Džuljeta Greko

Džuljeta Greko; 1927. gada 7. februāris - 2020. gada 23. septembris) bija franču aktrise un kabarē dziedātāja. Tiek uzskatīta par vienu no franču bohēmas ikonām. 

Mariannas Faitfūlas jaunības dienu elks. Ir zināms, ka grupa "The Beatles" ir veltījuši viņai dziesmu "Michelle".

Viņas pazīstamākās dziesmas bija "Jolie Môme", "Déshabillez-moi" un "La Javanaise". Viņa dziedāja dziesmas ar franču dzejnieku, piemēram, Žaka Prēverta un Borisa Viana sacerētiem tekstiem, kā arī tādiem dziedātājiem kā Žaks Brels un Serdžs Ginzbūrs.

Viņas sešdesmit gadu skatuves karjera beidzās 2015. gadā, kad viņa sāka savu pēdējo pasaules turneju ar nosaukumu "Merci".

Personīgā dzīve un nāve

Greko bija precējusies trīs reizes:

• aktieris Filips Lemērs (1953–1956)
• aktieris Mišels Pikoli (1966–1977)
• pianists Žerārs Žuanests (1988. gads līdz viņa nāvei 2018. gadā)

Kopā ar Lemēru viņai bija meita Laurence-Marie, dzimusi 1954. gadā. Laurence-Marie Lemaire nomira no vēža 2016. gadā 62 gadu vecumā.

Gadā, kas bija pirms viņa bojāejas - 1940. gadu beigās, Greco bija sacīkšu braucēja Žana Pjēra Vimila mīļākā un pēc nāves piedzīvoja spontānu abortu.

Pēc spāņu rakstnieka Manuela Vicenta teiktā, Džuljeta Greko bija arī Alberta Kamī mīļākā. Viņa bija attiecībās arī ar franču dziedātāju Saču Distelu un Holivudas producentu Darrilu F. Zanuku.

Sava romānas laikā ar Mailu Deivisu viņa satikās arī ar ASV ierakstu producentu Kvinsiju Džonsu. Saskaņā ar Džonsa autobiogrāfiju Deiviss gadiem ilgi, kad to uzzināja, nespēja to piedot.

Geko bija trīs rinoplastijas - (deguna plastiskās operācijas); Parīzē 1953. un 1956. gadā un Londonā 1960. gadā. 

1965. gada septembrī Grēko mēģināja izdarīt pašnāvību, pārdozējot miegazāles. Françoise Sagan viņu atrada bezsamaņā savā vannas istabā un nogādāja slimnīcā. 

Grēco dzīvoja starp Parīzi un Sentropesu.

Viņa pieturējās pie kreisiem uzskatiem un atbalstīja Fransuā Miterānu 1974. gada prezidenta vēlēšanās.

Greko nomira 2020. gada 23. septembrī 93 gadu vecumā.

Viņai ir veltīta Gainsbourg filma : A Heroic Life (2010), kurā viņu attēloja aktrise Anna Mouglalis.

Žans Pols Sartrs savu triloģiju Brīvības ceļi (Les chemins de la liberté) balstīja uz dziedātāju Gréco.

Norādi uz Gréco izdara angļu dziedātājs Rejs Deivijs dziesmā "Art School Babe" no sava albuma Storyteller.

Kā jau minēts Bītlus iedvesmoja Greko un Parīzes vide, kurā dzīvoja Džuljeta un tā radās dziesma "Michelle". Pols Makartnijs pēc tam stāstīja: "Mēs jūsmojām par šīm ballītēm, kuras notika laikā, kad tādi cilvēki kā Džuljeta Greko bija franču bohēmas centrā. Viņi visi valkāja melnus džemperus ar lielu kaklu, tas ir veids, kur mēs visi dabūjām to izjust, un mēs iecienījām Džuljetu kā traku. Vai jūs kādreiz esat viņu redzējis? Tumši mati, īsts chanteuse. Patiesa. Tāpēc es mēdzu izlikties par francūzi, un man bija jārada šī dziesma, kas vēlāk izrādījās "Michelle". "

Džons Lenons rakstīja Skywriting by Word of Mouth: "Man vienmēr bija fantāzija par sievieti, kas būtu skaista, inteliģenta, tumšmataina, ar lieliem izteiktiem vaigu kauliem, un absolūti brīva māksliniece à la Juliette Gréco."

Marianne Faithfull par Gréco teica: "Kad es biju jauna meitene, Džuljeta Greco bija mans absolūtais elks ... Viņa ir mans dzīves paraugs. Ja es gribētu būt kāda cita, es gribu būt Džuljeta Greko".

1999. gadā Žoržs Delbārds viņas vārdā nosauca rožu šķirni "Juliette Gréco".

Bohēmiskais dzīvesveids

Greco kļuva par bohēmiskās  pēckara Francijas intelektuāļu ikonu. 

Viņas draugs Žans Pols Sartrs viņu stādīja priekšā viesnīcā La Louisiane un komentēja, ka Greko balsī bija "miljoniem dzejoļu". Viņa bija labi un tuvu pazīstama daudziem rakstniekiem un māksliniekiem, kas strādā Senžermaņprezē, kā piemēram, Alberts Kamī, Žaks Préverts un Boriss Vians, tādējādi iegūstot segvārdu la Muse de l'existentialisme.

Grēco pēcatbrīvošanās gadus pavadīja, apmeklējot kafejnīcas Saint-Germain-des-Pres apkaimē  un pilnīgi iegrima politiskajā un filozofiskajā bohēmiskajā kultūrā. Viņa regulāri apmeklēja mūzikas un dzejas vietas, piemēram, Le Tabou Rue Dauphine. Viņa bija pazīstama ar Žanu Kokto un viņai tika piešķirta loma Koktu filmā Orphée (1950).

1949. gadā viņa sāka romānu ar ASV džeza mūziķi Mailu Deivisu. 1957. gadā viņi nolēma vienmēr būt tikai mīļākie, jo viņu karjera bija dažādās valstīs un viņam bija bail sabojāt viņas reputāciju, uzturot starprašu attiecības.  Viņi palika mīļākie un draugi līdz viņa nāvei 1991. gadā. 

1949. gadā viņa debitēja arī kā kabarē dziedātāja Parīzes kabarē Le Bœuf sur le toit, izpildot vairāku pazīstamu franču rakstnieku tekstus; Raimonda Kveno dziesma "Si tu t'imagines" bija viena no viņas agrīnajām dziesmām, kas kļuva populāra.