Šarls Andrē Žozefs Marī de Golls

Šarls Andrē Žozefs Marī de Golls (franču: Charles André Joseph Marie de Gaulle; 1890. gada 22. novembris — 1970. gada 9. novembris) bija ievērojams Francijas politiķis un militārais darbinieks, un no 1959. līdz 1969. gadam - Francijas Republikas prezidents.

Dzīvesgājums

Šarls de Golls dzimis 1890. gada 22. novembrī Lillē, Ziemeļfrancijā. Tēvs bija filozofijas profesors. Sākotnējo izglītību Šarls de Golls ieguva jezuītu koledžā, bet pēc tam iestājās prestižajā Svētās Sīras kara skolā, par kuras dibinātāju uzskata Napoleonu, kuru pabeidza 1912. gadā, ieguvis jaunākā leitnanta pakāpi.

I Pasaules kara laikā de Gollu trīsreiz ievainoja, kā arī sagūstīja pie Verdenas. Par varonību kaujās viņu apbalvoja ar Svētā Vāclava ordeni.

1921. gadā de Golls kļuva par vēstures skolotāju. Viņš apprecēja Ivonnu Vandru. 30. gados de Golls uzrakstīja divas grāmatas par kara stratēģiju un taktiku: "Uz šķēpa asmens" un "Par profesionālu armiju". 1931. gadā de Golls ieņēma amatu Nacionālās aizsardzības padomes sekretariātā.

II Pasaules kara laikā de Golls vairs nedarbojās militāri, bet ideoloģiski. 1940. gada 18. jūnijā de Golls runāja Londonas radio un aicināja karu turpināt. 27. oktobrī viņš publicēja "Manifestu", kurā paziņoja, ka vienīgais mērķis ir aizstāvēt Franciju.

Šarls de Golls mira neilgi pirms savas 80. dzimšanas dienas - 1970. gada 9. novembrī pēc aortas plīsuma. Viņš ir apbedīts Kolombē, pēc savas vēlēšanās.

Politiskā karjera

1941. gada 24. septembrī de Golls nodibināja Franču Nacionālo komiteju, pagaidu valdību emigrācijā. De Golls faktiski vadīja šo valdību likumdošanas aktus pieņēma Tautas un franču impērijas vārdā mēs, ģenerālis de Golls, brīvo franču vadonis, nosakām...

Pagaidu valdību de Golls vadīja līdz 1946. gada 20. janvārim, kad pats demisionēja.

Lielajā politikā de Golls atgriezās 1958. gadā pēc maija nemieriem Alžīrijā. Nacionālā padome iecēla de Gollu par premjerministru un piešķīra ārkārtas pilnvaras.

1959. g. janvārī de Golls tika iecelts par prezidentu. 

1964. gadā viņš apmeklēja Padomju Savienību, jo cerēja, ka spēs atrast Francijai nozīmīgāku lomu tobrīd valdošajās vēsajās attiecības starp NATO valstīm un PSRS, un lai gan PSRS premjers Kosigins pat devās atbildes vizītē, kļuva skaidrs, ka PSRS neuzskata Franciju par lielvaru ar kuru vērts rēķināties.

1965. gadā de Golls atkārtoti tika ievēlēts prezidenta amatā.  Šajā pašā gadā de Golls paralstīja lēmumu par Francijas izstāšanos no SEATO.

1966. gadā de Golls pasludināja, ka Francija izstājas no NATO vadības, vienlaikus Francijai paliekot šajā organizācijā. Viņš nolēma demilitarizēt valsti un nepiedalīties turpmākos NATO manevros, kā arī pieprasīja gada laikā visiem ārvalstu spēkiem pamest Franciju. Tas radījas pretrunas ar ASV, kura vēsturiski bija Francijas sabiedrotā un kurā vairāk kā 50,000 amerikāņu zaudēja savas dzīvības Otrā Pasaules kara laikā.

1968. gada studentu nemieri, ar kuriem de Golls tika galā pasludinot komunisma diktatūras draudus un atlaižot Nacionālo sapulci. Pēc tam notikušajās Nacionālās sapulces vēlēšanās gollisti ieguva 300 mandātus un absolūto vairākumu.

Šarls de Golls savas pilnvaras nolika 1969. gada 27. aprīlī.

Pārbaudījums bija 1968. gada studentu nemieri, ar kuriem de Golls tika galā atlaižot Nacionālo sapulci. Pēc tam notikušajās Nacionālās sapulces vēlēšanās gollisti ieguva 300 mandātus un absolūto vairākumu. Vienlaikus Francijā pat Golls kļuva arvien nepopulārāks, jo franči uzskatīja viņu par pārāk militāru un uz ārlietām fokusētu, vienlaikus ignorējot pašas franču tautas sociālās un ekonomiskās vajadzības.

Šarls de Golls savas pilnvaras nolika 1969. gada 27. aprīlī.

Miris 1970. gada 9. novembrī.

Apglabāts kapsētā netālu no savas dzīvesvietas, Colombey-les-Deux-Églises