Emīlija Plātere

Emīlija Plātere bija senas Latgales muižnieku dzimtas "oficiāli atzīta" poļu, baltkrievu un lietuviešu nacionālā varone ("kaunīgie latvieši" izvairās viņu pieminēt).

Vadījusi apvienotu poļu, lietuviešu un Latgales zemnieku karaspēka vienību Latgalē un Lietuvā cīņā pret 1. Krievijas okupāciju (1772-1918); gatavojusies uzbrukt Daugavpils cietoksnim.

Emīlija Plātere ir cēlusies no muižnieku Plāteru dzimtas.

Dzimusi Viļņā 11 gadus pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts "3. sadalīšanas" un inkorporācijas Krievijas impērijas sastāvā.

1812. gadā Napoleonam iebrūkot Krievijā, tās okupētajām tautām pavērās cerība atgūt valstiskumu. Tas tika izdarīts arī juridiski, piemēram, Napoleonam atbrīvojot un 1812. gada 1. augustā atjaunojot Kurzemes- Zemgales hercogisti, taču pēc Napoleona karaspēka sagrāves šīs cerības zuda.

1815. gadā Emīlijas tēvs Francis Ksavjērs Plāters (Franciszek Ksawery Plater) un māte Anna Mola (Anna Mohl) izšķīrās.

1815. gadā 9 gadus vecā Emīlija kopā ar māti pārcēlās dzīvot pie attāliem radiniekiem Plāteriem-Zībergiem (Plater-Zyberk) viņu dzimtmuižā Līksnā netālu no Daugavpils, kur viņu audzināja Ādama Mickeviča (Adam Mickiewicz) un Tadeuša Koscjuško (Tadeusz Kościuszko) patriotisko ideju garā. Guvusi labu izglītību, brīvi runājusi vairākās valodās, par ko liecina viņas sarakste.

Emīlijas ideāli jau no agras jaunības esot bijusi francūziete Žanna d'Arka un grieķu varone Bubulina. Tādēļ, netipiski savai izcelsmei un tālaika sieviešu tradīcijām, Emīlija pavadīja daudz laika smagos fiziskos treniņos, arī apgūstot jāšanas mākslu un precīzas šaušanas iemaņas.

1824.-1829. g. daudz ceļojusi pa bijušās Lietuvas- Polijas zemēm un iepazinusi tās cilvēkus, kā arī poļu, lietuviešu, latgaļu grūtos likteņus zem okupācijas varas, jo Krievijas likumdošana pielīdzināja dzimtcilvēkus "kustamai mantai". Atšķirībā no kaimiņos dzīvojušajiem latviešiem- vidzemniekiem un kurzemniekiem, kuriem dzimtbūšana bija atcelta jau drīz pēc Napoleona iebrukuma, (sākot ar 1815. gadu), Latgalē nekrievu stāvoklis bija ļoti smags, jo tiem bez dzimtbūšanas nācās paciest arī nacionālos ("innorodci") un reliģiskos (iedzīvotāju vairums bija katoļi) pazemojumus.

Tā kā Emīlija bijusi skaista jauna sieviete, ar dižciltīgu izcelsmi, (lai arī ne bagāta), viņas roku lūdza arī bagāti krievu precinieki, taču viņa atteica un tā arī līdz savai nāvei 25 gadu vecumā palika neprecējusies.

1829. gadā nomira viņas māte un Emīlija ir spiesta pārtraukt savus ceļojumus pa bijušās Polijas-Lietuvas zemēm.

1830. gada novembrī, kad Polijas- Lietuvas zemēs sākās sacelšanās pret Krievijas okupāciju, grāfiene Plātere kopā ar savu brālēnu Cēzaru Plāteru nolēma izveidot savu karaspēka vienību. Viņa esot nogriezusi matus, uzšuvusi sev uniformu, sapulcinājusi 60 jātnieku, 280 kājnieku un vairākus simtus ar izkaptīm bruņojušos Latgales un Lietuvas zemnieku.

1831. gada aprīlī  Plāteres vadītie patrioti no Daugavpils apkaimes virzījās uz Lietuvu un ieņēma Zarasu miestu, netālu no tagadējās Latvijas robežas. No turienes viņa gatavojās uzbrukt Daugavpils cietoksnim, tomēr pēc izlūkošanas nolēma šo nodomu atmest un devās tālak uz Lietuvu, kur apvienojās ar pārējiem nemiernieku spēkiem.

Viņa piedalījās kaujās ar krievu karaspēku pie Ukmerģes, Šauļiem un Kauņas, kļuva par 1. Lietuvas kājnieku pulka komandieri un tika paaugstināta par kapteini.

Taču vāji bruņotie un nepietiekami organizētie nemiernieki nespēja nopietni stāties pretī pasaules lielākās valsts armijai, kuras vadībā bija daudzi pieredzējuši karavadoņi.

