PSRS bruņotie spēki apspiež demonstrāciju Tbilisi
Tbilisi traģēdija, zināma arī kā 9. aprīļa traģēdija vai Tbilisi slaktiņš, bija notikumi, kas norisinājās 1989. gada 9. aprīlī Tbilisi, Gruzijas PSR, kad PSRS armija apspieda pretpadomju demonstrāciju, nogalinot 21 un ievainojot simtiem civiliedzīvotāju.
Mūsdienās 9. aprīlis tiek atzīmēts kā Nacionālās vienotības diena (gruzīnu: ეროვნული ერთიანობის დღე; erovnuli ertianobis dghe) un Gruzijā ir oficiāla brīvdiena.
1989. gada 18. martā Gruzijas autonomijā Abhāzijā Lihnu ciemā notika abhāzu tautas sapulce, kas ierosināja jautājumu par Abhāzijas APSR izstāšanos no Gruzijas PSR un pilntiesīgas savienotās republikas statusa atjaunošanu, kāds Abhāzijai bija 20. gadsimta 20. gados.
Šajā tautas sapulcē piedalījās ap 30 000 Abhāzijas iedzīvotāju. Tas izsauca Abhāzijā dzīvojošo gruzīnu sašutuma vētru, kas izpaudās protesta mītiņos Gali, Leselidzē, Suhumi un citās pilsētās.
4. aprīlī pēc gruzīnu nacionālās kustības līderu Zviada Gamsahurdijas, Meraba Kostavas, Iraklija Cereteli un Georgija Čanturijas aicinājuma laukumā iepretī Gruzijas PSR Valdības ēkai Tbilisi sākās beztermiņa politisks mītiņš.
Republikas vadība pat nemēģināja sākt dialogu ar opozīciju, bet radio ēterā pārraidītais valdības paziņojums mītiņa dalībniekus nomierināt nespēja. Pūlī izplatījās baumas, ka „abhāzu seperātistu akcija” ir Maskavas izprovocēta un sankcionēta, kas vēlāk arī apstiprinājās.
6. aprīlī parādījās lozungi: „Nost komunistisko režīmu!”, „Nost krievu imperiālismu!”, „PSRS - tautu cietums!”, „Nost padomju varu!”. Vairāk nekā 100 cilvēku pieteica badastreiku.
7. aprīļa vakarā pulksten 20.35 uz PSKP CK tika nosūtīta telegramma ar lūgumu ievest Tbilisi papildus Iekšlietu ministrijas un armijas spēkus. Lūgumu bija sagatavojis Gruzijas kompartijas otrais sekretārs Boriss Ņikoļskis, parakstījis - pirmais sekretārs Džumbers Patiašvili.
Neskatoties uz vēlo stundu, Maskavā pēc PSKP CK sekretāra Viktora Čebrikova iniciatīvas tika sasaukta apspriede, ko vadīja Jegors Ligačovs. Apspriedē nekādi rakstiski lēmumi pieņemti netika, tomēr aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs un iekšlietu ministra vietnieks Ivans Šilovs deva pavēli par papildus karaspēka vienību nosūtīšanu uz Tbilisi.
Savukārt Džumberam Patiašvili pa tālruni tika ieteikts „visus lēmumus pieņemt kopā ar Aizkaukāza kara apgabala vadību”. Pirms pusnakts Maskavā no ārzemju vizītes atgriezās Mihails Gorbačovs un, uzzinājis par notikumiem Tbilisi, paziņoja par nodomu nosūtīt uz Gruziju savus emisārus Eduardu Ševardnadzi un Georgiju Razumovski.
8. aprīlī Tbilisi ieradās PSRS Iekšlietu karaspēka elitārās Deržinska divīzijas 4. motorizētais strēlnieku pulks (650 cilvēki), desantnieku pulks no Kutaisi (440 cilvēki), Permas un Voroņežas omoniešu vienības (160 cilvēki), kā arī 450 PSRS Iekšlietu ministrijas Gorkijas augstākās skolas kursanti. Kopumā, ieskaitot 250 gruzīnu miličus, operācijā bija paredzēts iesaistīt 2550 cilvēkus, sešus bruņutransportierus, astoņas desantnieku kaujas mašīnas, četras ugunsdzēsēju un divas sanitārā transporta vienības.
Mītiņa izklīdināšanā gan piedalījās tikai 900, bet labi apmācītu karavīru, jo vietējie šoferi atteicās vest omoniešus uz notikuma vietu, bet gruzīnu miliči centās aizstāvēt mītiņa dalībniekus no karavīru vardarbības.
Tajā pašā dienā Maskavā notika vēl viena sanāksme, kuras laikā E. Ševardnadze sazinājās ar Dž. Patiašvili. Tas paziņoja, ka situācija Tbilisi normalizējas un Maskavas emisāru vizīte nav nepieciešama. Pēc dažām stundām notika Patiašvili saruna arī ar M. Gorbačovu.
