Otrā "Polijas dalīšana"

Pēc postošā Krievijas iebrukuma zviedru okupētajā Livonijā (Vidzemē un Rīgā) un teju 10 gadu cīņām, mēnešiem ilgstoša aplenkuma un mēra Krievija to okupēja 1710. gadā. 

Kādreizējo, suverēno valstisko veidojumu vietā Krievija izveidoja "guberņas", tomēr Vidzemē lokāli joprojām tika saglabātas Rietumeiropas tiesības un tradīcijas.

1772. gadā Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pilvarotie grāfs Ņikita Paņins un kņazs Aleksandrs Goļicins sarunās ar Prūsijas karaļa pilnvaroto sūtni Pēterburgā grāfu Viktoru Frīdrihu Solmsu vienojās par sekojošo:

• Krievija un Prūsija vienojās savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu sev tos Polijas apvidus, "uz kuriem tiem ir senas tiesības". Vienošanās rezultātā Krievija iegūs atlikušo poļu Livonijas daļu, ka arī Daugavas labajā krastā esošo Polockas un Vitebskas vaivadiju daļu, visu Mstislavas vaivadiju un nelielu daļu no Minskas vaivadijas pie Dņepras upes. Savukārt Prūsija iegūs visu Pomerāniju, neskaitot Dancigas pilsētas teritoriju, kā arī Lielpolijas daļu Notecas upes krastos. Tāpat Prūsija iegūs visu atlikušo poļu Prūsijas daļu (Marienburgas un Kulmas vaivadijas).
• Abas puses jūnijā pavēlēs vienlaicīgi ievest savu karaspēku Polijā un ieņemt slepenajā konvencijā paredzētos apvidus, līdz tam neko neizpaužot par saviem nodomiem. Tikko tas tiks izdarīts, par to pavēstīs Austrijai un piedāvās pievienoties šim sadalīšanas plānam. Ja, pretēji gaidītajam, Austrija nepievienosies plānam, tas tiks tik un tā īstenots.
• Abas puses svinīgi apsola garantēt iepriekšminētos jauniegūtos valdījumus tāpat kā citus valdījumus.
• Krievija un Prūsija apņemas dot saviem pārstāvjiem Varšavā precīzas instrukcijas par Polijas Republikas galīgo iekārtojumu.
• Šī konvencija tiks ratificēta sešu nedēļu laikā vai ātrāk, ja tas izrādīsies iespējams.

Slepenajai konvencijai bija pievienota arī īpaši slepena daļa par iespējamām darbībām gadījumā, ja Austrija nepiekritīs Polijas dalīšanas plānam.

1772. gadā Latgale tika okupēta un "iekļauta" Pleskavas, bet pēc biežajiem nemieriem,- 1802. gadā Vitebskas guberņā ar mērķi pilnībā to pārkrievot.

Krievu šovinisti un vēstures falsifikatori parasti šīs vēstures detaļas attiecībā uz t.sk. iepriekš suverēno baltiešu apdzīvoto zemju okupāciju (parasti pēc ilgstošiem kariem) 18.-19.gs. cenšas noklusēt un iztēlot kā bez vai "labprātīgu pievienošanos" Krievijas Impērijai. Iecienītākais krievu termins attiecībā uz okupāciju ir "zemļi "otošļi" k Rossii". 

Vidzeme un Rīga saglabāja vismaz nosacītu - autonomiju (vēlāk līdzīgi- Kurzeme, kuru Krievijas Impērija okupēja vēlāk- 1795. gadā) līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei.