Alēns Delons

Alēns Fabiens Moriss Marsels Delons bija franču aktieris un uzņēmējs. Kopš 1999. gada Delonam ir dubultpilsonība — Francijas un Šveices. 20. gadsimta 60. gados Delons kļuva par vienu no Eiropas izcilākajiem aktieriem.

Alens Delons bija labēju politisko uzskatu piekritējs. Vēlēšanās atbalstīja  Le Pēnu. Tam sekoja skandāls, jo Francijas skaistumkonkursa orgkomiteja viņu atcēla no žūrijas vadības.

Alens Delons par sevi: Runā, ka man esot draņķīgs raksturs. Precizēšu, man vienkārši ir raksturs.

***

Alēns Fabiens Moriss Marsels Delons dzimis Houdana ielā 99, pieticīgā mājā Sēnas departamentā (tagad Hauts-de-Seine), taču bagātā Parīzes priekšpilsētā. Viņš bija Fransuā Fabjena Delona (Craponne-sur-Arzon, 1904. gada 12. martā — 1977. gadā) Bourg-la-Reine kinoteātra Le Régina direktora, un Edītes Marijas Suzannas Arnoldas (1911–1995), aptiekas asistentes, dēls,-  dzimis sīkburžuāziskā ģimenē.

1939. gadā Delonam bija četri gadi, kad viņa vecāki izšķīrās. Abi viņa vecāki bija apprecējušies atkārtoti, kā rezultātā viņam bija divi pusbrāļi un adoptēta māsa no tēva puses un divi pusbrāļi un māsas no mātes puses.

Nesaskaņu dēļ viņu uzticēja audžuģimenei, kas viņam palika kā bērnības trauma, kas nekad nebija sadzijusi. Audžuģimenes tēvs bija cietuma apsargs Fresnē (Val-de-Marne) un arī cietuma bende (cietuma pagalmā izpildīja nāvessodu piemēram Pjēram Lavalam). Dzīvojot audžuģimenē, Delons aizrāvās ar velosipēdu sacīkstēm un bija cerējis kļūt par tādu velosportistu kā Fausto Kopi.

Audžuvecāki nomira un Delons tika nosūtīts atpakaļ pie ģimenes, un viņa vecāki pārņēma aizbildniecību. Pieaugot viņš pavadīja laiku dzīvojot kopā ar sava tēva otro ģimeni L'Haÿ-les-Roses un viņa māti un viņas otro ģimeni Bourg-la-Reine. Pēc tam vecāki viņu ievietoja Saint-Nicolas d'Igny (Esonne) katoļu internātskolā, kur viņš pavadīja laiku kopā ar vienu no saviem labākajiem draugiem Žerāru Salomē.

Uzturoties Saint-Nicolas, viņš aizrāvās ar mūziku un pievienojās skolas korim, vēlāk tika izvēlēts arī dziedāt kā solists. 

Tomēr vecāku uzmanības trūkuma dēļ Delons bija nepaklausīgs. Viņš pastāvīgi slikti uzvedās klasē un iesaistījās kautiņos ar citiem bērniem. Vēlāk viņš tika izslēgts no skolas savas sliktās uzvedības dēļ.

Pēc tam priesteri ieteica viņu nosūtīt uz Saint Gabriel de Bagneaux. Četros pavadītajos gados Delons tur pastāvīgi izturējās neadekvāti un necienīgi pret saviem skolotājiem. Pēc tam viņš nozaga direktora motociklu, kā rezultātā viņš atkal tika izslēgts no skolas.

Delons tika izslēgts no vēl dažām skolām un viņš iestājās Saint Nicolas d'Igny skolā.

Mācoties skolā, viņam bija iespēja tēlot slepkava lomu 22 sekundes garajā mēmā īsfilmā Le Rapt, kuras režisors bija viņa tēva draugs Olivjē Burguinjons.

14 gadu vecumā Delons nolēma, ka vairs nevēlas palikt skolā, un vēlējās pamest Franciju. Viņš nolēma aizbēgt uz Čikāgu kopā ar savu draugu Danielu Salvadetu, kuram tur dzīvoja tēvocis. Delons un viņa draugs nolēma doties ar autostopiem uz Bordo. Vēlāk abi ieradās Šatellero, un kāds garāmgājējs viņus nogādāja policijas iecirknī.

Delons un viņa draugs tika ievietoti cietumā un abi tika nosūtīti atpakaļ pie ģimenēm. Savas rīcības dēļ Delons tika izslēgts no skolas. Pēc tam viņa vecāki nolēma, ka studijas nav domātas viņam, un lika Delonam tās pamest. 

Viņa māte, kura bija apprecējusies ar miesnieku un delikatešu tirgotāju Polu Bulu no Burla-Reinas, ierādīja viņam vietu ģimenes mājā, tomēr Delons vēlāk stāstīja, ka viņš nekad īsti nav atradis vietu šajā ģimenē un nekad nejutās tur droši.

Trīs gadus viņš strādāja patēva delikatešu veikalā, kurā strādāja sešpadsmit darbinieki. Taču šo trīs gadu laikā Delons ieguva ļoti sliktu reputāciju. Viņš pastāvīgi ballējās, iesaistījās kautiņos bāros un vienā brīdī arī bija iesaistījies kādā bandā. 

