Francijas kapitulācija un sadalīšana vācu okupācijas zonā un Višī Francijā

1939. gada 3. septembrī pēc Vācijas iebrukuma Polijā, Francija pieteica tai karu.

Pēc Polijas sakāves, 1940. gada 10. maijā Vācija sāka uzbrukumu rietumos, tai neilgā laikā izdevās ieņemt lielu daļu Francijas ziemeļu apgabalu un kļuva skaidrs, ka Francijas karaspēks vairs nespēs aizstāvēt valsts teritoriju. Francijas valdība pameta Parīzi un devās uz Bordo.

Valdībā pastāvēja divi viedokļi, kā rīkoties šajā situācijā- pirmo pārstāvēja premjerministrs Pols Reino un tas paredzēja karaspēka atkāpšanos uz Francijas kolonijām Ziemeļāfrikā un pretošanās turpināšanu.

Otru viedokli pārstāvēja vicepremjers Filips Petēns un armijas virspavēlnieks Maksims Veigāns un tas paredzēja pamiera noslēgšanu ar Vāciju un valdības palikšanu Francijas teritorijā. Šī otrā viedokļa paudēji arī guva pārsvaru un premjerministrs Reino atkāpās no amata.

1940. g. 16. jūnijā valsts prezidents Alberts Lebrēns iecēla 84 gadus veco Filipu Petēnu par premjerministru.

1940. gada 18. jūnijā Francijas kara ministra vietnieks ģenerālis Šarls de Golls radio runā no Londonas aicināja franču karavīrus, kuri atradās Lielbritānijā un Francijas kolonijās, pievienoties viņam un turpināt cīņu pret Vāciju. Tādējādi izveidojās tā sauktās Brīvās Francijas karaspēka daļas, sākotnēji gan ļoti nelielas, kuras piedalījās karā sabiedroto pusē. Brīvās Francijas pusē nostājās arī Franču Ekvatoriālā Āfrika un laiku arī citas Francijas kolonijas.

1940. g. 22. jūnijā tika noslēgts pamiers ar Vāciju. Francija tika sadalīta okupētajā un neokupētajā zonā: valsts ziemeļu un rietumu daļu, ieskaitot Atlantijas okeāna piekrasti, okupēja Vācijas karaspēks, atlikušās divas piektdaļas pārvaldīja Francijas valdība.

1940. g. 1. jūlijā par valsts galvaspilsētu kļuva Višī.

1940. g. 10. jūlijā Nacionālā Asambleja ar 569 balsīm par, 80 pret un 30 atturoties, nobalsoja par īpašu pilnvaru piešķiršanu Petēnam. Viņam tika piešķirtas arī tiesības sastādīt jaunu satversmi.

Višī valdība ieviesa cenzūru, ierobežoja vārda brīvība, vēlētās pašvaldības iestādes nomainīja ar ieceltām. Valdība īstenoja politiku, kas tika vērsa pret atsevišķām etniskām grupām ebrejiem, čigāniem, kā arī homoseksuālistiem, brīvmūrniekiem un politiski kreisi noskaņotiem aktīvistiem- komunistiem un anarhistiem.

Saskaņā ar 1940. gada 3. oktobrī pieņemto Ebreju likumu, ebrejiem tika atņemta pilsonība, viņi tika atstādināti no armijas, ierēdņu amatiem, preses, tiesām, augstskolām, medicīnas iestādēm utt. Tika izveidotas koncentācijas nometnes, kurās ievietoja ebrejus un citas nevēlamas personas.

1942. gada jūlijā Višī valdībai pakļautie policijas spēki apcietināja 13'152 ebreju Francijas okupētajā daļā. Gandīz visi viņi tika nosūtīti uz Aušvicas koncentrācijas nometni un gāja bojā.

1942. gada 10. novembrī pēc sabiedroto iebrukuma Ziemeļāfrikā un Francijas Ziemeļāfrikas koloniju padošanās, Hitlers deva pavēli vācu karaspēkam okupēt Višī Francijas zonu. Franču karaspēks nepretojās un jau 11. novembra vakarā vācu tanki sasniedza Vidusjūras krastu. Korsiku un daļu Franču Rivjēras okupēja Itālijas karaspēks. Francijas karaspēks tika izformēts.

1940. g. 27. novembrī pēc Višī valdības pavēles Tulonas ostā tika nogremdēta lielākā daļa kara flotes, lai tā nekristu vācu rokās.

Pēc 1944. gada vasarā sabiedroto veiktā iebrukuma Francijas teritorijā, jūnijā Normandijā un augustā Provansā, Višī valdība bēga uz Vācijas teritoriju un 23. oktobrī sabiedrotie atzina de Golla izveidoto pagaidu valdību kā likumīgu Francijas valdību.