Federiko Fellīni

Federiko Fellīni (itāļu: Federico Fellini, dzimis 1920. gada 20. janvārī, miris 1993. gada 31. oktobrī) bija itāļu kinorežisors.

Vislabāk pazīstams pēc sava īpašā stila filmās, saplūdinot realitāti un fantāziju ar barokāliem vaibstiem. Fellīni tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta visietekmīgākajiem un cienījamākajiem režisoriem.

Viņš bija precējies ar aktrisi Džuljetu Mazinu (Giulietta Masina), kura spēlēja vairākas nozīmīgas lomas Fellīni filmās.

***

Federiko Fellīni nozīme kino vēsturē ir nepārvērtējama. Viņa filmas ir uzrunājušas un pārsteigušas tūkstošiem skatītāju un ietekmējušas daudzus režisorus. Itālijas kino un mākslas aprindās viņš godbijīgi tiek dēvēts par Burvi un Maestro

Federiko Fellīni dzimis Rimini pie Adrijas jūras — klusā pilsētiņā, kas pilnīgi pārvērtās vasarās, kad tur sabrauca tūristi un atpūtnieki, viesojās ceļojošie cirka mākslinieki.

Režisora bērnības atmiņas visumā bija pozitīvas un krāšņas, vienīgais tumšais plankums — mācību gadi jezuītu skolā. Federiko visu mūžu kā ļaunu murgu atcerējās mūku koledžas cietsirdīgos pasniedzējus. Mūki likuši nepaklausīgajiem audzēkņiem kailiem stundām ilgi tupēt uz ceļiem uz aukstās celles grīdas, pa kuru izkaisīti zirņi.

Fellīni klasesbiedri šādu faktu gan noliedz, bet... Federiko uz pasauli skatījās savādāk nekā citi — kopš agras bērnības viņš meloja, izlikās un iztēlojās dzīvi kā krāšņu karnevālu. Viņam riebās ikdienas pelēcība un rūpes, to Fellīni uzskatīja par netīru priekškaru, aiz kura slēpjas īstā dzīve — krāsaina un jautra.

Pusaudža gados Federiko aizrāvās ar zīmēšanu, kas viņam arī padevās. Sākumā viņš zīmēja tūristu un atpūtnieku portretus un karikatūras. Sapelnījis mazliet naudas, Fellīni kopā ar draugu Demosu Bonīni atvēra portretu un karikatūru veikaliņu iebraucējiem un nosauca to par "FeBo". Līdzīgu veikaliņu "The Funny Face Shop" Federiko Fellīni kopā ar draugiem māksliniekiem vēlāk atvēra arī Romā.

Pēc Rimini kinoteātra īpašnieka pasūtījuma Federiko zīmēja slavenu aktieru portretus, ko kinoteātrī izmantoja filmu reklāmai.

1937. gadā septiņpadsmitgadīgais Fellīni pameta dzimto pilsētu un aizbrauca uz Florenci, kur strādāja par žurnālistu un karikatūristu, bet pēc diviem gadiem pārcēlās uz Romu.

Lai izvairītos no militārā dienesta, Federiko iestājās Romas universitātē, kur studēja jurisprudenci. Augstskolu viņš nepabeidza, jo daudz laika pavadīja kinoteātros un varietē, kas tik ļoti atgādināja bērnu dienu sapni par krāšņo dzīves karnevālu. Vēlmē darīt ko sirdij tīkamu jaunais Fellīni teica mācībām ardievas.

Dažos mēnešos viņš paspēja būt gan mākslinieks un vitrīnu dekorators, gan apdrošināšanas aģents un tipogrāfijas strādnieks, līdz sāka rakstīt nelielas lugas radioteātrim.

Liktenīgs nākamajam kinorežisoram izrādījās reportiera darbs politiskajā humora žurnālā "Marks Aurēlijs". Reiz žurnāla redaktors aizsūtīja Fellīni uz kinostudiju "Cinecitta" sagatavot reportāžu par filmas uzņemšanu. Jaunais žurnālists bija neaprakstāmā sajūsmā par redzēto; tas nebija salīdzināms ar gatavo produkciju, ko viņš bija skatījis kinoteātros. Viņš arvien biežāk brīvajā laikā apmeklēja kinostudiju, kur iepazinās ar aktieri Aldo Fabrici un ar lielu prieku piekrita uzaicinājumam rakstīt nelielus scenārijus viņa komiskajiem šoviem un filmām.

