Soļi Baltijas zemju neatkarības atjaunošanā no Krievijas. Atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste

1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti".

Hercogiste beidza pastāvēt 1918. gada 22. septembrī, līdz ar Baltijas hercogistes pasludināšanu.

***

Tūlīt pēc varas pārņemšanas Oktobra revolūcijas rezultātā, Padomju Krievijas valdība 1917. gada 8. novembrī izsludināja "Dekrētu par mieru", kurā piedāvāja visām Pirmajā Pasaules karā iesaistītajām pusēm sākt pamiera sarunas. Sarunas tika uzsāktas, taču boļševiki vienlaikus turpināja provokācijas gan frontē, gan sadarbojoties ar marksistiem citās karā iesaistītajās valstīs. Marksisti centās izraisīt "vispasaules revolūciju" arī tajās. Līgumu parakstīšana tika novilcināta un krievu provokāciju nogurdinātie vācieši februārī atsāka uzbrukumus visā frontē. Pateicoties boļševiku sagrautajai Krievijas armijai, vācu spēki virzījās bijušās Krievijas impērijas teritorijā ar ātrumu līdz pat 50-60km dienā.

Brestļitovskas miera līgums (oficiālais nosaukums — Miera līgums starp Vāciju, Austroungāriju, Bulgāriju un Turciju no vienas puses un Krieviju no otras puses) bija starpvalstu līgums, ko parakstīja 1918. gada 3. martā Brestļitovskā (mūsdienās Bresta) starp Centrālajām lielvalstīm (līgumā — Četru valstu savienību) un Krieviju. Līgums formāli izbeidza Krievijas dalību Pirmajā pasaules karā.

3. decembrī sākās Krievijas sarunas ar Centrālajām lielvalstīm par pamiera noslēgšanu, kas stājās spēkā 1917. gada 15. decembrī. Turpmākajām miera sarunām boļševiku delegācija piedāvāja šādus principus:

• atteikšanās no aneksijām,
• okupēto teritoriju ātra atbrīvošana,
• tautu pašnoteikšanās,
• atteikšanās no reparācijām.

Vācu puse ieteica 

"ņemt vērā paziņojumus, kuros izteikta Polijas, Lietuvas, Kurzemes, kā arī Igaunijas un Vidzemes daļas iedzīvotāju griba pēc pilnīgas valstiskās patstāvības un atdalīšanās no Krievijas federācijas".

***

1918. gada 16. februārī Vācijas armija paziņoja, ka 17. februārī pamiers tiks pārtraukts.

Militārās operācijas "Dūres sitiens" (Operation Faustschlag) laikā vācu armija bez nopietnas pretestības pa dzelzceļa līnijām ātri virzījās uz priekšu.

1918. gada 18. februārī Vācijas karaspēks ieņēma Daugavpili un turpināja uzbrukumu Pleskavas virzienā. Vienlaicīgi sākās uzbrukums arī Minskas virzienā, kur atradās krievu rietumu frontes virspavēlniecība un Kijevas virzienā Ukrainā.

1918. gada 19. februārī Ļeņins steigšus lika piedāvāt vācu pusei slēgt miera līgumu uz jebkādiem nosacījumiem, jo Krievijai "vairs nav armijas. Vācieši no Rīgas uzbrūk visā frontē."

1918. gada 21. februārī vācieši ieņēma Minsku.

1918. gada 23. februārī Vācijas armija piedāvāja boļševiku valdībai 48 stundu laikā izšķirties par jauniem miera noteikumiem, kas paredzēja Somijas, Vidzemes, Igaunijas un Ukrainas teritoriju atstāšanu un pilnīgu Krievijas armijas demobilizāciju.

1918. gada 24. februārī, īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarība, ko Vācijas puse ignorēja.

1918. gada 24. februārī Vācijas armija ar ukraiņu vienību līdzdalību ieņēma Žitomiru, bet 2. martā Kijevu.

1918. gada 28. februārī vācieši ieņēma Narvas pilsētu, kas atrodas tikai apmēram 100 km attālumā no Petrogradas, tādēļ padomju valdība pārcēlās uz Maskavu, kas 5. martā oficiāli tika pasludināta par Padomju Krievijas galvaspilsētu.

1918. gada 3. martā Brestļitovskā beidzot tika parakstīts miera līgums, ko 15. martā ratificēja Krievijas 4. ārkārtas padomju kongresa laikā.

Līgums paredzēja:

• 1. Vācija, Austroungārija, Bulgārija un Turcija no vienas puses un Krievija no otras puses paziņo, ka karastāvoklis starp tām ir beidzies. Tās ir nolēmušas turpmāk dzīvot savstarpējā mierā.
• 3. Teritorijas, kas atrodas uz rietumiem no vienošanās rezultātā novilktās līnijas un agrāk piederēja Krievijai, turpmāk vairs nebūs pakļautas Krievijas valstiskumam [..]. Precīzu līnijas noteikšanu veiks vācu—krievu komisija. Minētajām teritorijām nebūs nekādu pienākumu pret Krieviju, kas būtu radušies sakarā ar to kādreizējo piederību Krievijai. Krievija atsakās no jebkādas iejaukšanās šo teritoriju iekšējās lietās. Vācija un Austroungārija apņemas šo teritoriju nākotni noteikt saskaņā ar to iedzīvotāju gribu.
• 4. Vācija ir gatava pēc vispārējā miera noslēgšanas un Krievijas karaspēka demobilizācijas atstāt teritorijas uz austrumiem no 3. paragrāfā minētās līnijas, ja vien 6. paragrāfs nenosaka citādi. [..]
• 6. Krievija apņemas tūlīt slēgt mieru ar Ukrainas Tautas Republiku un atzīt šīs valsts valsts miera līgumu ar četru valstu savienību. Ukrainas teritorija tiek nekavējoši atbrīvota no krievu karaspēka un krievu sarkangvardiem. Krievija apturēs jebkādu aģitāciju pret Ukrainas Tautas republikas valdību vai tās oficiālajām iestādēm. Igaunija un Vidzeme (tekstā — Livonija) arī tiks bez kavēšanās atbrīvota no krievu karaspēka un krievu sarkangvardiem. Igaunijas austrumu robeža stiepjas pa Narvas upi. Vidzemes robeža stiepjas pa Peipusa ezeru un pa Pleskavas ezeru līdz tā dienvidrietumu stūrim, tad pāri Lubānas ezeram Līvānu virzienā pie Daugavas.
• Igauniju un Vidzemi okupēs vācu policija līdz pašu šo zemju iestādes panāks tur drošību un valstisko kārtību. [...] Arī Somija un Ālandu salas tiks atbrīvotas no krievu karaspēka un krievu sarkangvardiem, somu ostas no krievu flotes un krievu jūras karaspēka vienībām [...]
• 8. Abu pušu karagūstekņi tiks atlaisti uz savām dzimtenēm. [..]
• 9. Līguma slēdzējpuses savstarpēji atsakās no savu kara izdevumu atlīdzināšanas [..].
• 14. Savstarpējais miera līgums tiks ratificēts. [..] Krievijas valdība apņemas divu nedēļu laikā veikt apmaiņu ar ratifikācijas dokumentiem. Miera līgums stājas spēkā pēc tā ratifikācijas, ja vien tā paragrāfi, tā pielikumi vai papildu līgumi neparedz savādāk.

1918. gada 8. martā Vācijas okupētajā Latvijas teritorijā tiek atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste

1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti".

1918. gada martā Latviešu Pagaidu Nacionālā padome izplatīja protestu pret līgumā paredzēto Latvijas teritorijas sadalīšanu:

"Uz šī līguma pamata Kurzeme un Rīgas apriņķis ar Rīgu tiek padots Vācijas protektoratam, Vidzemes atlikusē latviešu daļa, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķi paliek okupēti tik ilgi, kamēr nebūs, saskaņā ar vietējo iedzīvotāju vēlēšanos nodibināts miers un kārtība, bet trešā Latvijas daļa, Latgale; paliek pavisam atsevišķi. Tā Latvijas teritorija, kuru vieno viena tauta, kultura un kopīgi politiskie un ekonomiskie mērķi, mākslīgi sadalīta trijās daļās starp divām valstīm zem dažādiem politiskiem noteikumiem. Brestes miera līgums ir varmācības akts, kas vērsts pret latviešu tautas nacionālo, kulturelo, saimniecisko un politisko eksistenci, smagākais noziegums pret demokratijas principiem un tautas pašnoteikšanās tiesībām".

***

Līguma rezultātā Padomju Krievijas valdība atteicās no tiesībām uz tagadējo Baltkrievijas (daļēji), Igaunijas, Latvijas (bez Latgales), Lietuvas, Polijas, Somijas un Ukrainas teritoriju, atjaunojot šo iepriekš krievu okupēto un 123-200 gadus kolonizēto teritoriju tautām pašnoteikšanos.

***

Livonijas (Latvijas un Igaunijas prieksteces) daļas, tai skaitā Kurzemes Zemgales hercogisti, Krievijas Impērija bija okupējusi pakāpeniski, gandrīz 100 gadu garumā iebrūkot savās kaimiņzemēs.

1. Pirmā tika okupēta Vidzeme- 1700. gadā sākās Lielais Ziemeļu karš, kura rezultātā 1710. g. Rīga pēc ilgstoša aplenkuma padevās un 1721. gadā kopā ar Vidzemi tika iekļauta Krievijā

2. Latgali Krievija okupēja uz līdzīga slepena līguma pamata, kā 1939. gada komunistu- nacionālsociālistu pakta rezultātā: 

1772. gadā Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pilvarotie grāfs Ņikita Paņins un kņazs Aleksandrs Goļicins sarunās ar Prūsijas karaļa pilnvaroto sūtni Pēterburgā grāfu Viktoru Frīdrihu Solmsu slepeni vienojās par sekojošo:

• Krievija un Prūsija vienojās savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu sev tos Polijas apvidus, "uz kuriem tiem ir senas tiesības". Vienošanās rezultātā Krievija iegūs atlikušo poļu Livonijas daļu, ka arī Daugavas labajā krastā esošo Polockas un Vitebskas vaivadiju daļu, visu Mstislavas vaivadiju un nelielu daļu no Minskas vaivadijas pie Dņepras upes. Savukārt Prūsija iegūs visu Pomerāniju, neskaitot Dancigas pilsētas teritoriju, kā arī Lielpolijas daļu Notecas upes krastos. Tāpat Prūsija iegūs visu atlikušo poļu Prūsijas daļu (Marienburgas un Kulmas vaivadijas).
• Abas puses jūnijā pavēlēs vienlaicīgi ievest savu karaspēku Polijā un ieņemt slepenajā konvencijā paredzētos apvidus, līdz tam neko neizpaužot par saviem nodomiem. Tikko tas tiks izdarīts, par to pavēstīs Austrijai un piedāvās pievienoties šim sadalīšanas plānam. Ja, pretēji gaidītajam, Austrija nepievienosies plānam, tas tiks tik un tā īstenots.

3. 1795. gadā Krievijas Impērija piespieda hercogu P. Bīronu atkāpties no Kurzemes hercogistes troņa