Krimas karš

Krimas karš (1853—1856) risinājās starp Krievijas impēriju, kura bija uzsākusi karu, iebrūkot Osmaņu impērijas Rumānijas provincēs. Pretī Krievijas agresīvajiem tīkojumiem tās Dienvidrietumos, otrā pusē bez Osmaņu impērijas nostājās sabiedrotie Francija, Lielbritānija un Sardīnija

Galvenā karadarbība šī kara laikā notika Krievijas impērijas iepriekš okupētajā un anektētajā Krimas pussalā (1786.g., Krievu—turku kara 1768—1774 rezultātā) un Dienvidukrainā, bet atsevišķas operācijas tika īstenotas arī Turcijas rietumos, arī Baltijas un Baltās jūras reģionos, kā arī Tālajos Austrumos.

Krimas karu uzskata par pirmo „moderno” militāro konfliktu, kurā izmantoja tādas tehnoloģijas un metodes, kas pagrieza militārās nozares attīstību jaunā virzienā, piemēram Krimas karā pirmo reizi taktiski tika pielietots dzelzceļš kā apgādes un karaspēka pārvietošanas līdzeklis, telegrāfs, gan kā militāro komunikāciju, gan sabiedrības informēšanas līdzeklis. Tāpat, šis karš tika vests ne tikai vienā frontē, bet lokāli uzbrukumi notika arī citās Krievijas teritorijās.

Krimas karš bija arī viens no pirmajiem militārajiem konfliktiem, kura gaita plaši tika atspoguļota rakstiskās liecībās un fotogrāfijās. Kara korespondentu sniegtās ziņas sasniedza visas karā iesaistītās puses, attiecīgi lielāku nozīmi nekā agrāk konflikta norisē spēlēja sabiedrības viedoklis.

Karš teritoriāli beidzās nosacīti ar "neizšķirtu"- Ottomaņu impērija juridiski atguva kontroli pār Vallahiju un Moldovu (lai gan faktiski tās bija kļuvušas neatkarīgas), Krievija paturēja Krimas pussalu.

Agresors, Krievija, - pateicoties labajiem Krimas nocietinājumiem  un apgādei ar tīru ūdeni zaudēja uz pusi mazāk dzīvā spēka -ap 143,000 kritušo. Sabiedrotie zaudēja līdz 293,000 kritušajiem (95,000 no tiem- francūži). Ap 2/3 no karā bojāgājušiem Sabiedroto pusē nemira no ievainojumiem, bet infekcijas slimību- tīfa, dizentērijas, u.c. dēļ.

Kara rezultātā gan Turcijas, gan Krievijas ekonomikas tika ievērojami novājinātas un bija tuvu sabrukumam. Krievijas ekonomiku uz laiku spēja saglābt talantīgā finanšu ministra  M. fon Reiterna darbība, taču uz neilgu laiku,- līdz nākamajam- Krievu- Turku karam,1877—1878, pret kuru Reiterns asi iebilda- pat atkāpās no amata.

Šī un nākamā kara rezultātā viss Krievijas ekonomikā sasniegtais tika zaudēts. Salīdzinājumam: lai sabalansētu Krievijas ekonomiku, un bailēs, ka Kanāda (Lielbritānijas impērijas daļa) varētu to viegli sagrābt,  Krievijas Impērija 1867.g. ASV pārdeva Aļasku par 1 miljonu rubļu, savukārt  1877-78.g. krievu-turku karš Krievijai izmaksāja 888 miljonus rubļu.

Var uzskatīt, ka kari par Krimu bija Krievijas Impērijas sabrukuma sākums, jo pēc tiem Impērija ekonomiski vairs neatguvās. Lielā mērā tas bija saistīts ar tādu sabiedroto, kā Lielbritānija, zaudēšana. Tika zaudēts arī nākamais - 1904.g. Krievu - Japāņu karš, tam sekoja 1905-07. gada revolūcija un sakāve Pirmajā Pasaules karā. Lai cik paradoksāli arī nebūtu, Krievijas Impēriju kā teritoriāli vienotu daudznacionālu valsti ("tautu cietumu") saglabāja tieši komunisti, kuri sagrāba varu 1917. gadā. Komunistiem izdevās piemuļkot gan mazo tautu nacionālistus, kuri tiecās pēc savu valstu neatkarības ar "mazākumtautību tiesību", gan krievus ar "strādnieku šķiras vienotības" pasakām, kuras tika stiprinātas ar bezkompromisa "sarkano teroru". 

