2003. gada referendums PAR dalību ES

2003. gada 20. septembrī Latvijā notika referendums par dalību ES.

Pilsoņiem bija uzdots viens konkrēts jautājums "Vai jūs esat PAR Latvijas dalību Eiropas Savienībā?" 

Pret iestāšanos aicināja balsot ASDLP, LSP un "Eiroskeptiķi". Pirms referenduma notika plaša aģitācija, kurā tika solīti visādi labumi pēc iestāšanās ES. Daudzās valsts iestādēs darbiniekiem tika doti tieši norādījumi, publiski informāciju sniegt tikai tādu, kas parāda šīs izvēlēs pozitīvos aspektus. Faktiski, pirmsreferenduma laikā zinoši ierēdņi, kuri varētu paust objektīvāku viedokli par šo jautājumu, pamatotās bailēs zaudēt darbu, bija spiesti klusēt. 

Tā kā 8. Saeimas vēlēšanās 2002. gadā tika saņemtas 995 085 derīgas vēlēšanu aploksnes, tad tautas nobalsošanā par Latvijas dalību ES bija jāpiedalās vismaz 497 543 vēlētājiem.

Referenduma rezultāti

Tautas nobalsošanā piedalījās 71,5% vēlētāju. "Par" bija nodotas 676 700 balsis (67,0%), "pret" — 325 980 (32,3%). "Par" balsu īpatsvars nesasniedza pusi vienīgi Daugavpilī (30,9% par), Rēzeknē (43,0% par), kā arī Daugavpils rajonā (48,4% par), Krāslavas rajonā (48,1% par) un Ludzas rajonā (49,5% par).  

Pēc referenduma Latvijas valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga sirsnīgi pateicās tiem, kuri bija balsojuši PAR. Pārējos valsts vadītāja neuzrunāja - nav vērts. Rezultāts sasniegts. Ko tur vairs. Pat, ja nekritizē nosauktos skaitļus un to neapšauba tos, tas liecina par attieksmi - trešā daļa valsts pilsoņu paliek.... nekur.

Wikipedia norāda, ka viena no grupām, kura aicināja balsot PRET, bija eiroskeptiķi, noreducējot to uz partiju.

Eiroskeptiķu Rīcības partija ir politiska organizācija Latvijā. Tā dibināta ar nosaukumu "Eiroskeptiķi" pirms 2003. gada referenduma par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, apvienojoties partijai "Esi cilvēks" (dibināta 1998. gadā) un sabiedriskajai organizācijai "Kustība par neatkarību". Organizācijas redzamākie pārstāvji bija Normunds Grostiņš (bijušais valdes priekšsēdētājs, aktīvs komjaunatnes darbinieks, un iespējams, VDK aģents), mākslinieks Juris Dimiters, publicists Jānis Kučinskis un Viktors Dinēvičs.

Sākotnēji partija esot sadarbojusies ar populistisko politisko apvienību "Dzimtene" un kreisi radikālo Latvijas Sociālistisko partiju, kopš 2011. gada darbojas labējo eirokritisko partiju "Eiropas Brīvības Aliansē" (European Alliance for Freedom) kopā ar Austrijas Brīvības partiju un Francijas Nacionālo Fronti. Spilgts un joprpjām vienpusēji aprakstīts ir Austrijas politiķis Jorgs Haiders. Ņemot vērā viņa patiesi lielo popularītāti Austrijā, sabiedrībā tika neviennozīmīgi uzņemta ziņa par viņa bojāeju autoavārijā.

Taču bija vēl ceturtā grupa - "Eiroreālisti", kuras pārstāvji aicināja Latviju sagatavot šim procesam, lai tas būtu līdzsvarots un abpusēji izdevīgs process. Jāatgadina, ka Latvijas politiķi jau "bezkompromisa laipošanu" bija nodemonstrējuši jautājumā par Abreni.

Jau pēc neatkarības atgūšanas de facto 1992.gada 22.janvārī Latvijas AP, atzīstot Abrenes pievienošanu Krievijai par antikonstitucionālu, pieņēma lēmumu "Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu". Abrenes piederības jautājums kļuva par ilgstošu šķērsli Latvijas-Krievijas robežas nospraušanai.

