Juris Dimiters: Šobrīd ir prasts, primitīvs, vulgārs autoritārisms, bez ideāliem

No šodienas, 2016.gada 17.novembra, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā apskatāma Jura Dimitera personālizstāde Priekškara paslēpes. Tā ir reta iespēja vienkopus skatīt mākslinieka zīmējumus, plakātus, gleznas un fotogrāfijas, kopumā aptuveni 350 darbu.

- Šajā izstādē senākie darbi ir no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, proti, tā laika, kad daudzi šīs izstādes potenciālie apmeklētāji vispār vēl nebija dzimuši.

- Vai var teikt, ka šī izstāde ir «best of Juris Dimiters»?

- Varētu būt. Es varbūt teiktu «dressed off». Jo šajā izstādē ir gandrīz viss, ko esmu radījis, nav pat veci izžūrēti darbi, jo ar tiem pats neesmu bijis apmierināts, tie jau sen iznīcināti. Darbi savākti no muzejiem un privātkolekcijām.

Kad pirmo reizi ienācu šajā izstāžu zālē, bija sajūta, ka esmu nokļuvis bunkurā, kas paredzēts atomkara gadījumam. Pirmā doma - te varētu uzņemt filmas par Ziemeļkorejas kongresu, kas notiek piecus kilometrus zem zemes, bet tagad, kad izstāde ir iekārtota, labirints iekārtots... Patiesībā - gleznām stendi izlikti piecstaru zvaigznes formā. Kāpēc ne? Zvaigzne ir simbols, arī uz Brīvības pieminekļa ir zvaigzne, bet mani darbi ir radīti laikā, kad valdīja «sarkanā piecstaru zvaigzne».

- Jums pašam patīk tas laiks, kad valdīja sarkanā piecstaru zvaigzne?

- Kā var nepatikt laiks, kad esi radījis savus labākos darbus, kad karjera nepārtraukti gāja uz augšu. Šis laiks patīk cilvēkiem, kas tajā laikā veidojās, virzīja savu karjeru, guva lielākos panākumus. Man lielākais panākums bija 1989. gadā, kad man piešķīra Latvijas Nopelniem bagātā mākslas darbinieka titulu.

- Varbūt tā jūsu patikšana tam laikam saucama citā vārdā, proti, «jaunība»?

- Oi, nē. Prēmijām un atzinībai nav sakara ar jaunību, tās var saņemt vecumā. Tas ir saistīts ar cita veida atzinību - tautas mīlestību, varbūt tāpēc tas laiks man imponē. Un vēl - bija daudz lielāka brīvība. Saprotu, ne jau visiem tāda bija, bet es varēju daudz ko atļauties. Un man bija daudz izstāžu, bet vienlaikus arī daudz brīva laika. Viss bija sajaucies aktīvas radošas darbības mudžeklī. Man mājās ir saraksts, ko esmu rakstījis 1973. gada janvārī - kur šā gada laikā vajag piedalīties, un sarakstā esmu ierakstījis 17 izstāžu. Biju jauns, visu gribēju izmēģināt. Un arī tautas atsaucība, tautas mīlestība tolaik bija. Tāda latviskuma apziņa. Ka esi Latvijas Republikas pārstāvis. Lai gan es nīdu to laiku varbūt pat vairāk nekā šo laiku, bet tolaik man bija, ar ko lepoties. Vienalga, vai aizbraucu uz Krieviju vai Gruziju, visur brauca Latvijā ražotos mikroautobusos, visiem mājās bija Latvijā ražota elektronika - sākot ar radioaparātu, telefonu un beidzot ar kafijas dzirnaviņām. Arī ar latviešu mākslu varējām lepoties. Vienā sestdaļā pasaules Latvija bija elektronikas milzis, bet ar ko varam lepoties šodien?

- Vai šodien jums nav, ar ko lepoties?