Krievijas Impērijas ekonomiskās novājināšanās otrs būtiskākais rezultāts bija tieši "nacionālo atmodu fenomens". Iebrūkot Ottomaņu, vēlāk Osmaņu impērijas teritorijās, Krievija to pamatoja ar cīņu par "kristiešu" un "slāvu" atbrīvošanu Grieķijā, Rumānijā, Serbijā u.c. attiecīgi izplatot tajās nacionālisma propagandu.

Kara un ekonomiskās novājināšanās rezultātā nacionālās atbrīvošanās idejas atgriezās pašā lielākajā, vairāk kā 100 krievu kolonizēto "tautu cietumā"- Krievijas Impērijā.

"Nacionālās atmodas" sākās, sākot no karā iesaistītās Ukrainas, Kaukāza tautu teritorijās, bet arī Baltijā un Polijā. Krievijas okupētajās Polijas un Baltijas provincēs. kuras bija visvairāk ekonomiski attīstītās un izglītotās, 1863.- 1864. gadā sākās sacelšanās. Lai gan sacelšanās tika nežēlīgi apspiesta, un tās sekas bija totāla un agresīva rusifikācijas politika (aizliegums skolās pat savstarpēji sarunāties kolonizēto tautu valodās, drukas aizliegums, vietējo, īpaši poļu izcelsmes muižnieku ekonomiskā diskriminācija) tā nespēja apturēt kolonizēto tautu neatkarības centienus, tai skaitā Latvijā.

Vienlaikus ar nacionālo atbrīvošanās kustību rašanos Krievijas impērijā, tās industrializācija kombinācijā ar faktisku "verdzību" (dzimtbūšana Krievijā (izņemot Baltiju, kurā bija jau atcelta sākot ar 1816.g.) tika atcelta tikai pēc šī kara- privātmuižās- 1861. gadā, bet kroņa muižās tikai -1866.g.), strauji attīstījās arī pašu krievu brīvības centieni. Attīstījās gan anarhistu, gan marksistu, gan vienkārši nacionālu noskaņotu krievu "demokrātu" kustības. Rezultātā, Krievijā pastiprinājās gan terorisms pret Krievijas aristokrātijas un pārvaldes pārstāvjiem, gan varas centieni tos apspiest, vairāk ierobežojot personu brīvības.

Krimas karš Latvijas teritoriju tieši neskāra (ja neskaita karā rekrutētos iedzīvotājus un virsniekus no muižniecības aprindām). Cīņas Baltijas jurā pārsvarā notika pie Ālandu salām un Pēterburgas, taču vairākas kaujas notika arī pie Daugavas izteces jūrā un pie Liepājas

***

Krievu kari, kuros iesaistīta Krimas pussala:

• Krievu—turku karš (1568—1570)
• Krievu—Krimas karš (1571)
• Krievu—turku karš (1672—1681)
• Krievu—turku karš (1686—1700)
• Krievu—turku karš (1710—1711)
• Krievu—turku karš (1735—1739)
• Krievu—turku karš (1768—1774)
• Krievu—turku karš (1787—1792)
• Krievu—turku karš (1806—1812)
• Krievu—turku karš (1828—1829)
• Krievu—turku karš (1853—1856) (Krimas karš)
• Krievu—turku karš (1877—1878)
• Krievu—turku karš (1914—1917) (Pirmais pasaules karš)
• Padomju—turku karš (1917—1918) (daļa no Krievijas pilsoņu kara)
• Otrais Pasaules karš (1939-1945)
• Krievijas- Ukrainas karš (2014-...)