Natālija Beja

Natālija Beja (Nathalie Baye) bija ievērojama franču aktrise ar vairāk nekā 80 filmām karjerā.

Viņa sāka kā dejotāja, vēlāk pārgāja uz aktiermākslu un sadarbojās ar lieliem režisoriem kā Fransuā Trifo, Žans Luks Godārs un Ksavjē Dolans. Viņa bija pazīstama ar eleganci, profesionalitāti un privātumu personīgajā dzīvē.

Dzimusi 1948. gada 6. jūlijā Mainvilā (Normandija, Francija) mākslinieku ģimenē.

Vecāki – Claude Baye un Denise Coustet – abi bija bohēmas vides gleznotāji (daži avoti min arī dejas fonu).
Bērnība pagāja radošā, bohēmiskā vidē, daļu laika ASV. Viņa cīnījās ar disleksiju, bet agri sāka dejot (no 14 gadu vecuma Monako, kur viņas dejas skolotāja bija izcilā krievu balerīna Olga Preobraženska, vēlāk mācījas Ņujorkā, piepelnoties kā bērnu auklīte.

Viņai ir viena meita – aktrise Laura Smet (dzimusi 1983. gada 15. novembrī). Laura ir sekojusi mātes pēdās kinematogrāfijā un teātrī. Māte un meita kopā filmējušās, piemēram, filmā The Guardians (2017, rež. Xavier Beauvois) un seriālā Call My Agent! (2017).

Natālija pratai turēt savu privāto ģimenes dzīvi prom no preses, lai pasargātu meitu un sevi no slavas spiediena.

• No 1972. līdz 1982. gadam – attiecības ar franču aktieri Philippe Léotard.

• No 1982. līdz 1986. gadam – slavenākās attiecības ar franču roka leģendu Johnny Hallyday (īstajā vārdā Jean-Philippe Smet). Viņi bija mediju sensācija Francijā, bet nekad oficiāli neapprecējās.
  Attiecības ilga aptuveni 4 gadus un beidzās ar šķiršanos. Kopā viņiem piedzima meita Laura.
  Pēc šķiršanās Natālija izvairījās no publiskiem komentāriem par šo  dzīves periodu un šķiršanos, lai aizsargātu savu privātumu un ģimeni.

• īslaicīgas  attiecības ar aktieri Jean-Yves Berteloot.

• Natālija Beja nekad nav bijusi precējusies, viņas privātā dzīve bijs slēgta mediju interesei.
  Daži avoti minēja baumas par laulībām vecumdienās, bet tās nevienam tā arī neizdevās nedz pierādīt, nedz argumentēti noliegt. 

Viņa bieži uzsvēra, ka prioritāte bija darbs un meitas audzināšana, nevis publiska personīgā dzīve.

2023.gadā viņa parakstīja kolektīvu vēstuli pret mediju organizēto kampaņu #MeToo ietvaros, aizstāvot aktieri Žerāru Depardjē, publsiki uzsverot, ka tas ir mediju komercpasākums un nekas vairāk.

Par kinolomām

Natālija Beja bija daudzpusīga aktrise – no vieglām komēdijām un drāmām. Viņa ir strādājusi dažādos žanros, neuuzliekot sev kādus rāmjus - strādāja gan ar "autorkino" režisoriem, gan komerciālākās filmās.

• Agrīnās lomas: Day for Night (Amerikāņu nakts, 1973, rež. Trifo) – loma, kas viņu padarīja pazīstamu.

• Citas nozīmīgas filmas:
  La Balance (1982, César balva par labāko aktrisi),
  The Return of Martin Guerre (1982),
  Detective (1985, Godārs),
  Catch Me If You Can (2002, Spīlbergs – loma Leonarda DiKaprio mātes tēlā),
  It's Only the End of the World (Tas ir tikai pasaules gals, 2016, Ksavjē Dolans).

• Vēlākās: sadarbība ar Xavier Beauvois (The Guardians), darbs teātrī un TV.

Viņa uzsvēra, ka mīl dažādību: "Man ir bail atrasties slēgtā telpā un palikt šauros viena žanra rāmjos."