- Ir ļoti jāpiedomā, lai es varētu atbildēt. Varētu teikt - ar koriem, bet ar tiem vienmēr esam varējuši lepoties, bet tā ir inerces atbilde. Ne velti šajā izstādē ir glezna ar banānu, tā es arī domāju - esam banānu republika, ļoti atkarīga. Kā kādreiz kūku receptes bija jāsaskaņo ar Maskavu, tā šodien gandrīz viss jāsaskaņo ar Briseli, daudz nekas nav mainījies. Kapitālisms dzīvi ir padarījis rožaināku, pilnāku ar mantām, bet gara ziņā kapitālisms daudz ko ir atņēmis. Lai saka, ko katrs vēlas, bet es uzskatu, ka tolaik tieši garam brīvība bija lielāka. Varēja daudz vairāk domāt, gleznot, vispār - nodarboties ar mākslu kaut vai tikai kā pašizpausmi.

- Tas, ka šobrīd lielākais vairums skrien pa dzīvi kā vāveres ritenī, sūdzas par laika trūkumu, ir sava veida genocīds?

- Zināmā mērā tas ir genocīds pret cilvēku. Jo cilvēka dzīve sastāv no minūtēm, no laika, kas mums atvēlēts. Es teiktu tā - ir jauno tehnoloģiju genocīds pret cilvēka unikālo dzīves daļu. Internets, jaunās tehnoloģijas atņem cilvēkam viņa patiesās izpausmes. Ir jau ļoti stipri cilvēki, kas spēj no tā distancēties.

- Ne jau tikai tehnoloģijas. Rietumu sabiedrībā dominējošais materiālisms piespiež cilvēku strādāt arvien vairāk, līdz ar to arvien mazāka daļa no «unikālā dzīves laika» iespējams veltīt dzīves nemateriālām izpausmēm, vairumam tas jāvelta elementārai izdzīvošanai.

- Šajā iekārtā valda naudas giljotīna. Prasts materiālisms. Tajos sliktajos jeb padomju laikos varēja pilnībā iztikt, ja naktīs strādāji par kurinātāju, bet pa dienu varēji gleznot disidentiskas bildes. Tā gan bija lielākoties Krievijā, jo Latvijā oficiālā glezniecība bija stipri moderna.

- Kāpēc esat Trampa atbalstītājs?

- Jau no paša sākuma es esmu par Trampu, jo es gribu pārmaiņas. No visām pusēm skatoties, Tramps ir mans ideāls - kā uzņēmējs, kā reālpolitiķis, kā vīrietis. Tramps nav glancētais, pareizais eiropolitiķis vai kas tamlīdzīgs. Trampu varētu salīdzināt ar Ulmani, vispār - ar lieliem politiķiem, tādiem, kam ir savs krampis. Ja viņu nenovāks, ticu, ka viņš pasaulei izdarīs daudz ko tādu, kas bija nepieciešams.

- Kas ir nepieciešams?

- Vispirms nepieciešams Krievijai ar ASV sadarboties. Jo pie tagadējo tehnoloģiju attīstības, kad gandrīz ikkatrs var iegūt atombumbu... Divām lielvarām pasaulē ir jāvienojas, tā varētu būt ASV ar Ķīnu, bet tas nekad nenotiks, un tad atliek - ASV un Krievija, kurām jāsadarbojas. Pasaulē ir jābūt saimniekam. Tramps ir jaunā tipa politiķis, kas tik ļoti vajadzīgs ASV. Domāju, ka Amerika nenožēlos savu izvēli.

- Tad Trampu jūs redzat kā autoritārisma pārstāvi?

- ASV jau ir baigā demokrātija. Kur ir tā robeža? Vai tad mēs jau nedzīvojam autoritārā režīmā? Šodien ir naudas autoritārisms, vismaz man tas ir desmit reižu smagāks nekā Brežņeva autoritārisms. Šobrīd ir prasts, primitīvs, vulgārs autoritārisms, bez ideāliem. Labi, sīkām biedrībiņām ir ideāli, bet... Un man ir pilnīgi vienalga, vai es ēdu Makdonaldā un te apkārt staigā ķīnieši, krievi vai amerikāņi. Latviešu kultūru, latviešu identitāti kopt ir latviešu inteliģences pienākums, nevis politiķu pienākums, jo politiķu pienākums ir gādāt par to, lai nebūtu karu, lai cilvēki dzīvo drošībā. Ne velti šai izstādei otrs nosaukums - mūsu darbs mieram. Tas plakāts savulaik tapis kā propagandas pasūtījuma darbs kādam kolhozam. Viss mans darbs ir veltīts mieram, nekam citam. Arī lielākā daļa manu plakātu ir pret karu. Jo tas ir trakākais, ko cilvēks var piedzīvot.

