Fransuā Trifo

Fransuā Trifo (franču: François Truffaut; dzimis 1932. gada 6. februārī, miris 1984. gada 21. oktobrī) bija ietekmīgs franču kino kritiķis un filmu režisors, kura karjera ilga vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Trifo ir piedalījies vairāk nekā 25 filmu uzņemšanā, tai skaitā ir darbojies arī kā aktieris un scenāriju autors. Trifo ir arī viens no nozīmīgākajiem franču jaunā viļņa filmu veidotājiem.

***

Fragmenti no Zanes Dzenes sarakstītās biogrāfijas

Fransuā Trifo (1932–1984) bērnība pagāja drūmā ēnā, ko pavadīja apkārtējo ģimeņu likstas, nabadzība un zaudējumi.

Personības veidošanās un neārstējama apmātība ar mākslu – tās ir tēmas, ko Trifo šķetina savās filmās, par alter ego izvēloties arī vizuāli sev ļoti līdzīgo aktieri Žanu Pjēru Leo un ne reizi vien apspēlējot autobiogrāfiskus motīvus.

Trifo varēja tikai sapņot par mīlestību, ko sniedz ģimenes ligzdiņa un mīlošas mātes glāsti, tādēļ nepiepildītie sapņi realitāti ieguva filmās, atkal un atkal meklējot saknes, iemeslus nesaskaņām ar apkārtējiem un sievietēm.

Kolumbiešu kinokritiķis Luī Alberto Alvarezs to formulējis vienā teikumā: "Visas Fransuā Trifo filmas ir zaudētās bērnības meklējumi."

Māte par viņu neinteresējās, tēvs bija zudis tālēs zilajās, bet patēvs neko vairāk par savu uzvārdu viņam netika devis. Aukles glābts, viņš pirmos dzīves gadus pavadīja ar vecmāmiņu – kundzi, kura aizrāvās ar mūziku un literatūru (kā vēlāk redzams filmās, īpaši mīļi Trifo ir franču klasiķi!), taču jau septiņu gadu vecumā bez atļaujas un naudas biļetei lavījās uz dažādiem Parīzes kinoteātriem, bet četrpadsmit gadu vecumā pameta skolu, lai sāktu strādāt, un neilgi pēc tam nodibināja savu kinoklubu, kas pievērsa ietekmīgā kinokritiķa un teorētiķa Andrē Bazēna uzmanību.

Trifo dienas plānā bija noskatīties trīs filmas, bet nedēļas laikā izlasīt vismaz trīs grāmatas...

Turpmākos gadus viņš pavadīja Bazēna paspārnē, kļūstot par viņa personīgo sekretāru, tiekot gan izglābts no cietuma par nodokļu nemaksāšanu, gan pasargāts no sabiedrības pazemojumiem, kad Trifo aizbēga no dienesta armijā, gan iepazīstināts ar Krisu Markēru, Alenu Renē un klasiķi Roberto Roselīni, kura filmēšanas laukumā Trifo pirmoreiz skatīja kino uzņemšanas virtuvi. Fransuā Trifo ir viens no pieciem kinokritiķiem, kas savā ziņā audžutēva – A. Bazēna uzdevumā rakstīja prestižajam žurnālam Cahiers du Cinéma, kļūstot gan par savas paaudzes balsi, gan no sirds iemīlot kinofilmas nosacīto realitāti.

Vienpadsmit gadu laikā vairāk nekā 700 nopietni raksti – vairākums no tiem intervijas ar režisoriem un filmu recenzijas – tas nudien nav maz! Krietni vēlāk viņš ar smaidu atzīsies, ka kinoskatītāji īsti veseli nudien nav, taču tas netraucē viņa – kinoskatītāja, kinokritiķa un kinorežisora – daiļradei, kurā dominē kaislības, sievietes, bērnības atmiņas un uzticība.