Ziņas par to ir visai pretrunīgas - Gorbačovs apgalvo, ka ieteicis Gruzijas vadībai radušos situāciju atrisināt mierīgā ceļā, savukārt Patiašvili teic, ka ģenerālsekretārs „tonī, kas nepieļauj iebildumus, paziņojis:
„Nepieciešams nekavējoties atbrīvot laukumu, un ar to nodarbosies armija!”"
Pēc oficiālās versijas lēmums par mītiņa izklīdināšanu tika pieņemts 8. aprīlī Gruzijas PSR kompartijas un spēka struktūru vadītāju kopīgajā apspriedē, kurā piedalījās arī Aizkaukāza kara apgabala komandieris Igors Rodionovs un no Maskavas atlidojušais aizsardzības ministra vietnieks Konstantīns Kočegovs. Operācijas vadību uzticēja ģenerālim Rodionovam. Tomēr lēmums tā arī netika noformēts rakstiski. Tās pašas dienas vakarā Gruzijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs Zurabs Čheidze izdeva pavēli republikas Iekšlietu ministrijai „piesaistot iekšlietu karaspēku un Padomju armijas karavīrus, īstenot pasākumus mītiņa dalībnieku padzīšanai no teritorijas līdzās Valdības ēkai”. Tas tad arī ir vienīgais oficiālais dokuments, kas kas ir rakstisks un runā par mītiņa izklīdināšanu.
Operāciju bija paredzēts sākt neilgi pirms rītausmas, kad, pēc militāristu domām, laukumā būs vismazāk tautas un lielāks pārsteiguma moments. Pirms tam dienā tika sarīkota spēka demonstrācija - pa pilsētas ielām braukāja tanki, gaisā lidinājās kaujas helikopteri.
Tomēr, pretēji gaidītajam, tauta arvien kuplākā skaitā pulcējās laukumā. Naktī tur jau bija sapulcējušies ap 10 000 cilvēku. Apkārtējās ielās tika izveidotas barikādes no kravas auto un trolejbusiem.
Pulksten 2.50 Tbilisi Iekšlietu daļas priekšnieks Gvencadze pieprasīja mītiņa dalībniekiem atstāt laukumu.
Pulksten 3.45 ar analoģisku lūgumu pie tautas griezās Gruzijas pareizticīgo baznīcas patriarhs Ilija II. Tomēr mītiņotāju līderis Cereteli cerēja, ka vara neuzdrošināsies lietot spēku. Viņš ieteica mītiņa dalībniekiem dziedāt un dejot, lai parādītu tautas miermīlīgos nolūkus, bet, parādoties karavīriem, sēsties zemē, jo „gulošos jau nesit”.
1989. gada 9. aprīlī pulksten 4 no rīta ģenerālis Igors Rodionovs pavēlēja sākt kaujas operāciju un mītiņa dalībnieku izklīdināt.
Pulksten 4.05 uz Rustaveli prospekta līdzās Valdības ēkai parādījās četri bruņutransportieri. Aiz bruņutehnikas gāja karavīru ķēde, kuras uzdevums bija padzīt mītiņa dalībniekus no laukuma. Tomēr, tā kā gandrīz visas apkārtējās ielas bija aizbarikādētas, cilvēkiem nebija kur atkāpties un lielākā daļa mītiņotāju palika laukumā, faktiski nonākdami ielenkumā - sava veida lamatās.
Pēc aculiecinieku teiktā, karavīru rīcība bija orientēta uz mērķi - iztīrīt laukumu, un kā jau militāras operācijas laikā - neizvēloties humānus līdzekļus, tā bija ārkārtīgi nežēlīga. Cilvēki tika sisti gan ar gumijas nūjām, gan „sapieru lāpstiņām”. Patiesības labad jāteic, ka karavīri Rustaveli prospektā lietoja nevis garās sapieru, bet mazās kājinieku lāpstiņas (kuras ir ērts tuvcīņas ierocis), tomēr termins „sapieru lāpstiņu nakts” ir cieši iegājis vēsturē.
Pret demonstrantiem tika izmantota arī bēdīgi slavenā asaru gāze „Čerjomuha” un pēc 4. pulka komandiera apakšpulkveža M. Baklanova pavēles arī četras granātas ar spēcīgu kaujas gāzi „Si Es”. Vienā gadījumā reģistrēta arī šaujamieroča izmantošana.
Tādejādi, pēc PSRS Tautas deputātu kongresa komisijas atzinuma, operācija pārvērtās par „nežēlīgu izrēķināšanos ar padomju pilsoņiem”. Slazdā iedzītie mītiņa dalībnieki aizstāvējās ar bruģakmeņiem, solu atlūzām un citiem priekšmetiem.
