, kuri bija gatavi cīnīties par “Brīvības, Vienlīdzības un Brālības” ideāliem un radikāli pārveidot pasauli šo ideālu garā... Taču ar nosacījumu, ka viņu pašu īpašumi un dzīves ērtības netiks aizskartas.

Radikālo partiju raksturoja divas latviešiem grūti saprotamas iezīmes. Pirmkārt, šis politiskais spēks bija cieši saistīts ar brīvmūrnieku jeb masonu ložām. Ja Latvijā par masoniem runā galvenokārt dažādu jocīgu sazvērestības teoriju kontekstā, tad Francijā brīvmūrniecībai ir vēsturiski bijusi nopietna politiska loma; franču ložas toreiz faktiski bija dažādu kreiso politisko partiju domnīcas. To idejiskā ietekme Trešajā Republikā bija tik liela, ka franču vēsturnieks Pjērs Ševaljē (Pierre Chevallier) pat dēvē tālaika brīvmūrniecību par “Republikas baznīcu”.

***

Otrā iezīme, kas bija cieši saistīta ar pirmo, bija Radikālās partijas spīvais antiklerikālisms un naids pret kristietību, it sevišķi pret Katoļu baznīcu. Radikāļi uzskatīja katolicismu par galveno šķērsli radikālai pasaules un sabiedrības pārveidošanai tādā virzienā, kādu viņi bija iedomājušies. Radikāļiem bija svešs princips “Dot ķeizaram, kas ķeizaram pienākas, un Dievam, kas Dievam pienākas”; viņi gribēja, lai visas cilvēka dzīves jomas – arī garīguma un morāles jomu – regulētu valsts.

Lūk, tieši tāpēc, ka tālaika Francijas Senātā dominēja Radikālās partijas antiklerikālie brīvmūrnieki, sievietes tik ilgi nevarēja tikt pie vēlēšanu urnām.Vīriešus radikāļus vienkārši biedēja sieviešu (precīzāk sakot, vidusmēra ģimenes māšu) konservatīvisms un daudz lielākā pieķeršanās ticībai un baznīcai. “Balsojot, sievietes vispirms klausīs draudzes prāvestu!” kāds politiķis brīdināja. Turklāt daudziem senatoriem vīriešiem noteikti bija arī apslēpta vēlme šādā veidā atriebties savām sievām; ne viens vien kreisais politiķis toreiz plenārsēdēs dūšīgi rībināja tribīni un izkliedza antiklerikālus saukļus, bet savā privātajā dzīvē, samulsis un sievas sabārts, kaunīgi veda bērnus uz iesvētībām vai uz svētdienas skolu…

***

Līdz šim maz pieminēts fakts, ka Latvija bija pamatlicēja aktīvas pilsoniskās līdzdalības būtiskā jomā. Proti, sievietēm 1905. gadā pirmo reizi Eiropā visas valsts teritorijā piešķirtas balsstiesības tieši Latvijas pašvaldību vēlēšanās:

1905.g. 3. decembrī (pēc vecā stila kalendāra) „Latviešu pašvaldību aizstāvju sapulce”, kā tā sevi dēvēja, apsprieda jauno pašvaldības iekārtu un nolēma, ka jau tuvākajās dienās, bet ne vēlāk par 23. decembri, „katrā pagastā, kur tas vēl nav noticis, jāsasauc pilnas pagasta sapulces, piedaloties visiem pilngadīgiem (no 20 sākot) pagasta iedzīvotājiem (..) kā vīriešiem, tā sievietēm.”

Lai gan šīs vēlēšanas Latvijas teritorijā notika un tajā tika ievēlētas arī sievietes, Latviju tobrīd okupējušās Krievijas vara tās neatzina un vēlāk rezultāti tika anulēti. Taču jau nedaudz vēlāk, kad citā Krievijas okupētā teritorijā- Somijā tika ieviests līdzīgs vēlēšanu mehānisms, tas tika atzīts arī no Krievijas varas puses. Vienlīdzīgu un tiešu vēlēšanu princips tika atjaunots, veidojoties Latvijas Republikai 1918. gadā