Madridē tiek dibināta franču "Slepenā bruņotā organizācija"

Slepenā bruņotā organizācija (OAS — French Organization de l'armée secrète) ir galēji labējā pagrīdes nacionālistu teroristu organizācija, kuras dibināšana 1961.gadā saistāma ar Alžīrijas kara pēdējā perioda (1954-1962) notikumiem un darbojās Francijā, Alžīrijā un Spānijā .

Katrai tautai ir savas nacionālās īpatnības. Frančiem neapšaubāmi piemīt spītīgs nacionālisms un īpašs pretestības gēns pret varas iestādēm un to lēmumiem. Unikālā franču rakstura simbols ir gan revolūcijas, gan nemitīgie protesti, grautiņi un sadursmes ar varas iestādēm Francijas pilsētu ielās. Kā jau varēja gaidīt, daudziem nepatika Šarla de Gola īstneotā politika, kas mazināja franču dominējošo stāvokli savās kolonijās, tostarp Alžīrijā.

Sākotnēji OAS iebilda pret neatkarības piešķiršanu Alžīrijai, un pēc tam, kad Francijas varas iestādes apspieda OAS apvērsumu Alžīrijā 1961. gada aprīlī, viņi iestājās par Republikas valsts iekārtas gāšanu Francijā un militāri fašistiskas diktatūras izveidi. Organizācijas devīze ir “Alžīrija pieder Francijai – tā būs arī mūžīgi” (franču: L’Algérie est française et le restera).

Organizācija tika dibināta Madridē 1961. gada februārī, reaģējot uz ģenerāļa de Golla izsludināto 1961. gada 8. janvāra referendumu par Alžīrijas pašnoteikšanos. Slepenās organizācijas dalībnieki prognozēja šādas valdošo politiķu ideoloģijas iespējamās neatgriezeniskās sekas valstī. Organizācija izvēlējās bruņotu, nežēlīgu un asiņainu metodi cīņai pret valsts iespējamo islamizāciju.

Sākās, plašākai sabiedrībai mazāk zināms, asiņains terora periods, atstājot aiz sevis tūkstošiem asiņainu noziegumu un slepkavību.

Pēc 1962. gada marta Evianas vienošanās, kas iezīmēja Alžīrijas neatkarību un franču alžīriešu izceļošanas sākumu, OAS mēģināja mainīt pašreizējo politisko kursu ar vairākām slepkavībām un sprādzieniem, tostarp Strasbūras–Parīzes Express Nr. 12 netālu no Vitrile-Fransuā 1961. gada 18. jūnijā, kurā gāja bojā 28 cilvēki, kas bija asiņainākais teroristu uzbrukums Francijas vēsturē līdz 2015. gada 13. novembrim. Tas vainagojās ar atentāta mēģinājumu pret prezidentu Šarlu de Golu Parīzes priekšpilsētā. Clamart 1962. gada 22. augustā. Kā zināms, pret prezidentu tika īstenoti 32 atentāta mēģinājumi. Ideja par cīņu pret valsts gadu desmitiem īstenoto nacionālo politiku nekur nav zudusi, tāpēc ultralabējas ideoloģijas piekritēju skaits, it īpaši pēc asiņainajiem teroristu uzbrukumiem 2000.gadu sākumā, ir ar noteiktu tendenci pieaugt. 

T\a piemēram, OAS sekotāji ultralabējās kustībās 2006. gada jūlijā iededza uguni pie Nezināmā kareivja pieminekļa, pieminot Oranas slaktiņu 1962. gada 5. jūlijā.

Īsa vēsture

OAS tika izveidota, reaģējot uz 1961. gada 8. janvāra referendumu par Alžīrijas pašnoteikšanos, kas deva iespēja neierobežotam alžiriešu skaitam ierasties Francijā, saņemt pilsonību ar visā no tā izrietošām sekām. Šis franču nācijas "vainas izpirkšanas žests" uz laiku šķietami samierināja divu ideoloģiju un arī reliģiju publisku konfrontāciju. Jā, alžīrieši apguva franču valodu, integrējās Francijas vidē, taču nepazaudēja savu vēsturisko atmiņu par etnisku piederību absolūti svešai kultūrai.