- Un režīmi?

- Absolūti ne! Mēs, latvieši, pie visiem režīmiem esam dzīvojuši. Laiku, kad Krišjānis Barons vāca latvju dainas, kāds nosauks par drausmīgu režīmu, man mācīja, ka tas bija asiņainais carisma režīms, bet jebkuru iekārtu var parādīt visnepatīkamākajās krāsās. Tagad mēs dzīvojam demokrātijas režīmā. Un tas ir režīms. Visur ir novērošanas kameras, katram solim tiek sekots. Kāpēc uz ielām nav nekārtību? Tāpēc, ka visur ir apsargi, policisti, novērošanas kameras. Tas ir stingrs režīms, kurā cilvēks tiek turēts grožos. Un es ienīstu šādu režīmu.

- Jūs patiešām nebaida tas, ka, Krievijai vienojoties ar ASV, tieši Baltijas valstis var tikt liktas uz vienošanās kārts?

- Kāda man starpība, vai te ir NATO karaspēks vai Krievijas karaspēks? Kapitālisma apstākļos nav nekādas starpības. Pavisam drīz mēs ieslīdēsim Krievijas paspārnē, bet nekas nemainīsies, pirksiet ķīniešu somiņas, ēdīsiet makdonaldus, dziedāsiet latviešu dziesmiņas. Man nepatīk Krievijā valdošais režīms, bet, domāju, Putins piegriezīs grožus oligarhiem, iestāsies vismaz kaut kāds taisnīgums. Ko mēs vispār varam minēt par to, kas būs? Pirms dažiem gadiem, lai amerikāņi varētu uz Afganistānu pārsviest savus spēkus, atvēra NATO transporta bāzi Krievijā, vietējie patrioti pret to briesmīgi iebilda, tātad NATO un Krievija bija tik ļoti satuvinājušās... Pirms kāda laika Krievija bija politiski ļoti satuvinājusies ar Eiropas Savienību, bet arī tas izčākstēja...

Es jau runāju tikai kristīgo ideālu vārdā. Es uzskatu, ka Jēzus bija revolucionāri domājošs puisis, ko vietējie bagātnieki novāca. Pasaulē ir bijuši tikai trīs mēģinājumi ieviest taisnīgumu - Jēzus Kristus, Ļeņins un Hitlers mēģināja, un visiem nesanāca.

- Varbūt cilvēku sugai tas nav iespējams?

- Būtībā būtu jāizaudzina jauns cilvēks, ko arī teorētiski var izdarīt uz kultūras bāzes. Bet cilvēks ir tik vājš... Es pēc sevis zinu - ja man ir jāizvēlas starp nopietnu televīzijas programmu, kas mani izglītotu, un izklaidējošu raidījumu, protams, ka es izvēlos pēdējo. Ir jau tādi cilvēki, kas to var. Tomēr pamatā cilvēks ir alkatīgs.

- Jums nākamgad apritēs 70.

- Gribat tā ļoti indīgi? Būtībā jūtos kā 30 gados, protams, ik pa laikam kādā ķermeņa daļā sāp. Citādi jau viss ir apmēram tāpat.

- Izklausās, ka pesimisms ir lielāks.

- Pesimisms par to, ka visi labākie draugi ir tur (ar rādītājpirkstu norāda uz debesīm). Jā, man ļoti trūkst profesionālās vides. Padomju laikos bija dažādas sapulces Mākslinieku savienībā, bija jāiet, bet patiesībā tās bija laba iespēja komunicēt ar cilvēkiem, jo parasti pēc sapulcēm gājām uz krodziņu. Žēl, ka neesmu iesaistījies brīvmūrnieku biedrībās, jo man patīk apgrozīties starp cilvēkiem.

