1830.-31.g. (novembra) sacelšanās pret Krievijas okupāciju

Novembra sacelšanās (1830—1831) bija bruņota sacelšanās pret Krievijas impērijas okupācijas varu Polijā, Lietuvā un Latvijā.

Pēc veiksmīgas Krievijas ofensīvas Zviedrijas sastāvā esošajās Ingrijas, zviedru Igaunijas un Vidzemes zemēs, kā arī Ukrainā, Krievija 18. gs. turpināja iekarot un okupēt arvien plašākas teritorijas.

1772. gada 4. janvārī Pēterburgā Krievija un Prūsija noslēdza slepenu līgumu par "Polijas Republikas sadalīšanu un pacifikāciju".

1772. gada 19. februārī Vīnē tika parakstīta trīspusēja Austrijas-Krievijas-Prūsijas vienošanās par "ietekmes zonām" Polijā-Lietuvā un augusta sākumā visu trīs lielvalstu karaspēki iegāja tās teritorijā,

1772. gada 5. augustā oukupētajvalstis parakstīja līgumu par Polijas sadalīšanu. Polijas-Lietuvas valdnieks Staņislavs Poņatovskis protestēja pret Krievijas un Prūsijas vienošanos, tomēr viņam nebija reālas varas, lai tai pretotos.

Dalīšanu rezultātā beidza pastāvēt Polijas un Lietuvas kopvalsts un Krievijas impērija ieguva plašas - ap 90% no to bijušās teritorijas, tostarp 1795. gadā arī Kurzemes un Zemgales hercogistes un Inflantijas vaivadijas zemes, kuras 1562. gadā bija brīvprātīgi pievienojušās Polijai - Lietuvai, lai kopā aizsargātos pret nemitīgi Eiropā iebrūkošo Krieviju.

Okupācija neapmierināja tautas lielāko daļu un atsevišķi poļu patrioti, no kuriem latviešiem pazīstamākie bija ģenerālis Tadeušs Kostjuško un pulkvedis (arī komponists) Mihals Oginskis vadīja nevienlīdzīgu cīņas pret krievu okupāciju līdz pat 1793. gadam, taču šīs cīņas tika noslīcinātas poļu asinīs (tikai vienā pašā Varšavas priekšpilsētā- Prāgā - ģenerāļa A. Suvorova un M. Barklaja de Tolli (tolaik pulkveža) vadītie krievi nogalināja ap 20,000 civiliedzīvotāju). 

Daudzi poļi emigrēja uz ASV un Franciju, kurā notika Lielā franču revolūcija un vēlāk aktīvi sadarbojās ar varu sagrābušo Napoleonu.

1812. gadā Napoleons devās "Krievijas karagājienā" un viens no tā deklarētajiem mērķiem bija "atjaunot okupēto Poliju".

Šo solījumu Napoleons pildīja,- cita starpā 1812. gada 1. augustā Napoelona  administrācija pēc Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas Jelgavā atjaunoja Kurzemes - Zemgales hercogisti. Kā zināms, Napoleons Krievijā cieta sakāvi, un tās rezultātā poļu, lietuvieši un arī Kurzemes- Zemgales neatkarības cīnītāji bija spiesti vai nu emigrēt, vai tika izsūtīti uz Sibīriju.

Pēc Napoleona sakāves Eiropā un Vīnes kongresa 1815. gadā Polija, kuras daļas Krievijas jau bija okupējusi iepriekš; arī palikusī lielākā daļa Polijas personālūnijā tika pievienota Krievijas impērijai kā tā sauktā "Kongresa Polija". Tai bija sava satversme, parlaments (seims), valdība un armija, taču Krievija iejaucās visās poļu dzīves sfērās, tāpēc neapmierinātība ar okupāciju auga.

Sacelšanās sākās 1830. gada 29. novembrī Varšavā, kad poļu kadeti ielauzās Belvedēras pilī, lai nogalinātu krievu iecelto Polijas lielkņazu Konstantinu, Nikolaja I brāli.

Lielkņazam izdevās izglābties pārģērbjoties par sievieti un izbēgot. Nākamajā dienā sacelšanās aptvēra visu Varšavu un krievu spēki bija spiesti pilsētu atstāt. Polijas armija, izņemot divus tās ģenerālus, pievienojās sacelšanās dalībniekiem.

Poļu patrioti prasīja, lai Krievija atdod anektētās Polijas-Lietuvas kopvalsts zemes. Kad Nikolajs I to noraidīja un pieprasīja poļu padošanos, Seims 1831. gada 25. janvārī izsludināja Romanovu dinastiju par atceltu no Polijas troņa, kas faktiski nozīmēja kara pieteikumu Krievijai.

Uz Poliju tika nosūtīta 115 000 vīru liela krievu armija feldmaršala Hansa Karla fon Dibiča vadībā. Poļi gatavojās aizstāvēt Varšavu un 25. februārī Vislas labajā krastā tika izcīnīta Olšinkas Grohovskas kauja, pēc kuras krievi atkāpās tālāk no galvaspilsētas uz Sedlci.

Tomēr 1831. gada septembrī krievu karaspēks atkal devās uz Varšavu un pēc trīs nedēļu ilgām kaujām ap pilsētu, maršalam Paškevičam izdevās to ieņemt, un līdz ar to sacelšanās bija apspiesta. 20 000 lielā poļu armija pārgāja Prūsijas robežu un padevās Prūsijai.

Bruņota sacelšanās notika arī Latvijas un Lietuvas teritorijā.

1831. gada aprīlī Emīlijas Plāteres vadītā nemiernieku vienība ieņēma Zarasu miestu Lietuvā un gatavojās uzbrukt Daugavpils cietoksnim, tomēr pēc izlūkošanas nolēma šo nodomu atmest. Viņa piedalījās kaujās ar krievu karaspēku pie Ukmerģes, Šauļiem un Kauņas, kļuva par 1. Lietuvas kājnieku pulka komandieri kapteiņa pakāpē.

Pēc sacelšanās dalībnieku sakāves Emīlija Plātere 1831. gada 23. decembrī mira 25 gadu vecumā.