Brižita Bardo

Brižita Annemarija Bardo bija franču aktrise, modes modele, dziedātāja un dzīvnieku tiesību aktīviste.

1950. un 1960. gados viņa bija viens no zināmākajiem pasaules seksa simboliem. Brižita Bardo ir viena no franču jaunā viļņa nozīmīgākajām aktrisēm.

Dzīvesbiedri

• Rožē Vadims (1952—1957)
• Žaks Šarjē (1959—1962)
• Ginters Zakss (1966—1969)
• Bernārs d’Ormale (1992— )

Dzīvesgājums

Brižita Bardo dzimusi 1934. gada 28. septembrī turīgā buržuāziskā ģimenē. Pusaudžu gados Bardo bija pievērsusies baletam.

1949. gadā viņa piedalījās savā pirmajā modes skatē.

1950. gada 8. maijā 15 gadu vecumā kļuva par vāka modeli vadošajam franču sieviešu žurnālam Elle.

Aktrises karjeru viņa uzsāka 1952. gadā.

Brižita Bardo kļuva pasaulslavena, filmējoties tādās filmās kā "Un Dievs radīja sievieti" (Et Dieu… créa la femme, 1956) un "Nakts, kad debesis krita" (1958). 1967. gadā Bardo nominēja BAFTA kino balvai kā labāko ārzemju aktrisi par lomu filmā Viva Maria! (1965). Citas pazīstamākās viņas lomas ir filmās "Patiesība" (1960), "Karotāja atelpa" (Le Repos du guerrier, 1962), "Nicinājums" (1963), "Šalako" (1968), Histoires extraordinaires (1968) un Don Juan 1973 ou Si Don Juan était une femme... (1973).

Kopumā Bardo filmējusies 48 filmās, piedalījusies vairākos muzikālos šovos un iedziedājusi 80 dziesmas.

1973. gadā viņa pameta izklaides industriju un kļuva par dzīvnieku tiesību aktīvisti. Pati viņa bija veģetāriete.

2020. gadā Brižitas Bardo bagātību novērtēja 65 miljonu ASV dolāru vērtībā.

2023. gadā iznāca daudzsēriju biogrāfiska drāma "Brižita Bardo" ar Žiliju de Nuņesu galvenajā lomā, tajā attēlota Bardo dzīve laika posmā no 1949. līdz 1960. gadam.

Mirusi 2025. gada 28. decembrī 91 gada vecumā.

Brigitte Bardot privātā dzīve

Brigitte Bardot, dzimusi 1934. gadā Parīzē, uzauga konservatīvā katoļu ģimenē. Viņas tēvs, Louis Bardot, bija inženieris un industriālists, kurš vadīja vairākas rūpnīcas, bet brīvajā laikā nodarbojās ar dzeju un amatieru filmu veidošanu.

Māte, Anne-Marie Bardot, nāca no apdrošināšanas biznesa ģimenes un bija skaista, sabiedriska sieviete, kura audzināja meitas stingri, uzsverot etiķeti un formālu uzvedību. Bardot bija vecākā no divām meitām – viņai bija māsa Marie-Jeanne (saukta par Mijanou), kura vēlāk arī kļuva par aktrisi, bet mazāk pazīstamu, zināma kā rakstniece.

Bērnībā Bardot jutās ierobežota vecāku stingrības dēļ, kas ietvēra pat prasību saukt vecākus par "vous" (formālā forma), un viņa bieži konfliktēja ar ģimeni, kas veidoja viņas dumpiniecisko raksturu.

Bardot privātā dzīve bija dinamiska un skandalozu romānu pilna, kas padarīja viņu par seksuālās revolūcijas simbolu 1950.–1960. gados.

Viņa bija precējusies četras reizes, un viņas attiecības bieži bija īsas, kaislīgas un publiski apspriestas. Bardot pati atzinusi, ka meklēja tikai kaisli, ko pat nemēģināja slāpēt:
"Es vienmēr meklēju kaisli. Tāpēc bieži biju neuzticīga. Un, kad kaisle beidzās, es kravāju koferi."

Viņa apgalvoja, ka bijušas 17 romantiskas attiecības, un bieži pārtrauca tās, kad aizraušanās izsīka. Slavena ir arī viņas frāze: "Labāk būt neuzticīgai, nekā uzticīgai bez vēlēšanās tādai būt."