Pēc sacelšanās dalībnieku sakāves Lietuvas dienvidos Emīlija Plātere atteicās bēgt uz Prūsiju, bet tā vietā cauri mežiem devās uz Poliju, lai turpinātu cīņu.

Ziemas apstākļos viņas veselība neizturēja grūto pārgājienu, un 23. decembrī viņa mira 25 gadu vecumā. Viņas kapavieta ar pieminekli ir netālu no Lazdiju pilsētas Kapčamiestā.

Poļu dzejnieks Ādams Mickēvičs  viņas varonīgo dzīvi  ir iemūžinājis poēmā "Śmierć pułkownika" (Pulkveža nāve), vēlāk arī citos poļu autoru darbos. Tāpat, vairākus darbus radījuši baltkrievu literāti.

Viņa tiek uzskatīta par Lietuvas, Baltkrievijas un Polijas nacionālo varoni. Lietuvā izdota viņas piemiņas monēta. Līksnā E. Plāterei uzstādīts piemiņas akmens.

Kad savas zemes patrioti atcerēsies Latvija, par kuras brīvību cīnījās Latgalē augusī varone?

***

Priekšvēsture: 

• "Polijas dalīšanas akti" 18. gadsimtā ne ar ko neatšķīrās no komunistu- nacistu (krievu- vācu) 1939. gada pakta,- izmantojot Polijas (u.c.) valstu vājumu, spēcīgākas kaimiņvalstis slepeni vienojās par citas, suverēnas valsts sadali savā starpā.
• 1772. gadā Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pilvarotie grāfs Ņikita Paņins un kņazs Aleksandrs Goļicins sarunās ar Prūsijas karaļa pilnvaroto sūtni Pēterburgā grāfu Viktoru Frīdrihu Solmsu slepeni vienojās par sekojošo:
  • Krievija un Prūsija vienojās savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu sev tos Polijas apvidus, "uz kuriem tiem ir senas tiesības". Vienošanās rezultātā Krievija iegūs atlikušo poļu Livonijas daļu, ka arī Daugavas labajā krastā esošo Polockas un Vitebskas vaivadiju daļu, visu Mstislavas vaivadiju un nelielu daļu no Minskas vaivadijas pie Dņepras upes. Savukārt Prūsija iegūs visu Pomerāniju, neskaitot Dancigas pilsētas teritoriju, kā arī Lielpolijas daļu Notecas upes krastos. Tāpat Prūsija iegūs visu atlikušo poļu Prūsijas daļu (Marienburgas un Kulmas vaivadijas).
  • Abas puses jūnijā pavēlēs vienlaicīgi ievest savu karaspēku Polijā un ieņemt slepenajā konvencijā paredzētos apvidus, līdz tam neko neizpaužot par saviem nodomiem. Tikko tas tiks izdarīts, par to pavēstīs Austrijai un piedāvās pievienoties šim sadalīšanas plānam. Ja, pretēji gaidītajam, Austrija nepievienosies plānam, tas tiks tik un tā īstenots.
  • Abas puses svinīgi apsola garantēt iepriekšminētos jauniegūtos valdījumus tāpat kā citus valdījumus.
  • Krievija un Prūsija apņemas dot saviem pārstāvjiem Varšavā precīzas instrukcijas par Polijas Republikas galīgo iekārtojumu.
  • Šī konvencija tiks ratificēta sešu nedēļu laikā vai ātrāk, ja tas izrādīsies iespējams.
• Slepenajai konvencijai bija pievienota arī īpaši slepena daļa par iespējamām darbībām gadījumā, ja Austrija nepiekritīs Polijas dalīšanas plānam.
• Krievu šovinisti un vēstures falsifikatori parasti šīs vēstures detaļas attiecībā uz t.sk. iepriekš suverēno baltiešu apdzīvoto zemju okupāciju (parasti pēc ilgstošiem kariem) 18.-19.gs. cenšas noklusēt un iztēlot kā bez vai "labprātīgu pievienošanos" Krievijas Impērijai. Iecienītākais krievu termins attiecībā uz okupāciju ir "zemļi "otošļi" k Rossii".
• 1795. gadā pēc asiņainām sadursmēm (1794. gadā dažās dienās tikai Varšavā krievu karavadoņa Barklaja de Tolli vadībā vien tika nogalināti 23.000 civiliedzīvotāju) Poliju-Lietuvu pilnībā anektēja un okupēja cariskā Krievija. Arī Kurzeme, kura sākotnēji 300 gadus bija pastāvējusi neatkarīgas Livonijas konfederācijas sastāvā un vēl 230 gadus kā de facto neatkarīga Polijas-Lietuvas republikas vasaļvalsts - hercogiste, uz 123 gadiem tika izdzēsta no pasaules kartes. Kurzemes gadījumā (ņemot vērā radniecību ar Ketleriem) Krievija gan samaksāja kompensāciju Kurzemes Hercogam Pēterim par tā piederošajām zemēm Kurzemes hercogistē un piespiedu atkāpšanos no troņa.