Saldā dzīve

Federiko Fellīni izcilā filma, kuras pirmizrāde notika Romā, 1960.gada 5.februārī.

Šo filmu kopā ar «8½» šī filma tiek uzskatīta par labāko izcilā kinorežisora daiļradē. Īsi par filmu pastāstīt grūti, taču tā vēsta par Romas augstākās sabiedrības (tā vismaz šķiet šim "sabiedrības krējumam") garīgo dekadenci - visas izpriecas apnikušas līdz kaklam, attiecības neīstas, bet ārišķīgi uzkrītošas. Ikviens šajā vidē vēlas ar kaut ko izcelties. Daudziem ir sapnis šajā vidē iekļūt.

Filmu negatīvi uzņēma konservatīvā sabiedrības daļa, uzskatot, ka tiek zaimots Dievs un Rietumu dzīves veids. Šajā laikā Italijā ir labējo Fernando Tambroni valdība, kura pat filmu aizliedz. Taču, labējie, kuru labējums ir tikpat falšs ka filmas varoņu nepārtrauktā bohēma, ātri vien krīt, un kārtējā "politiskā mirkļa" valdība darbojas no marta līdz jūlijam. Pagaidām neesam atraduši attieksmi pret filmu Padomju Savienībā, kur šādai ironijai vajadzēja būt pievilcīgai. Taču, jebkurš aizliegums ir labākā reklāma. Pēc tam sākas filmas pelnīts uzvaras gājiens uz kinoteātru ekrāniem, neskatoties uz dusmīgiem Vatikāna rakstiem viņu izdotos laikrakstos. Filma bija aizliegta arī Spānijā līdz brīdim, kamēr Franko 1975.gadā devās mūžībā.

Filmā paši sevi atveido uzlēcošas itāļu zvaigznes - Adriano Čelentāno un Niko.