Rožu revolūcija Gruzijā

 Pasākuma nosaukums cēlies no protestu kulminācijas brīža, kad Mihaila Saakašvili vadītie demonstranti iebruka parlamentā sesijā ar sarkanām rozēm rokās.

***

Pieredzējušajam PSRS politiķim un Komunistiskās partijas augstākās nomenklatūras darbiniekam (bijušais PSRS Ārlietu ministrs) Ševardnadzem izdevās uzlabot Gruzijas attiecības ar abām nozīmīgākajām kaimiņvalstīm – Krieviju un Turciju – un panākt uguns pārtraukšanu konfliktā ar Krievijas eskalēto un uzturēto separātisko Dienvidosetijas autonomiju.

Tomēr Gruzijas mēģinājums ar spēku pakļaut otru Krievijas kontrolēto separātisko reģionu – Abhāziju – beidzās ar fiasko un gruzīnu tautības iedzīvotāju masveidīgu padzīšanu no Abhāzijas. Gluži kā visas citas postpadomju valstis, arī Gruzija cieta no grūtas pārejas uz tirgus ekonomiku un ar to saistītām problēmām. Ēnu ekonomika šai laikā, iespējams, veidojusi līdz pat 70% no ekonomiskās darbības kopapjoma.

Nožēlojamais atalgojums valsts sektorā bija lieliska augsne korupcijai. Kādu laiku atelpu sniedza ārējie kredīti, taču ap gadu tūkstošu miju arvien grūtāk nācās kārtot valsts kredītsaistības. Tikām ap prezidentu bija izveidojies pietuvināto loks, kas nekautrēdamies izmantoja savā labā varas resursus.

Valsts demokrātiskie pamati gan tika saglabāti, visumā tika ievērotas pilsonisko brīvību normas, plaši darbojās nevalstiskās organizācijas un neatkarīgie mediji. Tieši šajā vidē nobrieda opozīcija, kura galu galā pārtrauca otrā Gruzijas prezidenta varas ciklu.

2003. gada novembrī valstī izvērtās plaša protestu kustība, kas ieguva Rožu revolūcijas nosaukumu. Tās rezultāts nosacīta Gruzijas lustrācija no Krievijas ietekmes postkomunistiem, tai skaitā, Eduarda Ševardnadzes atkāpšanās no prezidenta amata 2003. gada 23. novembrī.

Jau vairākus gadus pirms izšķirošajiem notikumiem Ševardnadzes partijas Gruzijas pilsoņu savienība popularitāte sāka strauji ļodzīties, un to pameta daudzi ietekmīgi politiķi, tai skaitā nākamie Rožu revolūcijas līderi: Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja Nino Burdžanadze, agrākais parlamenta priekšsēdētāja Zurabs Žvanija un Mihails Saakašvili, kurš bija spiests atkāpties no tieslietu ministra amatu pēc konflikta ar vairākiem ietekmīgiem varas struktūru pārstāvjiem.

2001. gadā saasinājās situācija ap neatkarīgo telekanālu Rustavi-2, kas pastāvīgi kritizēja valdību un pētīja korupcijas problēmas. Tika noslepkavots viens no kanāla vadošajiem žurnālistiem Giorgijs Sanaja, savukārt Nacionālās drošības ministrijas darbinieku reids Rustavi-2 telpās beidzās ar masu protestiem un ministru kabineta atkāpšanos.

Kad 2003. gada 2. novembrī notika parlamenta vēlēšanas, Rustavi-2 žurnālisti veica aptaujas pie vēlēšanu iecirkņiem, kuru rezultāti ne tuvu nesakrita ar vēlāk oficiāli izsludinātajiem un tās vairums sabiedrības uzskatīoja par viltotām.

Attiecīgi, kad 22. novembrī prezidents Ševardnadze mēģināja atklāt jaunievēlētā parlamenta pirmo sesiju, ēkā ielauzās opozīcijas atbalstītāji ar Mihailu Saakašvili priekšgalā. Viņiem rokās bija rožu ziedi, kas arī deva vārdu šiem notikumiem. Ševardnadze, pametis ēku apsardzes pavadībā, mēģināja mobilizēt bruņotos spēkus, taču armijas vienības atteicās viņam pakļauties. Tas arī bija izšķirošais moments varas nomaiņā. Pēc Ševardnadzes atkāpšanās 2004. gada 4. janvārī par Gruzijas prezidentu tika ievēlēts Mihails Saakašvili.

Fragmenti: E. Liniņš, uc.

Ir arī cits viedoklis - "nez no kurienes" parādījies ārzemju gruzīnis Mihails Saakašvili ar mums nezināmu ekonomisku resursu strauji iekaroja pozīcijas sabiedrībā un izpildīja galveno savu uzdevumu - faktiski nelikumīgi sagrāba varu. Zīmīgi, kad laikā, kad parādījās pirmās pazīmes par varas sašūpošanu Ukrainā, kā izrādījās, šis politiskais darbonis restartējās un pārvērtās par Mihailo un nospēlēja pamatīgu lomu arī varas nestabilitātes radīšanā arī Ukrainā.