Pretendējot uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, Latvija sāka izjust pieaugošu spiedienu tieši no saviem Rietumu partneriem un dažāda līmeņa aizbildņiem varas koridoros par robežlīguma noslēgšanu ar Krieviju, jo tie nevēlējās pieļaut kaut mazāko iemeslu teritoriālām domstarpībām ar Krieviju pēc tam, kad Latvijas austrumu robeža kļūtu par ES un NATO robežu ar šo valsti.

1997.gada 7.augustā Latvija parafēja un 9.decembrī apstiprināja Latvijas–Krievijas robežlīguma projektu, kurā tika akceptētas de facto pastāvošās robežas. Jāpiezīmē, ka Igaunija, par kuras sasniegumiem jūsmīgi "siekalojas" cilvēki, kuri Latvijā taisa politiku, līdz šim nav parakstījusi sev neizdevīgu robežlīgumu, bet tas netraucējā tai iestāties ne ES, ne NATO, ne veiksmīgi attīstīties kā valstij, vienlaikus arī uzturot labas un lietišķas attiecības ar Krieviju.

Eiroskepticisms krasi palielinājās Eiropas migrantu krīzes laikā kopš 2014. gada. 

Viena no publiskās komunikācijas formām ir oponentu aplipināšana ir "birkām". Arī nosaukumam ir negatīvas konotācijas un, piemēram, par eiroskeptiķi uzskatītais Čehijas prezidents Vāclavs Klauss terminu "eiroskeptisms" un "eirooptimisms" vietā dod priekšroku apzīmējumiem "ES-reālisms" un "ES-naivums". 

Latvijas Eioreālisti norādījuši uz vairākām ja ne kritizējamām, tad apspriešanas vērtām lietām saistībā ar Eiropas Savienību, un proti:

• vienotu garīgu vērtību neesamība Savienības valstīs. Kā zināms, ir vairākas dziļas un pretrunu pilnas ES sabiedrību šķeļošas ideoloģijas - liberālisms un konservatīvisms, kura gan viens, gan otrs galējais spārns ved totalitārisma virzienā. Liberāļi ar savu multikultūrālismu un graujošo nacionālo politiku ir ielikuši pamatus Eiropas islamizācijai, mazāku tautu valodu izspiešanu (pilnīgi objektīvs process) no oficiālās aprites, tradicionālās ģimenes jēdziena nonivelēšanas un vēsturisko tradīciju nonivelēšanas, tai skaitā, izmantojot "Stambulas konvenciju" 
• suverenitātes daļēja zaudēšana, nododot centrālai varai robežu, muitas, finanšu (nacionālās valūtas) un ekonomiskās plānošanas, tiesību politikas u.c. jautājumus, pamazām īstenojot Eiropas Savienības federalizācijas projektu vai, vienkāršāk izsakoties, pietuvinot neatkarīgas valstis savienotās republikas statusam Padomju Savienībā.
• attiecības ar ASV dominējošo lomu ES politikas veidošanā, t.sk. bezatbildīgu iesaistīšanos militāros konfliktos vai kara darbībā, aktīvi iesaistoties t.s. "Arābu pavasarī", kura radīto nestabilitāti ES jūt vēl aizvien un kas joprojām turpina graut Eiropas vienotību
• ES pārspīlētā birokrātija un tās "šķiešanos" ar nodokļu maksātāju naudu. Šobrīd EP droši var saukt par ierēdņu aristokrātijas sapņu paradīzi.

Par to Latvijas Juristu biedrības organizētajās diskusijās daudz runāja gan tiesību speciālisti, gan lielas radošās un tehniskās inteliģences grupas, no eiro-optimistu skaitliskā vairākuma saņemot Krievijas atbalstītāju birku, nespējot pieņemt kritiski aicinājumu nevērtēt situāciju tikai no kādas pakļautības redzes punkta. Tai pašā laikā, kā izrādījās, ne tikai Latvijā saskatīja risku palielināties politpopulistu un labējo nacionāļu spēku pieaugumam. bet pašu Eiropas Savienību pielīdzināt Padomju Savienībai ar mainītu ideoloģiju.