To 1961. gada februārī Spānijā dibināja studentu līderis Pjērs Lagailārs (kurš vadīja galēji labējos barikāžu nedēļā 1960. gadā), bijušie militāristi no virsnieku vides:

• Rauls Salans (kurš piedalījās 1961. gada Alžīrijas apvērsumā),
• Žans Žaks Suzinijs, citi Francijas armijas kaujinieki un bijušie franču ārzemju leģiona dalībnieki, kuri cīnījās Indoķīnas karā (1946–1954).
• OAS-Métro filiāli Francijas metropolē, vadīja kapteinis Pjērs Seržents.

Organizācija kategoriski bija pret Alžīrijas neatkarību 1961. gada aprīlī, kad Francijas alžīrieši un atsevišķi ebreji ķērās pie ieročiem pēc tam, kad cita radikāla organizācija Nacionālā atbrīvošanās fronte bija uzbrukusi Alžīrijas sinagogai. Daži eksperti apgalvo, ka šajā operācijā bija iesaistītas slepenas NATO struktūras, taču tam nekad nav atrasti tieši pierādījumi. Abas šīs sacelšanās tika ātri apspiestas, un daudzi OAS vadītāji nokļuva aiz restēmi.

Ar sabotāžu un slepkavībām OAS mēģināja iedragāt Alžīrijas neatkarību un atjaunot Francijas kundzību tajā.

Pirmais upuris bija Pjērs Popjē, Tautas republikāņu kustības vadītājs, kurš televīzijā paziņoja, ka “franču Alžīrija ir mirusi” (franču: L’Algérie française est morte). Francijas policijas priekšnieku Alžīrijā Rodžeru Gavūru 1961. gada 31. maijā nogalināja OAS Delta Commandos vadītājs Rodžers Degelds, Klods Pjegs un Alberts Dovekars (slepkavām izpildfīja nāves sodu 1962. gada 7. jūnijā).

1961. gada oktobrī Pjērs Lagailārs aizbēga uz Spāniju, bet Madridē tika arestēts kopā ar itāļu neofašistu Gvido Džanetīni. Vēlāk ģenerālis Franko viņu izsūtīja uz Kanāriju salām.

1962. gada 19. martā organizācijas kaujiniekiem izdevās pārņemt savā kontrolē Bab el-Oued komūnu. Ielu kaujās, kas ilga no 1962. gada 23. marta līdz 6. aprīlim, kas pazīstamas kā Babel-Oued kauja, valdības spēkiem ar bruņumašīnu atbalstu izdevās atgūt kontroli pār apgabalu.

OAS vairākas reizes mēģināja nogalināt Francijas prezidentu Šarlu de Golu. Slavenākais no mēģinājumiem ir slazds Parīzes Petit-Clamart priekšpilsētā, ko 1962. gadā veica pie OAS nepiederošais militārais inženieris Žans Marī Bastiens-Tīrī. Bastienam-Tirī tika izpildīts nāvessods, nošaujot 1963. gada martā pēc tam, kad de Golls atteicās viņu apžēlot. Par šo uzbrukuma Frederiks Forsaits vēsta savā 1971. gada grāmatā  "Šakāļa diena" The Day of the Jackal, romāna ekranizācija notika 1973. gadā. Īsi pirms Bastiena-Thiry nāvessoda izpildes cits OAS kaujinieks, žurnālists Žans de Brems nošāva prezidenta de Golla padomnieku ekonomikas jautājumos baņķieri Anrī Lafonu.

Evianas vienošanās un cīņa pret OAS

OAS galvenā cerība bija pierādīt, ka Nacionālā atbrīvošanās fronte ir slepeni atsākusi karadarbību, neskatoties uz 1962. gada marta Evianas pamieru un 1962. gada jūnija referendumu: šim nolūkam OAS martā detonēja vairāk nekā 100 bumbas dienā.