Uzsācis veiksmīgu filmu scenārista karjeru, Fellīni nolēma izmēģināt arī režiju.

Viņa pirmā patstāvīgi režisētā filma ir 1952. gadā uz ekrāniem iznākusī lente "Baltais šeihs", savukārt pēc diviem gadiem uzņemtais "Ceļš" bija pirmā Fellīni filma, kas ieguva plašu starptautisku atzinību un ASV Kinoakadēmijas balvu "Oskars".

Slavenākā un skandalozākā Fellīni filma ir "Saldā dzīve" ("La Dolce Vita"). Tas ir darbs, kurā pirmoreiz parādās aktieris Marčello Mastrojāni, atveidojot žurnālistu Marčello Rubīni. No viņa skatupunkta tiek vērotas Romas elitārās un raibās sabiedrības dīkdienīgās izklaides un tās attiecības ar presi. Atainotā nāves un seksa tēma izraisīja neskaitāmus skandālus, filmu nosodīja Katoļu baznīca un Itālijas valdība, taču tā kļuva arī nepieredzēti populāra un nesa labu peļņu.

Starp citu, plaši lietotais vārds "paparaci" (paparazzi), kā mūsdienās dēvē bulvārpreses fotogrāfus, cēlies no filmas personāža — slavenību fotogrāfa Paparaco (Paparazzo) — vārda.

1943. gadā, strādādams radio, Fellīni iepazinās ar jauno diktori un teātra aktrisi Džuljetu Mazīni, kurā iemīlējās no pirmā skatiena.

Fellīni rīkojās saskaņā ar filmas "Moraldo pilsētā" scenāriju: lai iepazītos, palūdza Džuljetas fotogrāfiju, aizbildinoties, ka tā nepieciešama kinoprovēm. Nākamajā dienā Federiko ielūdza izredzēto uz restorānu, arī šī epizode bija filmas scenārijā.

Džuljeta nodomāja, ka jaunajam radiolugu rakstniekam nav naudas un, pirms doties uz restorānu, mājās kārtīgi paēda. Taču meitene kļūdījās: kad viesmīlis atnesa rēķinu, Federiko izvilka no kabatas milzīgu žūksni naudas un norēķinājās.

"Tik daudz naudas es viņam nekad vairs neesmu redzējusi," vēlāk vairākkārt izteicās Mazīni. Jautāts, kur dabūjis tādu summu, Fellīni klusēja.

Pēc dažām nedēļām viņi paziņoja par saderināšanos un rudenī salaulājās. Laulību ceremonija notika kādas mājas kāpņutelpā, jo līgavainis bēguļoja no iesaukšanas karadienestā un laulāties baznīcā bija pārāk bīstami. Viss notika tik slepeni, ka pat "Ave Maria" klusiņām, lai netraucētu "laulību nama" iedzīvotājus, dziedāja Federiko draugs, nevis baznīcēni. Pēc šīs neparastās ceremonijas viņi devās uz kinoteātri, kur par lielu pārsteigumu Džuljetai zāles pārzinis palūdza apmeklētājus piecelties kājās un ar skaļiem aplausiem sveikt jaunlaulātos.

Tāda bija Federiko kāzu dāvana Džuljetai. Arī turpmāk režisors labāk dāvāja sievai pārsteigumus, nevis dārglietas.

Pēc iestūrēšanas laulības ostā Federiko dzīvesveids nemainījās — viņš joprojām apmeklēja bohēmiskās ballītes un caurām naktīm sēdēja redakcijā vai montāžas telpās. Džuljeta bija viesmīlīga namamāte un uzņēma mājās visus vīra draugus.

 Federiko neko neslēpa no sievas, pat savus itin biežos intīmos sakarus ar citām sievietēm — nekad Džuljeta par vīra sānsoļiem neuzzināja no citiem. Viņa bez ierunām piedeva vīram, jo Federiko sakari bija acumirklīgi un viņš vienmēr vakaros atgriezās mājās.

Kad Džuljeta ar Federiko laulājās, viņi jau gaidīja mazuli, taču neilgi pēc kāzām notika nelaime — jaunā sieva nokrita pa kāpnēm un zaudēja bērnu.