Vīri un partneri

• Roger Vadim (laulība 1952.–1957.): Bardot satika režisoru Vadim, kad viņai bija tikai 15 gadu, bet viņš – 21. Viņi apprecējās 1952. gadā, trīs mēnešus pēc Bardot 18. dzimšanas dienas. Vadim bija tas, kurš veidoja viņas karjeru, režisējot filmu And God Created Woman (1956.), kas padarīja Bardot par starptautisku zvaigzni. Laulība izjuka draudzīgi 1957. gadā, galvenokārt Bardot romāna ar filmas kolēģi Jean-Louis Trintignant dēļ.

• Jean-Louis Trintignant (partneris 1956.–1958.): Romāns sākās filmas And God Created Woman uzņemšanas laikā. Tas izjauca ne tikai Bardot laulību ar Vadim, bet arī Trintignant laulību ar aktrisi Stéphane Audran. Viņi dzīvoja kopā divus gadus, bet attiecības beidzās, kad Bardot sāka jaunas.

• Jacques Charrier (laulība 1959.–1962.): Otrais vīrs bija aktieris Charrier, ar kuru Bardot apprecējās 1959. gadā. Viņi iepazinās filmas Babette Goes to War uzņemšanas laikā. Laulība bija vētraina, un 1960. gadā piedzima viņu dēls Nicolas-Jacques. Bardot vēlāk savā memuāros atzina, ka grūtniecību uztvērusi kā "vēža audzēju" un ka viņa nav radīta mātei. Charrier ieguva aizbildnību pār dēlu pēc šķiršanās 1962. gadā.

• Gunter Sachs (laulība 1966.–1969.): Vācu miljonārs un playboy Sachs satika Bardot Sentropēzā 1966. gadā un apprecējās ar viņu Lasvegasā pēc diviem mēnešiem. Laulība izjuka 1969. gadā abpusēju neuzticību dēļ. Sachs vēlāk teica: "Gads ar Bardot ir vērts desmit gadus ar jebkuru citu." Šajā laikā Bardot bija romāns ar mūziķi Serge Gainsbourg.

• Serge Gainsbourg (partneris 1967.): Kamēr precējusies ar Sachs, Bardot sāka attiecības ar franču mūziķi Gainsbourg. Viņi ierakstīja dziesmu "Je t'aime... moi non plus", kas ietvēra intīmus skaņas efektus, bet Bardot aizliedza tās izdošanu, baidoties no skandāla. Dziesma vēlāk kļuva par hitu ar Jane Birkin. Bardot versija iznāca 1986. gadā.

• Bernard d'Ormale (laulība no 1992. gada): Ceturtais un pašreizējais vīrs ir bijušais politiķa Jean-Marie Le Pen padomnieks d'Ormale.
  Viņi satikās 1992. gadā, apprecējās Norvēģijā pēc divām nedēļām un dzīvo Santropēzā. Šī laulība palīdzēja Bardot samierināties ar dēlu Nicolas.

Bardot dzīvē bija arī citi īsi romāni, kas atbilst viņas hedoniskajam pasaules uzskatam par Sievietes brīvību un sevis neierobežošanu, tostarp, ar Holivudas zvaigznēm, bet viņa bieži minēja pašnāvības mēģinājumus un depresiju, kas saistīta ar slavu un personīgajām attiecībām.

Ģimene un bērni

Bardot vienīgais bērns ir dēls Nicolas-Jacques Charrier (dz. 1960.), kura attiecības ar māti bija sarežģītas.
Savā 1996. gada memuāros Initiales B.B. Bardot rakstīja skarbos vārdus par grūtniecību un mātišķumu, saucot to par "pieklājīgu draugu, uz kuru es aizveru zārka vāku" un atzīstot: "Es neesmu radīta būt mātei... Es neesmu pietiekami pieaugusi."
1997. gadā Charrier un Nicolas iesūdzēja Bardo tiesā par aizskarošiem komentāriem grāmatā, un viņa zaudēja tiesu un pat samaksāja soda naudu 36 200 dolāru apmērā.

Tomēr vēlāk, pateicoties laulībai ar d'Ormale, viņa izlīga un pilnīg samierinājās. 
Nicolas dzīvo Norvēģijā, ir precējies un viņam ir divi bērni – Bardot mazbērni.

