1905-7. gada nemieri. Krievijas Domes deputāta J. Čakstes polemika par zemnieku attiecībām ar baznīcu

Apspriežot Krievijas Valsts Domē jautājumu par klosteru un kabinetu zemēm, Kurzemes tautas vietnieks Čakste pēc krievu avīzes “Reč” atreferējuma bija runājis apmēram tā:

„Še man jāgriež uzmanība uz Baltijas guberņām. Lieta tā, ka Baltijas guberņās mācītājiem bez saviem parastiem ienākumiem ir vēl ienākumi no zemes. Šīs baznīcu zemes sastāv no mācītājmuižām, kā arī pie mācītājmuižām piederīgām mājām, kuras tiek nodotas zemniekiem arendā (tas ir, nomā). Mācītājmuižas bieži ir tikpat lielas kā jebkura cita privātā muiža. Starp zemniekiem, kuri nomā mācītājmuižām piederošo zemi, un mācītāju tādā kārtā izceļas nebeidzami strīdi. Bez tam nomas kontrakti tiek slēgti uz visai īsu laiku.

Galu galā tā nodibinās stāvoklis, kur altāra kalps pārvēršas par ikdienišķu veikalnieku, ar ko viņa īstā nozīme draudzē ar laiku pavisam izzūd. Jūs, kungi, būsiet lasījuši, ka pagājušā vasarā nemieri Kurzemes guberņā pa lielākai daļai notika baznīcu zemju dēļ. Es cieši domāju, ka Baltijas guberņas baznīcu zeme katrā ziņā jāatdala no baznīcām un jāpiešķir zemniekiem."

***

Jelgavas lauku draudzes mācītājs Bernevics “Baltische Tageszeitung’ā” 1906.gada vasarā asi uzbruka Valsts Domes loceklim Jānim Čakstem, toreizējam Jelgavas advokātam, vēlākajam mūsu Latvijas prezidentam. Viņš bija advokāts Jelgavā un Krievijas Valsts Domē ievēlēts:

„Ka mūsu baznīcu un draudžu iekārtā un draudzēs daudz kas ir labojams, to mēs zinām visi, bet,....ka tie līdzekļi, kurus Jūs pielietojat, nevis lietu labo, bet gan bojā, to arī mēs zinām. Vai mūsu tauta un mūsu draudzes jums par šiem līdzekļiem kādreiz pateiksies, to gan jūs pats redzēsiet. Vēsturi nevar grozīt pēc sava prāta.”

****

Vēstule Čakstem uz Valsts Domi ko sūta Grobiņas barons fon Ropps:

„Čakstes kungs, Jūs esat Kurzemes Valsts domnieks, tātad Jums pēc labākās zināšanas un apziņas jāapsver un jāpārrunā tie jautājumi, kas Jums nāk priekšā, attiecoties uz mūsu Baltijas apstākļiem. Bet, ievērojot Jūsu musinošās runas, es uzlūkoju par savu pienākumu Jums nevien izsacīt savu nicināšanu, bet arī īsi un skaidri Jums pasludināt, ka es un mani domubiedri, starp kuriem atrodas arī latvieši, Jūs uzskatām par neģēlīgu, prastu demagogu, kurš savu dzimteni pārdod par pāris radikāliem cīņas vārdiem.

Es mīlu šo latviešu tautu un ienīstu katru, kas bez vēsturiskas jēgas pārdroši mēģina izpildīt kultūras plaisu ar nacionālu trakumu. Vēsture Jums, Čakstes kungs, teiks savu spriedumu, un tas terorisms, kuru Jūs izaiciniet, cerams, Jums padarīs galu, kad lapa būs griezusies (tas ir, pārvērst lapu).

Dziļi nicinādams, barons Jūlijs fon de Ropp,

Grobiņā, 15.maijā, 1906.gadā,

monarchists konstitucionālists.”

Uz šo vēstuli Jānis Čakste atbild 1906.gada 25.maijā “Tēvijas” 60.numurā:

„Baron fon de Roppa kungs, atsaucoties uz manām musinošām runām, Jūs, kā domāju, zīmējaties uz tām manām runām, kuras turēju sakarā ar gaidāmām agrārreformām Baltijā un kurās aizstāvēju tās domas, ka priekš Baltijas zemnieku apgādāšanas ar zemi ir vajadzīgs arī privāto muižu zemi ekspropriēt (t.i., atsavināt), kā arī mācītāju muižu zemes līdz ar visiem mācītājiem saimniekiem. Ka tādas runas Jūsu cienīgās ausīs skan kā musināšana, par to es neesmu šaubījies nemaz.

Es tikai brīnos par to, ka viņas tikai tagad jūs uzmusinājušas. Līdzīgas runas es jau turēju 1902.gadā, kad toreizējā guberņas komisija pārsprieda mūsu zemkopības trūkumus un vajadzības. Bet toreiz viņas Jūs maz uztrauca, tādēļ ka jūs bijāt pārliecināti, ka nekas no šīm runām nekad neiznāks. Turpretim tagad tā lieta paliek nopietna. Ja jums būtu cik necik saprašanas priekš mūsu zemes patiesām vajadzībām un ja jums cik necik būtu spējas izkūņoties no vecu laiku aizspriedumiem, tad jūs manas runas nemaz tā nebūtu uztraukušas. Jūs esat to panākuši, ka no jums visa zeme vairs nekā negaida.

