Staņislavs Poņatovskis

Staņislavs II Augusts Poņatovskis (poļu: Stanisław August Poniatowski, lietuviešu: Stanislovas Augustas Poniatovskis, baltkrievu: Станіслаў Аўгуст Панятоўскі; dzimis 1732. gada 17. janvārī, miris 1798. gada 12. februārī) bija pēdējais Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs (1764-1795).

Pēc Trešās Polijas dalīšanas karalis Staņislavs II 1795. gadā Grodņā attiecās no troņa un Žečpospoļita pazuda no pasaules politiskās kartes.

Tās teritoriju savā starpā sadalīja Krievija, Prūsija un Austrija.

Kā Polijas karalis Staņislavs II Augusts 1791. gada Polijas-Lietuvas kopvalsts konstitūciju cita starpā parakstīja kā "Livonijas lielhercogs", kas norādīja uz to, ka arī pēc Livonijas ziemeļu daļas zaudēšanas krieviem, viņš pretendēja uz šo pārmantojamo titulu:

"Staņislavs Augusts, no Dieva žēlastības Polijas karalis, Lietuvas, Krievijas, Prūsijas, Mazovijas, Žemaitijas, Kijevas, Volīnijas, Podolijas, Podlahijas Livonijas,Smoļenskas, Severijas un Čerņigovas lielhercogs."

(Stanislaus Augustus, Dei gratia rex Poloniae, magnus dux Lithuaniæ, Russiæ, Prussiæ, Masoviæ, Samogitiæ, Kijoviæ, Volhiniæ, Podoliæ, Podlachiæ, Livoniæ, Smolensciæ, Severiæ, Czerniechoviæque.)

Dzimis 1732. gada 17. janvārī Vovčinā (Воўчын) mūsdienu Brestas apgabalā Baltkrievijas teritorijā ietekmīgo poļu šļahtiču dzimtu Poņatovsku un Čartorisku ģimenē.

1752. gadā tika ievēlēts Žečpospoļitas seimā.

1755. gadā tika nosūtīts uz Sanktpēterburgu, kur imperatores Elizabetes galmā kļuva par Saksijas sūtni. Pēterburgā Staņislavs Poņatovskis kļuva par 26 gadu vecās princeses, nākamās imperatores Katrīnas II mīļāko.

1763. gadā pēc Polijas karaļa Augusta III nāves atbrīvojās Žečpospoļitas tronis.

1764. gada 7. septembrī pēc apvērsuma, ko atbalstīja Krievijas karaspēks, Staņislavs Poņatovskis tika ievēlēts par Polijas karali. Poņatovskis atbalstīja Krievijas armiju Baras konfederācijas sagrāvē, kaut arī 1771. gadā konfederātiem uz īsu brīdi izdevās karali nolaupīt.

1772. gadā Staņislavs Poņatovskis protestēja pret Pirmo Polijas dalīšanu, tomēr viņam nebija reālas varas, lai tai pretotos.

No 1788. līdz 1791. gadam Varšavā notika t.s. Četrgadu Seims, kurā 1791. gada 3. maijā tika pieņemts valsts pamatlikums - Trešā maija konstitūcija (pirmā modernā konstitūcija Eiropā un otrā, aiz ASV Konstitūcijas, pasaulē).

Poņatovskis aktīvi piedalījās Seima darbā un atbalstīja konstitūcijas pieņemšanu, tomēr, kad ar Krievijas atbalstu pret konstitūciju sacēlās Targovicas konfederācija, Poņatovskis nostājās tās pusē. Kaut arī konstitūcijas piekritēji Staņislava Poņatovska brāļadēla Juzefa Poņatovska, kā arī Tadeuša Koscjuško vadībā varonīgi cīnījās, poļi tika sakauti.

Notika Polijas Otrā un Trešā dalīšana, bet Poņatovskis 1795. gada 25. novembrī bija spiests attiekties no troņa.

Mūža beigas Poņatovskis pavadīja Sanktpēterburgā, kur pārtika no bijušās mīļākās, tagad imperatores Katrīnas II piešķirtās pensijas.

Tika apglabāts Sanktpēterburgas Svētās Katrīnas katoļu baznīcā.

1938. gadā karaļa pīšļi tika pārapbedīti viņa dzimtajā ciemā, bet 1995. gadā Poņatovska pīšļus apbedīja Varšavas Svētā Jana katedrālē.