Karavīriem tika dots uzdevums atbrīvot laukumu Valdības ēkas priekšā. Šīs operācijas laikā uzskatāmi tika parādīts, kā rīkojas grūstošas lielvalsts varas elite, jūtot, ka tiem vara sāk izslidēt no rokām. PSRS Tautas deputāti, neizprotot šos apstākļus stipri brīnījās, kāpēc tāda lielā nežēlība, ar kādu tika piekauti pat zemē guloši cilvēki. Karavīri taču redzēja, ka ļaudis ir iesprostoti laukumā un nespēj to atstāt. Vēl jo nesaprotamāk viņiem bija padomju militārpersonu rīcība, kas apturēja Tbilisi ātrās palīdzības mašīnas un neļāva mediķiem sniegt palīdzību cietušajiem.
Dažām mašīnām ar stekiem tika izsisti stikli. No karavīru zvērībām cieta arī 37 Tbilisi miliči, kas centās palīdzēt cilvēkiem atstāt laukumu. Kopumā operācija ilga 16 minūtes un beidzās pulksten 4.21. Kāds aculiecinieks tās nakts notikumus nosaucis par „ceturtdaļstundu ellē”.
Šīs brutālās akcijas rezultātā 16 cilvēki gāja bojā notikuma vietā, trīs nomira slimnīcā.
No 19 bojāgājušajiem 16 bija sievietes. Pēc palīdzības dažādās Tbilisi ārstniecības iestādēs griezās 251 cilvēks, no kuriem 183 tika hospitalizēti.
Apmēram 300 cilvēki bija saindējušies ar gāzēm, 290 guvuši dažādas traumas, viens cilvēks tika sašauts galvā. Pēc Gruzijas PSR Augstākās Padomes izmeklēšanas komisijas ziņām mēneša laikā pēc 9. aprīļa notikumiem ārstniecības iestādēs pēc palīdzības griezās 4035 cilvēki. Savukārt PSRS Iekšlietu ministrija ziņoja par 69, bet Aizsardzības ministrija par 152 traumētiem karavīriem, no kuriem hospitalizēti tika attiecīgi 22 un 4.
Jau nākamajā dienā Gruzijā sākās masu protesta streiks, tika pasludinātas 40 dienu ilgas sēras. Tbilisi iedzīvotāji nolika ziedus mītiņa dalībnieku bojāejas vietā. Republikā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, tomēr protesti turpinājās.
Gruzijas PSR valdība un kompartijas sekretārs Džumbers Patiašvili bija spiesti demisionēt, kas ir ārkārtējs gadījums PSRS nomenklatūras aprindās.
Notikušā izmeklēšanai tika izveidota 24 cilvēku liela PSRS Tautas deputātu kongresa komisija Anatolija Sobčaka vadībā. Komisija nonāca pie secinājuma, ka cilvēku upuri radušies operācijas nemākulīgas plānošanas dēļ. Tāpat komisija konstatēja nopietnus likuma pārkāpumus, ko operācijas sagatavošanas un īstenošanas gaitā pieļāvušas gan vissavienības, gan republikas iestādes. Komisijas ziņojumā teikts: „Personīgi atbildīgi par minētajiem pārkāpumiem, kas noveda pie traģiskām sekām, ir ģenerāļi Kočetovs, Rodionovs un Jefimovs”.
Tomēr neviens no vainīgajiem tā arī netika sodīts. Nepiekrītot komisijas secinājumiem, PSRS Ģenerālprokuratūra veica pati savu izmeklēšanu, kas visu vainu uzvēla mītiņa organizētājiem un dalībniekiem. Tika apgalvots, ka mītiņa dalībnieki uzbrukuši pirmie, bet nabaga karavīri tikai aizstāvējušies. Atbildību par notikušo neuzņēmās arī PSRS līderis Mihails Gorbačovs, kurš visā vainoja vienīgi armiju.
Ģenerālis Igors Rodionovs arī jaunajā Krievijā turpināja veiksmīgu militārista karjeru, bet pēc demobilizēšanās tika ievēlēts par Valsts Domes deputātu no šovinistiskā politiskā bloka „Rodina” (Dzimtene). Avīžu intervijās viņš pilnībā attaisno savu rīcību Tbilisi notikumos.
Savukārt Gruzijas valdība un cilvēktiesību aizstāvji uzskata, ka cilvēku bojāejā vainojams karavīru morālais noskaņojums, kas ne tik daudz centās izklīdināt pūli, kā pārmācīt gruzīnus par uzdrīkstēšanos dumpoties pret „dižo padomju impēriju”.
Pieminot 1989. gada 9. aprīļa traģiskos notikumus, šī diena Gruzijā pasludināta par Nacionālās vienotības dienu.
2004. gada 23. novembrī Rustaveli prospektā tika atklāts piemiņas memoriāls bojāgājušajiem. Bet, pieminot Tautas deputātu kongresa komisijas lomu patiesības noskaidrošanā, traģēdijas vietā uzstādīts Anatolija Sobčaka krūšutēls un viņa vārdā nosaukta viena no Tbilisi ielām.
© Ervīns Jākobsons. www.laikmetazimes.lv