Ietekme uz sieviešu atbrīvošanos

Bardo kļuva par 20. gadsimta vidus sieviešu atbrīvošanās un seksa simbolu, mainot sabiedrības skatus uz sieviešu seksualitāti.
Filozofe Simone de Beauvoir savā 1959. gada esejā The Lolita Syndrome (Brigitte Bardot and the Lolita Syndrome) sauca Bardot par "sieviešu vēstures lokomotīvi" un "visatbrīvotāko Francijas sievieti".
De Beauvoir rakstīja, ka Bardot nav perversa, dumpīga, netikla vai amorāla, bet gan dabiski brīva:
"Šodienas jaunā sieviete nav zudusi būtne, bet gan atbrīvota būtne. Viņa ir atbrīvota savā morālē un brīva savā uzvedībā. Šī brīvība viņu nekādā ziņā netraucē, kā Brigitte Bardot saka: 'Es atstāju citiem verdzību. Es vienkārši gribu būt brīva, un es tāda esmu.'"
De Beauvoir aprakstīja Bardot kā "ambiciozu nimfu" paraugu, kas apvieno bērnišķīgu nevainību ar juteklisku sievišķību, tādējādi atbrīvojot sievietes no tradicionālajām konservatīvajām  morāles važām.

Šī perspektīva atbilst idejai, ka pirms Bardot daudzus partnerus sievietei uzskatīja par izlaidību un netiklību, bet pēc viņas – par atraisītību un tiesībām uz brīvību, bez jelkāda nosodījuma. Izbaudīt mirkļa burvību, nomainot, iekarojot, ļaujoties un "apgūstot" jaunu partneri nav tikai vīriešu privilēģija.

Šī sadaļa atspoguļo Bardot dzīves vētraino un brīvo raksturu, kas ietekmēja ne tikai viņas personīgo ceļu, bet arī plašākas sabiedrības uzskatus par sieviešu autonomiju.

Nozīmīgākie partneri un romāni (hronoloģiski, balstīti uz apstiprinātiem avotiem)

• George Baker (1955.): Īss romāns ar britu aktieri.

• Jean-Louis Trintignant (1956.–1958.): Romāns filmas And God Created Woman uzņemšanas laikā; izšķīra viņas laulību ar Vadim.

• Gilbert Bécaud (1957.): Īss romāns ar precētu dziedātāju.

• Sacha Distel (1958.–1959.): Publiski apspriests romāns ar mūziķi.

• Glenn Ford (apm. 1960.–1961.): Romāns ar Holivudas aktieri.

• Sami Frey (1960.–1963.): Aktieris; minēts kā iemesls šķiršanās no Charrier.

• Serge Gainsbourg (1962.–1967., galvenokārt 1967.): Kaislīgs romāns laulības ar Sachs laikā; ierakstīja slaveno "Je t'aime... moi non plus".

• Bob Zagury (1963.–1966.): Brazīliešu mūziķis; dzīvoja kopā.

• Michael Sarne (1966.): Īss romāns pēc kāzām ar Sachs.

• Patrick Gilles (1968.–1971.): Aktieris, kolēģis filmā.

• Luigi "Gigi" Rizzi (1968.): Īss romāns ar naktsklubu īpašnieku.

• Jean-Noel Grinda (1970.): Īss romāns.

• Nino Ferrer (1971.): Īss sakars ar mūziķi.

• Laurent Vergez (1972.–1973.): Aktieris, arī kolēģis filmā Don Juan 1973.

• François Cevert (1973.): Sacīkšu braucējs; vispirms daļēja bauma, bet pēc tam minēts kā attiecības.

• Miroslav Brozek (1975.–1979.): Tēlnieks; mūza - pozēja viņa darbiem.

• Allain Bougrain-Dubourg (1980.–1985.): TV producents; dzīvoja kopā 5 gadus.

• Christian Kalt (dažādi periodi, apm. 1970. gadi): Bārmenis un slēpošanas instruktors.

Dažādos avotos- presē, memumāros, atmiņās minēti citi īsie romāni vai mirkļa tuvība:

• John Gilmore (rakstnieks).

• Gustavo Rojo (aktieris).

• Raf Vallone (aktieris).