Pēc nepilniem diviem gadiem, 1945. gadā, pasaulē nāca režisora un aktrises dēls, kuru nosauca Federičino — par godu Federiko tēvam. Diemžēl atkal notika traģēdija — mazulis pēc divām nedēļām nomira. Vairāk viņiem bērnu nebija.

Džuljeta par vislabākajām vīra dāvanām uzskatīja viņai piešķirtās lomās filmās "Ceļš" un "Kabīrijas naktis".

Šīs filmas Mezini atnesa pasaules slavu un "Oskaru". Viņai piedāvāja finansiāli izdevīgus līgumus Holivudā, taču Džuljeta atteicās.

Mazini un Fellīni bija kā radīti viens otram. Tieši pateicoties sievai, Federiko sāka strādāt filmēšanas laukumā — viņa "iekārtoja" vīru par režisora palīgu pie Roberto Roselīni. Arī pirmo filmu "Varietē ugunis" Fellīni uzņēma, pateicoties sievas neatlaidībai — Džuljetas uzdevumā kinometrs Roselīni meklēja šai filmai finansējumu.

Mazini piedalījās visu vīra filmu tapšanā. Viņi kopā pārrunāja scenārijus, Džuljeta apstiprināja lomu atveidotājus, izvēlējās dekorācijas. Filmēšanas laikā vislielāko vērību Fellīni pievērsa sievas viedoklim. Ja Džuljeta nebija ieradusies filmas uzņemšanas laukumā, Federiko zvanīja viņai uz mājām, lai konsultētos pat par visniecīgākajām niansēm. Viņi bieži strīdējās, bet no malas izskatījās, ka strīdas nevis režisors un aktrise, bet gan vīrs un sieva un domstarpības radušās nevis par filmēšanas specifiku, bet par to, kurš mazgās traukus.

Džuljeta Mazīni nekļuva par kinozvaigzni. Viņas karjerā ir četras lielas lomas viena režisora filmās. Bet viņa tik ļoti mīlēja šo režisoru, ka upurēja savu karjeru viņa labā.

1963. gadā starptautiskajā Maskavas kinofestivālā Fellīni filmai "8 1/2" piešķīra galveno balvu, taču režisors neieradās uz apbalvošanu, jo uzzināja, ka PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs pirmizrādē bija iesnaudies — tā, viņaprāt, bija klaja necieņa.

1966. gadā Fellīni, mediķu uzraudzībā eksperimentējot ar narkotikām — LSD, rakstīja scenāriju filmai "G. Mastornas ceļojums", taču filmu tā arī nepabeidza, jo 1967. gada aprīlī piedzīvoja nervu sabrukumu un mēnesi pavadīja privātā psihiatriskajā klīnikā. Fellīni jūtās radoši iztukšots, tādēļ par nākamās filmas scenārija pamatu izvēlējās literāru darbu.

1993. gada martā režisors saņēma īpašo balvu — "Oskaru" par mūža ieguldījumu kinomākslā. Pateicības runā viņš to novēlēja sievai Džuljetai Mazīni.

Viens no aizkustinošākajiem brīžiem šajā ceremonijā bija Fellīni vārdi: "Džuljeta, beidz taču raudāt!" Nekavējoties visas televīzijas kameras bija pavērstas uz asarās izplūdušo režisora sievu.

Tajā pašā gadā Fellīni 73 gadu vecumā nomira ar sirdstrieku.

Režisora Fellīni bēru dienā visas Itālijas radio un televīzijas stacijas pārtrauca darbu, apstājās satiksme.

Cilvēku tūkstoši ar aplausiem pavadīja zārku no Romas līdz Fellīni ģimenes kapiem mazajā piejūras pilsētā Rimini.

Pēc nepilna pusgada aizsaulē aizgāja arī Džuljeta. "To nevarēja noslēpt, viņi mīlēja viens otru," teica ilggadējais Federiko Fellīni filmu mūzikas autors Nino Rota.

Pēc J. Meijers, news.lv

Pazīstamākās filmas

• Memmesdēliņi (I Vitelloni, 1953)
• Ceļš (La Strada, 1954)
• Kabīrijas naktis (Nights of Cabiria, 1957)
• Saldā dzīve (La Dolce Vita, 1960)
• 8 1/2 (1963)
• Satirikons (Satyricon, 1969)
• Amarcord (1974)

 

Filmu saraksts (IMDB)