Jūsu pēdējais landtāgs jums parakstīja galīgo spriedumu. Tagad runā citi, un viņi to darīs, kauču jūs mētātos ar nezin kādām rupjībām. Jūsu apgalvojums, ka jūs mīlot to latviešu tautu var jau būt pareizs, tikpat pareizs kā tas, ka jūs mīlat arī savu jājamo zirgu un medību suni. Tikai to jums vajadzētu iegaumēt, ka tādam, kas savu mīlestību klaji sludina, neviens negrib īsti ticēt. Bet mēs nemeklējam jūsu mīlestību, kura mums jau labi pazīstama. Mēs meklējam taisnību un tiesības. To jūs negribat saprast, ka bez jums vēl kādam citam varētu būt tiesības.

Un te ir jūsu nelaime:

“Quos deus perdera vult dementat prius” ( “Ko Dievs grib iznīcināt vai samaitāt, tam Viņš vispirms atņem prātu”).

Ko mēs meklējam, to mēs sasniegsim bez jums. Jūsu cerība, ka lapa griezīsies uz otru pusi, šoreiz jūs piekrāps, kauču vēsture gan māca, ka viņa daudzreiz griezusies jums par labu. Kas vienreiz izdodas un desmitreiz izdodas, vienpadsmito reizi vairs neizdodas. Apdomājiet labi, vai jūs tagad nestāvat vienpadsmitās reizes priekšā. Beidzot Jums gribētu dot padomu nesteigties vēsturei priekšā un aiztaupīt savu nicināšanu uz vēlāku laiku. Viņa tad varbūt Jums noderēs pašam priekš sevis.

23.maijā, 1906.gadā. Jānis Čakste.”

Revolūciju pavadīja terors. Laukos tas vērsās arī pret muižām un muižniekiem. Terors bija tāds, ka prasīja arī cilvēku dzīvības no muižnieku puses un nodedzinātās muižu mājas.

Latviešu apdzīvotajā Vidzemes daļā nodedzinātas 183 muižas.

Kurzemē nodedzinātas 229.

Pavisam Latvijas teritorijā – 412. Igaunijā igauņu Vidzemes daļā – tikai 47.

Kaut kā latviešos šī kustība bija spēcīgāka. Muižnieki arī bija revolucionāro grupu saņemti, tiesāti un arī noslepkavoti. Vēlāk tas atsaucās ar milzīgu pretteroru.

***

Terors vērsās arī pret mācītājiem un pret draudzēm. Par baznīcu nemieriem jau tika pieminēts, ka revolucionāri lauzās baznīcās tur turēt mītiņus un arī mēģināja kādreiz uzspiest mācītājiem nest savus karogus. Bijuši gadījumi, kad mācītāji tika smagi piekauti. Draudžu izturēšanās bijusi ļoti dažāda. No vienas puses - tāds biklums, ka revolucionāru teroristiskā nostāja cilvēkus iebaidīja un kādreiz arī vairoja viņu pulkus. Ne velti nemieri bija izrisinājuši domu par militāru aizsardzību, kura šur un tur laikam arī bijusi spēkā pie vācu mācītājiem. Tomēr raksturīgi, ka tas nepanāca savu mērķi.

Piektā gada revolūcijas laikā Latvijas teritorijā ir noslepkavoti 5 mācītāji. Visi – vācu mācītāji, un tikai viens viņu starpā pārvācojies latviešu mācītājs.

Mācītājs Kārlis Šilings (Schilling,1865–1905), arī mācītāja dēls, noslepkavots Nītaurē 1905.gada 10.septembrī. Pie viņa pastorātā ieradušies divi vīri, it kā sniegdami viņam adresētu vēstuli. Kad viņš vēstuli paņēmis un gribējis doties to lasīt, viņu nošāvuši.

Prāvests Ludviks Cimmermans (Zimmerman,1852-1906) kopā ar sievu Katrīnu noslepkavots Lielvārdē. Nošauti pastorātā, kur ieradusies teroristu grupa, kad mājās bijusi tikai mācītāja sieva. Turējuši viņu mājas arestā, kamēr atbraucis mācītājs, un tad viņus abus nošāvuši.

Mācītājs Fridrichs Alberts Grīns (Grühn,1859-1906)noslepkavots 1906.gada 11.maijā. Nošauts ceļā uz baznīcu Rojas tuvumā. Braucis pajūgā, nošauti zirgi, kučieris un tad arī pats mācītājs.

Mācītājs Jūlijs Bušs (Busch,1879-1907) no Neretas, noslepkavots 1907.gada 29. jūlijā ceļā uz filiālbaznīcu Ilzenē.

Beidzot vēl mācītājs Vilhelms Taurītis (1870-1906) Doles mācītājs. Viņa tēvatēvs arī mācītājs, latvietis, tāpat arī viņa tēvs – mācītājs. Mācītājs Vilhelms Taurītis jau bija pārvācojies un tiek minēts vācu mācītāju pulkā. Visa šī mācītāju saime ir bijusi Doles mācītāji, un viņš ir noslepkavots Dolē 1906.gada 23.novembrī. Savos aprakstos Šāberts par Baltijas martīriem zina stāstīt, ka noslepkavošana esot izdarīta it kā atriebības dēļ.

Šis cilvēks esot bijis ļoti maigs un ļoti iemīļots. Vienmēr aizrunājis arī par visiem revolucionāriem labu vārdu, bet vienā gadījumā, kad viņam arī lūgušies, lai aizteic kādu labu vārdu par vienu no šiem revolucionāriem, viņš atteicies to darīt, tāpēc ka tas esot bijis viens nelabojams noziedznieks. Nu, kādā veidā tā nelabojamā noziedzība pastāvēja? Vai iekš tā, ka viņš bija revolucionārs, vai iekš tā, ka viņš varbūt bija nacionālis, jo tie jau arī skaitījās vāciešiem nelabojami noziegumi. Drīz pēc tam viņš ticis savā mācītājmājā nošauts

Citāti no E. Feldmanis 1905.gada revolūcija.