Šarls de Gols piedāvā Alžīrai neatkarības referendumu

Francijas prezidents Šarls de Gols piedāvā Alžīras iedzīvotājiem referendumu par neatkarības iegūšanu no Francijas, tādējādi ieliekot vienu fundamentālu stūrakmeni Francijas islamizācijas procesa sākumam. No šodienas pozīcijām var droši teikt - neatgriezenisks process.

1959. gada 16. septembrī prezidents piedāvāja trīs Alžīrijas problēmas risināšanas iespējas:

1. pilnīga attiecību pārtraukšana ar Franciju,

2. “integrācija” ar Franciju (pilnīgi pielīdzināt Alžīriju metropolei un attiecināt tās pašas tiesības un pienākumus uz iedzīvotājiem) - Gorbačovs, cenšoties glābt PSRS sabrukumu, turpmākos gadus nosauca par atjaunotu savienību.

3. Alžīrijas neatkarība jeb “asociācija” (Alžīrijas valdība nacionālā sastāvā, kas paļaujas uz Francijas palīdzību un kam ir cieša ekonomiskā un ārpolitiskā savienība ar metropoli).

Ģenerālis nepārprotami deva priekšroku pēdējam variantam, ko atbalstīja Nacionālā sapulce. Tomēr tas vēl vairāk nostiprināja ultralabējos, ko veicināja nekad nenomainītās Alžīrijas militārās iestādes.

1961. gada 8. septembrī tika veikts pirmais atentāts pret de Gollu  – pirmais no piecpadsmit, ko organizēja labējā "Slepenās armijas organizācija" (Organisation de l'Armée Secrète), saīsināti kā OAS. Stāsts par de Golla slepkavības mēģinājumiem veidoja pamatu slavenajai Frederika Forsaita grāmatai “Šakāļa diena”. Visā viņa dzīves laikā  tika veikti 32 (!) atent;atu mēģinājumi pret de Gollu .

Karš Alžīrijā beidzās pēc divpusējo līgumu parakstīšanas Evianā (1962. gada 18. martā), kas noveda pie referenduma un neatkarīgas Alžīrijas valsts izveidošanas. De Golla paziņoja pasaulei, ka koloniālais laikmets ir beidzies un ir sākusies jauna ēra.

De Golls kļuva par Francijas jaunās politikas pamatlicēju postkoloniālajā telpā: kultūras attiecību politika starp frankofonām (tas ir, franciski runājošām) valstīm un teritorijām. Alžīrija nebija vienīgā valsts, kas pameta Francijas impēriju, par kuru de Golls cīnījās četrdesmitajos gados. 1960. gadā (“Āfrikas gads”) vairāk nekā divi desmiti Āfrikas valstu ieguva neatkarību. Arī Vjetnama un Kambodža kļuva neatkarīgas. Visās šajās valstīs palika tūkstošiem franču, kuri nevēlējās zaudēt saites ar dzimteni. Galvenais mērķis bija nodrošināt franču ietekmi pasaulē, kuras divi dominējošie poli - ASV un PSRS - jau bija noteikti.

Attiecību pārtraukums ar ASV un NATO 1959. gadā - prezidents nodeva pretgaisa aizsardzību, raķešu spēkus un no Alžīrijas izvestos karaspēku Francijas pavēlniecībā. Vienpusēji pieņemtais lēmums nevarēja neizraisīt nesaskaņas ar Eizenhaueru un pēc tam ar viņa pēcteci Kenediju. De Golls atkārtoti uzsvēra, ka Francija, kā neatkarīga valsts ir tiesīga darīt visu kā pati "savas politikas saimniece un pēc savas iniciatīvas".

Pirmais kodolieroču izmēģinājums, absolūti ignorējot starptautisko politisko viedokli, kas tika veikts 1960. gada februārī Sahāras tuksnesī, iezīmēja Francijas kodolsprādzienu sērijas sākumu, apstājās uz laiku Miterāna laikā un uz īsu brīdi to atsāka Širaks. De Golls vairākas reizes personīgi apmeklēja kodolobjektus, lielu uzmanību pievēršot gan miermīlīgai, gan militārai jaunāko tehnoloģiju attīstībai.

1965. gads — gads, kad de Gollu atkārtoti ievēlēja uz otro prezidenta termiņu — bija gads, kad NATO bloka politikai tika nodarīti divi pamatīgi triecieni. 4.februārī ģenerālis paziņoja par atteikšanos izmantot dolāru starptautiskajos maksājumos un pāreju uz vienotu zelta standartu.

9.septembrī prezidents ziņo, ka Francija neuzskata, ka tā ir saistīta ar saistībām pret Ziemeļatlantijas bloku.

1966. gada 21. februārī Francija izstājās no NATO militārās organizācijas, un organizācijas štābs tika steidzami pārcelts no Parīzes uz Briseli. Oficiālā paziņojumā Pompidū valdība noteica 29 NATO bāzu ar 33 tūkstošiem darbinieku evakuāciju no valsts.

Kopš tā laika Francijas oficiālā pozīcija starptautiskajā politikā ir kļuva krasi antiamerikāniskāka. Ģenerālis 1966. gada vizīšu laikā PSRS un Kambodžā nosoda ASV rīcību pret Indoķīnas un vēlāk Izraēlas valstīm 1967. gada sešu dienu karā.

1967. gadā, viesojoties Kvebekā (franciski runājošā Kanādas provincē), de Golls, noslēdzot runu milzīga cilvēku pūļa priekšā, iesaucās: “Lai dzīvo Kvebeka!”, un pēc tam pievienoja uzreiz slavenos vārdus: “Lai dzīvo brīva Kvebeka!” (franču: Vive le Québec libre!). Izcēlās pamatīgs skandāls. Pēc tam de Gollam un viņa oficiāliem padomniekiem nācās taisnoties un dot vairākas skaidrojumu versijas šiem izteicieniem, lai novērstu apsūdzību separātismā, tostarp arī faktu, ka ar tiem domāta Kvebekas un Kanādas brīvība kopumā no ārvalstu militārajiem blokiem (tas ir, atkal no NATO un ASV ietekmes). Saskaņā ar citu versiju, pamatojoties uz visu de Golla runas kontekstu, viņš esot domājis Kvebekas pretošanās kustības biedrus, kuri cīnījās par visas pasaules brīvību no nacisma. Tā vai citādi Kvebekas neatkarības atbalstītāji ļoti ilgi atsaucās uz šo incidentu.