21. martā OAS izdeva skrejlapu, kurā paziņoja, ka Francijas militārpersonas ir kļuvušas par "okupantiem". Viņa organizēja automašīnu sprādzienus:

25 nogalināti Orānā 1962. gada 28. februārī,
62 bojāgājušie Alžīrijā 2. maijā utt.
Pēc tam viņi pārņēma kontroli pār El Oued provinci, uzbrūkot franču karavīriem un nogalinot sešus no viņiem. Vēlāk Francijas militārpersonas viņus aplenca. Kaujā gāja bojā 35 cilvēki, bet vēl 150 tika nopietni ievainoti.

26. martā OAS vadītāji Alžīrā sarīkoja vispārēju streiku un aicināja kolonistus ierasties El Ouedā, lai pārtrauktu de Gollam un Republikai lojālo spēku blokādi. Uz demonstrantiem tika atklāta uguns, nogalinot 54 cilvēkus un nopietni ievainojot vēl 140.

1962. gada aprīlī OAS līderis Rauls Salans tika sagūstīts. Tāpat kā citus OAS biedrus, viņu aizstāvēja slavenais franču advokāts Žans Luī Tiksjē-Vinjakūrs, kurš vēlāk kandidēja kā galēji labējais prezidenta kandidāts 1965. gada vēlēšanās.

Neskatoties uz OAS bombardēšanu, NAF palika uzticīga pamiera līgumam, un 1962. gada 17. jūnijā OAS arī pārtrauca uguni. Alžīrijas varas iestādes garantēja Eiropas iedzīvotāju drošību, taču 1962. gada jūlija sākumā Orānā notika asiņains slaktiņš: simtiem bruņotu cilvēku iekļuva pilsētā, uzbrūkot eiropiešiem un sadurot savus upurus. Vardarbība ilga vairākas stundas, tostarp linčošana un spīdzināšana visā Orānā, ko atbalstīja Tautas atbrīvošanas armija, NAF bruņotais spārns. Rezultātā bez vēsts pazuda aptuveni 3000 cilvēku.

Pret OAS darbojās ne tikai Francijas drošības spēki un Alžīrijas FAN nemiernieki, bet arī kreisie gollisti no Kopienas kustības, kas izmantoja brutālu pretterorisma apkarošanu. Faktiski OAS tika likvidēts līdz 1963. gadam:

• Rodžers Degeldre un Alberts Dovekars nāvessodds tika izpildīts 1962. gada 7. jūnijā.
  Bastien-Thiry nāvessods tika izpildīts 1963. gadā.

Interesanti, ka visi pārējie ieslodzītie tika amnestēti jau pēc 5 gadiem – 1968. gadā.
Nemiernieku ģenerāļi, kuri izdzīvoja līdz 1982. gada novembrim, tika atjaunotti armijā ar visām regālijām: Rauls Salans un vēl septiņi ģenerāļi tika iekļauti  šajā amnestijas aktā.

Pēdas kultūrā

OAS bija aprakstīa Frederika Forsaita romānā "Šakāļa diena" un pēc tam tāda paša nosaukuma filmā, kur tiek aprakstīts de Golla slepkavības mēģinājums.
Bastien-Thiry un Clamart priekšpilsēta ir minēta arī sākuma nodaļās.

OAS darbība ir attēlota filmā “Conspiracy”.

OAS ir saistīta arī ar Olivera Stouna filmu "Džons F. Kenedijs. Šāvieni Dalasā”, jo aktiera Tomija Lī Džounsa varonis tika turēts aizdomās par sakariem ar šo organizāciju.

OAS ir iekļauts slavenajā "Hearts of Iron 4" darbos , "The New Order: Last Day of Europe", kur tas spēlē Francijas valsts slepenpolicijas lomu.

Ja kaut cik ir zināma Francijas valsts vēsture 20.gs. 60. gadu mijā, iespējams, ir labāk saprotams Franču kino par šo laiku zemtekstā vai pat tieši attainotā cietsirdība, brutalitāte policijas darbā vai sadzīves ainās.