Nikolajs I Romanovs

Nikolajs I (krievu: Николай I Павлович Романов; dzimis 1796. gada 25. jūnijā, miris 1855. gada 18. februārī), Krievijas impērijas imperators (1825-1855), arī Polijas karalis (no 1829), Somijas lielhercogs, Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs utt.

Biogrāfija

Tēvs - imperators Pāvils I, māte - imperatrise Marija. Dzimis 1796. gada 25. jūnijā (6. jūlijā pēc jaunā stila).

1817. gadā Nikolajs apprecējās ar Prūsijas princesi Šarloti (Friederike Luise Charlotte Wilhelmine Prinzessin von Preußen, pareizticībā kristīta kā Aleksandra Fjodorovna - Александра Фёдоровна, 13.07.1798. - 02.06.1860.). Bērni:

• dēls Aleksandrs (Александр Николаевич, 17.04.1818. - 13.03.1881.)
• meita Marija (Мария Николаевна, 06.08.1819. - 09.02.1876)
• meita Olga (Ольга Николаевна, 30.08.1822. - 18.10.1892.)
• meita Aleksandra (Александра Николаевна, 12.06.1825. - 29.07.1844.)
• dēls Konstantīns (Константин Николаевич, 09.09.1827. - 13.01.1892.)
• dēls Nikolajs (Николай Николаевич, 20.07.1831. - 13.04.1891.)
• dēls Mihails (Михаил Николаевич, 25.10.1832.-18.12.1909.)

1825. gadā pēc vecākā brāļa, imperatora Aleksandra I nāves, saskaņā ar testamentu tronī vajadzēja kāpt Nikolajam, taču viņš no tā atteicās par labu otram vecākajam brālim Konstantīnam. 27. novembrī notika uzticības zvērēšana Konstantīnam kā jaunajam imperatoram, taču tas atsacījās no titula. Izveidojās ļoti kutelīga situācija, kā rezultātā Nikolajam nācās piekrist kronēties. "Pārzvērēšana" tika paredzēta 14. decembrī. Situācijas neskaidrību nolēma izmantot gvardes virsnieki, lai jau pārbaudītu tradīciju garā sarīkotu kārtējo valsts apvērsumu Krievijas impērijā - t.s. Dekabristu dumpis. Dumpis tika apspiests, Nikolajs tika kronāts par imperatoru, taču viņa bailes no sazvērniekiem un iespējama atentāta pavadīja imperatoru visu mūžu.

Miris 1855. gada 18. februārī (2. martā p.j.st.).

Iekšpolitika

Valsts pārvalde izteikti konservatīva, virzīta uz varas centralizāciju. Efektīvākai valdības kontrolei tika izveidota "Viņa imperatoriskās augstības privātā kanceleja" (Собственная Его Императорского Величества канцелярия), kurā bija 4 departamenti:

• Pirmais departaments atbildēja par imperatora arhīvu, saraksti, lietvedību utt.
• Otrais departaments uzraudzīja likumdošanu, tiesu sistēmu.
• Trešais departaments - dēvēts arī par Trešo nodaļu - slepenais drošības dienests (departamenta priekšnieks bija arī žandarmērijas vadītājs).
• Ceturtais departaments kontrolēja izglītības un reliģijas politiku valstī.
• Piektais departaments atbildēja par lauksaimniecību un zemnieku stāvokli (piemēram, sagatavoja 1861. gada dzimtbūšanas likvidēšanas reformu).
• Sestais departaments pārvaldīja Kaukāza reģionu.

1826. gadā tiek izdots "Cenzūras nolikums" (цензурный устав), kas aizliedza publicēt visu, kur kaut ar mājienu tekstā pieskartos politikai. 1828. gada "Cenzūras nolikums" mazliet mīkstināja noteikumus, taču pēc 1848. gada revolūcijām Eiropā cenzūras grožus valstī pievilka vēl stingrāk.

1826. gadā Nikolajs atļāva no izsūtījuma laukos atgriezties galvaspilsētā Aleksandram Puškinam, piešķīra galma kamerjunkura pakāpi un algu, atļāva publicēt darbus apejot cenzūru (lai likums nebūtu pārkāpts, imperators pats cenzēja Puškina dzeju). Taču citiem literātiem, kuri atļāvās būt frivoli pret varu, klājās bēdīgāk: dzejnieku Aleksandru Poļežajevu (Полежаев, Александр Иванович) par "amorālu" dzeju rakstīšanu uz mūžu ieskaitīja kā apakšvirsnieku (унтер-офицер) armijā; divas reizes dienēt uz Kaukāzu nosūtīja Mihailu Ļermontovu. Pēc Nikolaja rīkojuma tika aizliegti žurnāli "Eiropietis" (Европеец), "Maskavas telegrāfs" (Московский телеграф), "Teleskops" (Телескоп).

1830. gadā tika apspiesta t.s. Pirmā poļu sacelšanās (Powstanie listopadowe).

Ārpolitika

Ārpolitikā atgriezās pie Svētās Savienības pamatprincipiem un Krievijas impēriju sāka dēvēt par "Eiropas žandarmu": 1849. gadā 100 000 vīru liela Krievijas armija pēc Austroungārijas imperatora lūguma iebruka Ungārijā, lai apspiestu tur revolūciju.

Īpaša loma Krievijas ārpolitikā šajā laika posmā bija Tuvajiem Austrumiem un Balkāniem. Krievija vēlējās sagrābt savā kontrolē Bosforu un Dardaneļus. 1828.-1829. gadu karā Osmaņu impērija tika ievērojami novājināta, kā rezultātā tai nācās dot neatkarību Grieķijai un piešķirt plašu autonomiju Serbijai. Piecdesmito gadu sākumā Nikolajs nolēma dot Osmaņu impērijai izšķirošu triecienu, pārņemot Balkānus savā kontrolē, taču šādas Krievijas impērijas aktivitātes nesaskanēja ar Eiropas lielvalstu priekšstatu par spēka līdzsvaru reģionā - Krievijas impērija nonāca politiskā izolācijā. 1853. gadā Krievijas uzsāktais karš ar Osmaņu impēriju beidzās ar Krievijas sakāvi, jo 1854. gadā Lielbritānija un Francija iesaistījās karā osmaņu pusē un sākās t.s. Krimas karš. 1856. gadā tika parakstīts "Parīzes miera līgums" (saskaņā ar tā noteikumiem Krievija nedrīkstēja turēt Melnajā jūrā kara floti, būvēt tās piekrastē cietokšņus un izvietot karaspēku - Melnā jūra tika pasludināta par demilitarizētu zonu).

1837. gadā pēc imperatora tieša rīkojuma sāka būvēt pirmos dzelzceļus un lokomotīves (ir leģenda, ka 1816. gadā Nikolajs Lielbritānijas apmeklējuma laikā apmeklējis Džordža Stefensona (George Stephenson) lokomotīves paraugdemonstrējumus un pašrocīgi metis tās kurtuvē ogles).