Par kolēģiem

Natālija bieži runāja par siltām, profesionālām attiecībām ar kolēģiem un režisoriem. Viņa novērtēja inteliģenci, humora izjūtu un radošo brīvību uzņemšanas laukumā.

• Fransuā Trifo: Strādāja divās filmās (Day for Night un The Green Room, 1978). Aprakstīja kā "neparastu" cilvēku. Uzņemšanas laikā viņi ar Trifo tik ļoti smējās pie drūmām ainām, ka dažas nācās filmēt atsevišķi. "Man nekad nav gājis tik jautri kā šīs filmas uzņemšanas laukumā."

• Žans Luks Godārs: Filmās Sauve qui peut (la vie) (1980) un Detective (1985). Viņu sauca par "īpašu cilvēku", kuru ļoti mīlēja. Sarunas ar viņu bija emocionālas.

• Ksavjē Dolans: Otrais kopdarbs pēc Laurence Anyways (2012). "Mums ar Ksavjē ir abpusējas simpātijas... Es draudzējos ar Ksavjē Dolanu. Kad viņš ir Parīzē, mēs allaž satiekamies." Uzsvēra viņa atvērtību un gudrību.

• Citi: Mariona Kotijāra, Lea Seidū, Vensāns Kasels, Gaspārs Uljēls (kopā Dolana filmā).
  Ar Xavier Beauvois strādāja vairākās filmās un sauca par draugu.
  Ar meitu Lauru – kopīgas uzņemšanas bija īpašas un emocionālas.

Viņa bieži stāstīja anekdotes, mīlēja jautrību un veicināja radošo ķīmiju ar kolēģiem, ar kuriem nācās strādāt kopā, uzsverot, ka darbs ar talantīgiem cilvēkiem viņai sagādāja lielāko prieku.

Viņa bija aktrise, kas palika eleganta un profesionāla līdz pat karjeras beigām.

Bija paredzēts projekts - Natālija Beja un Žans Pols Belmondo (Jean-Paul Belmondo) filmējās kopā, bet ne klasiskajā "lieliskajā" drāmā vai komēdijā no 70.–80. gadiem, kā varētu padomāt.

Viņu vienīgā kopīgā filma ir "Les Bandits manchots" (2013.–2014. periods, režisors Claude Lelouch). Tā bija plānota kā komēdija, kur Belmondo (tad jau gados vecs, pēc veselības problēmām) spēlēja galveno lomu – atbrīvojušos no cietuma vīrieti, bet Natālija Beja atveidoja viņa sievas lomu.

Projekts tika paziņots 2012. gadā kā Belmondo lielā atgriešanās uz lielajiem ekrāniem pēc pārtraukuma. Tieši Natālija Beja - skaista, šarmanta franču sieviete tika izvēlēta tieši kā Belmondo,  kuru pierasts redzēts nedaudz brutālu, skarbu un ar lielisku humora izjūtu, ekrāna partnere/sieva – bija iecerēts lai būtu elegants, nobriedis duets.

Filmas uzņemšanā piedalījās arī citi franču komēdiju zvaigznes: Franck Dubosc, Aldo Maccione, Antoine Duléry u.c.

Diemžēl, filma netika pabeigta vai vismaz netika izlaista plašā apritē tā, kā bija plānots (daži avoti min ražošanas problēmas vai Belmondo veselības stāvokli).
Tāpēc daudzi franču kino fani to atceras vairāk kā "gandrīz notikušu" un ļoti gaidītu kino projektu, nevis kā izcilu gatavu un jau notikušu darbu.

Nav izslēgts, ka kāds uzņemsies kādreiz drosmi un projektu cels gaismā, novedīs līdz galam un bus iespēja izbaudīt kādu neredzētu kinošedevru – Beja ar savu rafinēto, atturīgo stilu un Belmondo ar savu klasisko šarmu un humora izjūtu.

Natālijai Bejai ir filma "Mūsu stāsts" (1984, Notre Histoire) arī kopā ar Alenu Delonu, kurš atveido alkoholiķi, kuram grūta izvēle starp sievieti vai dzeršanu. Filma gan skaitās "izgāzusies" bez panākumiem