Šarls de Golls atkārtoti tika ievēlēts par Francijas prezidentu

1959. g. janvārī de Golls tika pirmo reizi iecelts par prezidentu uz 7 gadu termiņu.

Otrā Pasaules kara laikā daļēji iekarotā un sadalītā Francija bija zaudējusi "lielvalsts" statusu, bet de Golls par vienu no saviem mērķiem uzskatīja nepieciešamību to atjaunot. Valsts modernizēja armiju un iesaistījās kodolbruņošanās sacensībā.

Vienlaikus Francijai nebija noteicošas lomas starptautiskās militārās organizācijās- nedz NATO, nedz SEATO, tāpēc de Golls nolēma mēģināt iet "individuālu ceļu".

1964. gadā viņš apmeklēja Padomju Savienību, jo cerēja, ka spēs atrast Francijai nozīmīgāku lomu tobrīd valdošajās vēsajās attiecības starp NATO valstīm un PSRS. Lai gan PSRS premjers Kosigins pat devās atbildes vizītē uz Franciju, ātri kļuva skaidrs, ka PSRS neuzskata Franciju par nopietnu lielvaru ar kuru vērts rēķināties.

1965. gadā de Golls atkārtoti tika ievēlēts prezidenta amatā.  Šajā pašā gadā de Golls paralstīja lēmumu par Francijas izstāšanos no SEATO.

1966. gadā de Golls pasludināja, ka Francija izstājas no NATO komandsastāva, vienlaikus Francijai paliekot šajā organizācijā. De Golss nolēma nepiedalīties turpmākos NATO manevros, kā arī pieprasīja gada laikā visiem ārvalstu militārajiem spēkiem pamest Franciju. Tas radījas pretrunas ar ASV, kura vēsturiski bija Francijas sabiedrotā un kurā vairāk kā 50,000 amerikāņu zaudēja savas dzīvības Otrā Pasaules kara laikā.

Lai gan de Golla partija valstī bija populāra, viņam pašam arvien biežāk tika pārmesta ieinteresētība tikai ārlietās un "žandarmisks" valsts pārvaldes stils. Pēc 1968. gada studentu nemieriem de Golla popularitāte katastrofāli samazinājās un Šarls de Golls savas pilnvaras nolika 1969. gada 27. aprīlī.