Kā jau minēts, netiešā veidā tika ietekmēta sabiedriskā doma. Piemēram, kārtējās sabiedriskā viedokļa it kā veiktās aptaujas rezultātu regulāra paziņošana. Obligāti tieši tādā tonī, kā to dara LTV1 “Panorāmas” diktori. Valdība grib ieviest eiro (“Mammu, es gribu būt labs haltūrists!”), sabiedrība tam pretojas (“Nu kā tā var?”). Viss ģeniālais ir vienkāršs (“Individuāli, profesionāli”). (citāts no grāmatas Bailes-2).

Notiek aptauja, un diktors atkal latviešiem možā balsī pārliecinoši ziņo (“Nu tas ir labi!”), ka (1) latvieši, (2) rīdzinieki, (3) ar augstāko izglītību, (4) ar labu ienākumu līmeni – gandrīz visi (95%) ir par eiro ieviešanu, savukārt (1) nelatvieši (lasi: krievi), (2) tie, kas nav rīdzinieki (lasi: no Daugavpils), (3) ar vidējo vai nepabeigtu vidējo izglītību (lasi: bezmaz vai analfabēti), (4) ar zemu ienākumu līmeni (lasi: sociāli nelabvēlīgi cilvēki) ir pret eiro ieviešanu. (no grāmatas Bailes-2).

Zīmīgi, Arvīda Pelšes darba turpinātājs un ideoloģiskais sekotājs Mihails Suslovs 1970. gadā paziņoja, ka Padomju Savienībā ir radusies jauna vēsturiska cilvēku kopība - padomju tauta, kura saziņai izmantos krievu valodu, bet pārējām valodām, kuras zaudē savu praktisko nozīmi, pamazām ir jāatmirst. 

ES funkcionārs - EP prezidents, kurš atbildēja par ārpolitiku, Hermans fon Rompejs, 2013.gada 9. novembrī uzstājoties ar runu Berlīnē pateica ko līdzīgu, ka Eiropai jākļūst par katra eiropieša kopējo dzimteni, kur vēstures mēslainē jāaizslauka tādi kopībai traucējoši jēdzieni kā konkrēta dzimtene un lokāla valoda un vēsture. Augstais ierēdnis aicināja domāt par kopīgas identitātes veidošanu - kopējās Eiropas, neaizmirstot publiku biedēt, ja nenotiks šāda Eiropas federalizācija, tuvākajās vēlēšanās pie varas var nākt nacionālisti un pat nacisti. Šī runa, protams, tika uztverta ļoti dažādi. 

Kā zināms, ir vēl daudzi eiropatrioti, līdzīgi Rompejam,  kuri uzskata ka Eiropas Savienotie Štatos nevar būt daudz Nācijas un daudzas tautības, bet jābūt vienotai Eiropai, kas aptver visu Eiropu, kuras nākotnei ir jābūt bez nācijām un tautībām. 

Ass ES kritiķis ir Lielbritānijā dzīvojošais bijušais padomju disidents Vladimirs Bukovskis, kuru citkārt labprāt citē eirooptimisti. 2006. gadā, pirms 2008. gada krīzes, Bukovskis izteicās, ka pārlieku lielās ekonomikas regulēšanas un birokrātijas dēļ, līdzīgi PSRS, ES ekonomika agri vai vēlu nonāks stagnācijas un vēlāk krīzes situācijā, kuras gadījumā viņš prognozēja haotisku sabrukumu, kur lielu lomu varētu spēlēt etniski jautājumi, līdzīgi kā PSRS vai Dienvidslāvijas SFR gadījumā.

Citi komentētāji 2010. gada beigās pauda viedokli, ka eirozonas krīze kalpo par lielisku ieganstu varas konsolidēšanai Briseles rokās.

2021.gadu nopietni saasinās attiecības Briselei ar Poliju, Ungāriju, Čehiju, kurās lokālā vara cenšas pieņemt lēmumus pretēji ES lemtajam. Ungārijas gadījumā jautājumos par attieksmi pret LGBT, Polijas - par valsts tiesībām kontrolēt tiesu varu.

Wikipedia, NRA, u.c. avoti