- Cik tālu domājat par nākotni? Jums ir līdzīgs saraksts, kādu veidojāt 1973. gadā, tikai, teiksim, par turpmākajiem pieciem vai desmit gadiem?

- Nē, tagad es domāju tikai par nākamo piektdienu, jo tad miskaste jāaizved līdz vārtiem, un tā ģimenē ir mana atbildība.

- Jūs to nopietni?

- Ļoti nopietni, miskaste ir mana laika mērvienība. Mūsu miskaste vienmēr ir ļoti pilna, un man, lai tiktu līdz ielai, tā kārtīgi jāstumj pret kalnu. Reiz izvedu miskasti, bet izrādījās, ka esmu to izdarījis par vēlu. Kamēr domāju, kam zvanīt, kam prasīt, lai izved, jo iedomājos, kas notiks nākamajā nedēļā, kad atkritumus nebūs, kur likt, miskaste palika uz ielas, bet, kad pēc dienas atvēru miskastes vāku, tā bija tukša. Tādu laimes brīdi nebiju piedzīvojis gadus desmit! No tādiem laimes brīžiem veidojas dzīve.

- Un nevis izstādes atklāšanas?

- Kas tad te būs? Iespējams, pirms atklāšanas iedzeršu konjaku, lai nomierinātos, un tas amortizēs izjūtas. Drīzāk laimes brīžus var sagādāt kāds labs vārds par maniem darbiem. Redziet, man jau šie darbi, neskaitot dažus, ir apnikuši, līdz kaklam. Es gribu kaut ko jaunu.

- Zināt, kas būs tas jaunais?

- Divu mēnešu laikā man jāpabeidz grāmata par sevi, kas jau arī tiek rakstīta gandrīz desmit gadu un visu laiku tiek atlikta. Nosaukums tai būs 12 valdnieku laiks, jo es esmu dzīvojis «zem» 12 valdniekiem, tātad - totāla kolaboracionista dzīve. Sākot no Staļina, līdz mūsu pašu jauno laiku valdniekiem. Jo es jau sadarbojos arī ar pašreizējo varu.

- Visu sarunu sakāt, ka nav svarīgi, kas ir valdnieks, bet savu dzīvi mērāt tieši valdniekos.

- Tieši tā - man nav svarīgi, kas ir pie varas, mana māksla iet uz priekšu palēkdamās pie visiem 12 valdniekiem.

- Ko darīsiet pēc grāmatas pabeigšanas?

- Būs mierīga gleznošana. Un pilnīgi vienalga, ko gleznošu, varu pat to, ko jau esmu gleznojis. Tīri fiziski man patīk krāsas smarža, arī viss process ap gleznošanu, audekls, otas, palete... Tad es jūtos savā elementā.

- Sarunas sākumā teicāt, labākais laiks dzīvē bija tad, kad saņēmāt Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukumu, kad bija tautas mīlestība...

- To es zinu - tauta mani nemīl, bet es uzskatu, ka tauta ir nozombēta uz konkrēto pasaules uzskatu.

- Kādu?

- Tādu, kāds ir manai mammai.

- Lūdzu, noraksturojiet.

- Galējs nacionālisms, absolūta rusofobija, Krievijas pagātnē izdarītā kultivēšana par ļaunumu. Bet būs jāmainās. Drīz vien.

- Un kāda tautība jums rakstīta pasē?

- Latvietis. Latviešu valoda jau kaut kur vēl noder. Piemēram, Android sistēmās latviešu valoda jau vēl ir, bet Windows un Microsoft vairs nav un nebūs. Un arī mākslinieku programmās ir iespējas izvēlēties starp divām lielajām valodām - krievu un angļu. Es izvēlos krievu valodu, mans dēls, kuram ir 16 gadu, izvēlas angļu valodu. Tas ir tik vienkārši, kā latviešu valoda tiek iznīcināta.

Intervēja Līga Rušeniece