Decembristu (Dekabristu) dumpis

Dekabristu sacelšanās (Восстание декабристов, Decembrist revolt, Dekabristenaufstand, La révolte des décabristes) -

1825. gada 26. decembrī (14. decembrī pēc vecā stila)  t.s. dekabristu organizēts valsts apvērsuma mēģinājums Krievijas impērijā, lai nepieļautu Nikolaja I Romanova kāpšanu tronī.

Apvērsuma mērķis bija Krieviju no valsts ar absolūto monarhiju pārveidot par konstitucionālu monarhiju (vai pat republiku), atcelt dzimtbūšanu, nodrošināt lielāku tiesību vienlīdzību arī citu šķiru starpā (buržuāzija, brīvais proletariāts), lai radītu priekšnoteikumus Krievijas kā atpalikušas valsts attīstībai.

Sacelšanās dalībnieku vairums bija no aristokrātu vidus nākušas militārpersonas, kuras pamatā, saistībā ar Napoleona iebrukumu Krievijā un vēlākām Krievijas armijas operācijām Rietumos, bija iepazinušas priekšrocības, ko dod "brālība un vienlīdzība". Praktiski visi sacelšanās organizētāji bija dažādu masonu ložu dalībnieki, kuri par savu pienākumu uzskatīja "pasaules uzlabošanu". 

11:00 no rīta sazvērnieki gvardes virsnieki izveda no kazarmām 3 gvardes pulkus - Maskavas un Grenadieru pulku, kā arī Jūras ekipāžu, kopā aptuveni 3020 cilvēku, - bloķējot Senāta ēku.

Sazvērnieku par diktatoru ieceltais kņazs Sergejs Trubeckojs (Сергей Трубецкой) neieradās un dumpinieku rīcība apstājās, nevarot izlemt, kurš vadīs to spēkus.

Kapteinis Jakubovičs (А.И. Якубович) tā arī neizveda Izmailovskas pulku no kazarmām, lai sagrābtu Ziemas pili un arestētu imperatora ģimeni. Dumpiniekus ielenca imperatoram uzticīgais karaspēks (~12 000 vīru, 36 vieglie lielgabali) un, pēc vairākkārtējiem piedāvājumiem nolikt ieročus un izklīst, kā arī neveiksmīga kavalērijas mēģinājuma izklīdināt karē sastājušos dekabristu komandētos karavīrus, 17:00 pēcpusdienā atklāja kartečas uguni no lielgabaliem.

18:00 kauja bija beigusies, dumpis apspiests.
Bojā gāja arī liels skaits ziņkārīgo, kas bija sanākuši skatīties notikumus un kaujai sākoties metās bēgt pa šaurajām ieliņām prom no Senāta laukuma.

Kopā apšaudē mira:

• 1 ģenerālis,
• 1 štāba virsnieks,
• 17 virsnieki,
• 282 leibgvardi,
• 39 vīrieši frakās vai šineļos,
• 9 sievietes,
• 19 pusaudži,
• 903 pilsētnieki.

Šajā laikā Dienvidkrievijā (mūsdienu Ukrainā) dekabristu vadībā sacēlās Čerņigovas pulks, atbrīvoja arestēto Sergeju Muravjovu-Apostolu (Муравьёв-Апостол, Сергей Иванович) un tā vadībā devās uz Belaja Cerkovj (Белая Церковь) pilsētu.

1826. gada 3. janvārī dumpiniekus pie Kovaļevkas ciema (Ковалевка) ielenca huzāri un pēc īsas kaujas piespieda tos nolikt ieročus.

Ar 1825. gada 29.(17.) decembra rīkojumu (указ) tika izveidota Ļaunprātīgu biedrību izmeklēšanas komisija (Комиссия для изысканий о злоумышленных обществах), kas 1826. gada 30. maijā pabeidza izmeklēšanu.

Ar 1826. gada 1. jūnija Manifestu tika izveidota Augstākā krimināltiesa (Верховный уголовный суд), kas izvirzīja apsūdzības kopumā 579 dekabristiem. Tos apsūdzēja par augsto valsts ierēdņu (t.sk. Pēterburgas ģenerālgubernatora Miloradoviča) slepkavībām un masu nekārtību organizēšanu, kuru rezultātā bojā gājis liels skaits pavalstnieku.

1826. gada 13. jūlijā sacelšanās organizētājus (P.Pesteli, K.Riļejevu, S.Muravjovu-Apostolu, P.Kahovski un M.Bestuževu-Rjuminu) sodīja ar nāvi pakarot (ko varēja apzīmēt par "apžēlošanu", jo par atentātu pret valdnieku Krievijā, līdzīgi kā citviet iepriekš Eiropā bija paredzēts daudz nežēlīgāks sods - saraušana 4 gabalos.)

Pretēji nereti padomju laikā rakstītajam, būtisku iespaidu uz Krievijas monarhiju dumpis neatstāja. Dzimtbūšana Baltijas provincēs jau bija atcelta pirms šī dumpja, savukārt, pārējā Krievijā to atcēla vēl pēc 40 gadiem - 1861.gadā. Izsūtīto dekabristu ģimenes Sibīrijas atsevišķās vietās varbūt pacēla  vispārējo inteliģences līmeni, taču pārējā Krievijā to ietekme bija maza.