Militārais dienests un Indoķīnas karš: 1952–1956

Paredzot iesaukšanu militārajā dienestā, viņš 17 pats gadu vecumā pieteicās militārajā dienestā Francijas Jūras spēkos. Pēc stāšanās Pont-Réan Jūras mācību centrā viņš 1953. gadā turpināja militāro dienestu Bormette Signals skolā.

Te viņš tika pieķerts par aprīkojuma zādzību un Francijas Jūras spēki viņam deva iespēju pamest Jūras spēkus vai pagarināt saistības no trim līdz pieciem gadiem. Alēns noslēdza līgumu un palika armijā.

1954. gadā viņš cīnījās Dien Bien Phu kaujā.

Pēc tam kā 1. šķiras jūrnieks tika norīkots Saigonas arsenāla aizsardzības uzņēmumā, kas joprojām bija Francijas Indoķīnas štatā. Tuvojoties Indoķīnas kara beigām, viņš tika arestēts par džipa zādzību, ar kuru viņš bija devies patvaļīgā izbraucienā un kura laikā transportlīdzeklis bija sabojāts.

Viņš tika izslēgts no jūras kara flotes. 

Savu 20. dzimšanas dienu viņš nosvinēja kamerā.

Šis periods uz viņu atstāja dziļu iespaidu: viņš iepazina militāro disciplīnu, goda sajūtu pret Francijas karogu. Viņš aizrāvās ar ieročiem un vēlāk kopā aktieri Žanu Gabēnu filmā Touche pas au grisbi attēloja pieredzēto Indoķīnā.

Vēlāk kļuva slavens kā vadošo lomu izpildītājs.

Delons atveidojis lomas vairākās plaši pazīstamās filmās: "Spožajā saulē" (Plein soleil, 1960), "Roko un viņa brāļi" (1960), "Aptumsums" (1962), "Melodija no pagraba" (Mélodie en sous-sol, 1963), "Gepards" (Il Gattopardo, 1963), "Samurajs" (1967), "Baseins" (La Piscine, 1969), "Sarkanais aplis" (1970), Borsalino (1970), "Zorro" (1975), Monsieur Klein (1976), Mort d'un pourri (1977), Trois hommes à abattre (1980), Notre histoire (1984). Delons filmējies nozīmīgās lomās pie tādiem pazīstamiem režisoriem kā Lukīno Viskonti, Žans Liks Godārs, Žans Pjērs Melvils, Mikelandželo Antonioni, Luijs Mals.

Par lomu filmā "Gepards" Delonu nominēja Zelta globusa balvai. Divas reizes nominēts Cēzara balvai — par lomām filmās Monsieur Klein un Mort d'un pourri, bet par lomu filmā Notre histoire Delonam Cēzara balvu piešķīra. 1995. gadā Delons ieguva Berlīnes starptautiskā kinofestivāla goda balvu "Zelta lācis" par mūža ieguldījumu. 2019. gadā saņēma Kannu kinofestivāla balvu "Zelta goda palma".

1998.gadā Alens Delons pēc Marinas Lipčenko ielūguma bija Rīgā notiekošā starptautiskā kinofestivāla "Baltijas Pērle" goda viesis.

Delons savā lauku īpašumā ierīkoja suņu kapsētu, kurā apbedīti vismaz 45 Alēna četrkājainie draugi. Katram ir piemineklis, uz kura rakstīts suņa vārds. Suņu kapsētas centrā aktieris uzbūvējis nelielu kapeliņu. «Es gribu, lai mani apbedī tur – starp maniem dzīvniekiem. Es jau visu esmu nokārtojis,» paziņoja Delons.

Francijas prese vēsta, ka tā arī notikšot. Atvadu ceremonija noritēs šajā kapeliņā un tā būs privāta  – tā gribēja Delons. Bēres organizēs viņa trīs bērni. Viņš uzsvēris, ka savās bērēs negrib nekādu pompozitāti, kur nu vēl politiķu piedalīšanos. Tomēr bērni izskata iespēju organizēt arī ceremoniju ar aktieru piedalīšanos visiem, kas vēlas godināt kinozvaigznes piemiņu.

Aktieris visu mūžu aktīvi iestājās par dzīvnieku tiesībām un lielus naudas līdzekļus ziedoja savas draudzenes aktrises Brižitas Bordo labdarības fondam. Reiz pat esot nolīdzis helikopteru, lai glābtu kaķēnu, kuram negadījumā norauta ķepiņa. Pēc ārstēšanas kaķis apmetās aktiera villā. Citreiz viņš izglāba suni, kas cietis no neiedomājamas nežēlības – jaunieši aplējuši nabaga dzīvnieku ar benzīnu un aizdedzinājuši. Alens Delons bija gatavs maksāt jebkādu naudu, lai ārsti glābtu dzīvnieku. Tas izdevās. Sunīti nosaukuši par Mambo, viņam atrada jaunus saimniekus un dzīvnieks nodzīvoja līdz 16 gadu vecumam.