• Marilyn Monroe (1956.): Bauma par īsu mirkļa tuvību, ko Bardo minēja savu biseksuālos pieredzi.

Baumas un noliegti romāni ar zināmiem cilvēkiem

Bardot dzīve bija pilna ar preses spekulācijām, un daudzi slaveni vārdi tika saistīti ar viņu bez apstiprinājuma. Piemēram:

• Mick Jagger (1966.): Daži avoti min īsu "intīmu mirkli" pirms Rolling Stones koncerta, piemēram, slēgtā telpā, bet Bardot to noliedza intervijās. Tas vairāk bauma, ko izplatīja tabloīdi.

• Sean Connery (1968.): Filmas Shalako uzņemšanas laikā Connery izrādīja interesi, bet Bardot noraidīja viņa avances, sakot: "Tas nebija ilgs, jo es nebiju Džeimsa Bonda meitene! Es nekad nepadodos viņa šarmam!" Nav apstiprināta romāna, tikai draudzība uz set.

• Warren Beatty (1969.): Minēts kā īss encounter, bet Bardot noliedza attiecības.

• Jimi Hendrix (1968.): Bauma par īsu romānu, noliegta.

• Marlon Brando un Kirk Douglas: Minēti fanu stāstos un sociālajos medijos kā iespējamie mīļākie, bet bez apstiprinājuma no uzticamiem avotiem.

Baumoja par attiecībām ar Delonu, Mastrojani un Belmondo. Izpētot dažādus avotuss (biogrāfijas, intervijas, Bardot pašas memuāri utml) - tās ir tiešām ir diezgan izplatītas, bet lielākoties tikai preses izdomājumi, dzenoties pēc sensācijām 50.–60. gadu tabloīdu ērā, kad Bardot, u.c. zvaigžņu dzīve bija pastāvīgs skandālu avots, ļaujot plosīties dzelteno mediju paparaci un lētiem reportieriem.

Īsumā par katru:

• Alain Delon: Viņi satikās filmās Famous Love Affairs (1961.) un Spirits of the Dead (1968.), bija labi draugi visu mūžu (Delon to apstiprināja intervijās: "Nekas nekad nenotika, tikai labākā draudzība 65 gadus"). Presē bija baumas par romānu, bet abi to noliedza. Delon bija kautrīgs uz seta, un Bardot jau bija zvaigzne. Nekādu apstiprinātu attiecību.
• Marcello Mastroianni: Kopā filmējās A Very Private Affair (1962.), kurā stāsts bija daļēji par Bardot dzīvi, un viņu varoņi filmā ir mīlnieki. Ārpus ekrāna – nekas. Recenzenti pat minēja, ka starp viņiem nebija ķīmijas, attiecības bija vēsas, profesionālas. Nav nevienas liecības par romānu.
• Jean-Paul Belmondo: Viņi nekad nav filmējušies kopā vienā filmā (lai gan abi bija 1961. gada antoloģijas filmā Famous Love Affairs, bet dažādos segmentos). Belmondo savā autobiogrāfijā jokojot teica, ka mēģināja flirtēt ar Bardot (piemēram, ekrāna testā, kur "pelotāja krūtis"), bet "viņa bija vienīgā, kas izturēja manu šarmu". Bardot to nekomentēja kā romānu. Viņi bija draugi, savstarpēji cienīja viens otru (Belmondo ģimene pēc Bardot nāves teica: "Viņi savstarpēji ļoti cienīja"), bet nekādas romantiskas attiecības.

Bardot pati, atgrižoties pie savas dzīves atminām, 2018. gada intervijā noliedza daudzas baumas, kā minēts iepriekš, par romāniem (tostarp ar Mick Jagger, Jimi Hendrix u.c.), sakot, ka prese izdomāja daudz ko, lai tik pālielinātu savu avīžu tirāžu.
Viņa apgalvoja, ka īstas nozīmīgas attiecības bijušas tikai ap 17, pārējais – tikai izdomājumi vai nekas atcerēšanās vērts.​

Bardo dzīve bija tik vētraina un brīva, bet viņa uzsvēra, ka tā apauga ar nostāstiem, baumām, tenkām un daudziem izdomājumiem. Bet, ja cilvēks bauda dzīvi un ir laimīgs, vai visu var atcerēties? Un galu galā - vai to vajag?