Viņa teksti – skarbi un bieži vien pretrunīgi – tapa pēc paša Trifo formulētā virsuzdevuma, kas paslēpies apzīmējumā autora politika – skatpunkta, kas balstīts kinovēsturē un mākslas filmās, kuras radījuši īstie kino vīri, proti, francūži Žans Vigo, Žans Renuārs un Žaks Tatī, kā arī amerikāņu grandi Hovards Houkss, Džons Fords un Orsons Velss, uz ekrāna projicējot uzlabotu aiz kameras stāvošās personības spoguļattēlu un katrā no darbiem atstājot savu spilgto rokrakstu. Un, protams, Trifo sajūsma par suspense meistaru Alfrēdu Hičkoku, kas vēlāk pārtapa pabiezā grāmatā kā viena režisora versija – jautājumu un atbilžu sērija un piezīmes par otru.

Trifo gūto pieredzi nevēlējās aprobežot tikai ar kritiķa darbu, un, par spīti dažādām nelāgām sakritībām, arī pats ņēma rokās kameru.

1959. gads Francijas un pasaules kinovēsturē ir īpaši nozīmīgs – uz ekrāniem iznāca divas spilgtas un simboliskas filmas: Fransuā Trifo 400 sitieni un Žana Lika Godāra Līdz pēdējam elpas vilcienam. Viņi, jaunā viļņa karognesēji, izmantoja rokas kameras un neierastu montāžu, amatieraktierus, lai iekļautos niecīgajā budžetā un ļautos arī turpmākajiem, studijās nepieejamajiem eksperimentiem ar kino valodu un savdabīgai šoka terapijai.

Kinovēsturnieks Leslijs Halivels reiz jautāja, kādas filmas Trifo vēlējies veidot. Atbilde bija pavisam vienkārša: "Tādas, kādas redzēju, kad biju pavisam jauns." 

1959. gadā pieteicies kino pasaulei ar pirmo lielo filmu 400 sitieni, kas tika lutināta gan ar publikas, gan kritiķu mīlestību, gan arī komerciāliem panākumiem, Fransuā Trifo realitātē pierādīja iepriekš tikai abstraktās idejas dzīvīgumu, varoni Antuānu Duanelu iemetot morāli novecojušās Francijas sabiedrības katlā un tikai pašā finālā tam piešķirot brīvības elpu. Gluži tāpat kā 400 sitienos, kas Fransuā Trifo – bijušajam Kannu kinofestivāla akreditētajam kinokritiķim – atnesa šā paša festivāla vislabākā režisora laurus.

Nešķiramā trīsvienība – režisors Trifo, aktieris Leo un varonis Duanels – ir viens no uzskatāmākajiem kino vēstures piemēriem, kur visstiprākajām saitēm saistītas personīgās un profesionālās attiecības, neupurējot nevienas no tām, bet arvien radot pilnasinīgāku tēlu un intriģējošāku dramaturģiju, un vienlīdz fascinējot kā vienkāršus kinoskatītājus, tā kino studentus un intelektuāļus. Trifo reiz atzinās, ka Antuāns ir viņa paša un aktiera Žana Pjēra Leo personības koncentrāts, tiesa, piebilstot, ka Antuāns tā arī nekad nekļūst pieaudzis, jo Trifo atkal un atkal noliek viņu jaunā un kārdinošākā spēļlaukumā.

Arī pārējās filmas, kurās centrālais varonis nebūt nav Antuāns Duanels, ir Fransuā Trifo balansēšana uz trauslās robežas starp dzīvi un mākslu.

Par netveramu un gandrīz nereālu varoni kļūst Žannas Moro atveidotā Katrīna Žilā un Džimā un Šarla Aznavūra spēlētais Šarls drāmā Šaujiet uz pianistu, kad tie aci pret aci sastopas ar kādu nopietnu situāciju, kas maina varoņu dzīvi par 180 grādiem.

Arī Reja Bredberija romāna 451 pēc Fārenheita ekranizācijā varoņi, nonākuši despotiska tirāna pavalstībā, kļūst par bezkaislīgiem un pagātni aizmirsušiem robotiem – staigājošām grāmatām, cenšoties saglabāt oriģinālu, taču tajā pašā laikā neizbēgami atstājot arī tajā savu personīgo pieredzi.

 Pēc pirmizrādes, demonstratīvi paziņojis, ka esot noguris no režisora amata, Trifo uz gadu pazuda, lai atgrieztos ar jauniem spēkiem. Diemžēl 52 gadu vecumā  Oskara laureāta, Kannu kinofestivāla uzvarētāja titulu ieguvušā režisora – dzīvi pārtrauca smadzeņu audzējs.