Par Polijas karali ievēlē Staņislavu Leščinski

1704. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XII sakāva Saksijas un Žečpospoļitas karaspēku un okupēja valsti, Leščiņskis ar zviedru finansiālu un militāru atbalstu tika ievēlēts par Polijas karali, tomēr vairums šļahtas viņu neatbalstīja. Magnāti (Polijas zemju lielīpašnieki), kuri Polijas- Lietuvas republikas "demokrātiskās iekārtas" (vēlēts valdnieks) un nevis karalis faktiski kontrolēja valsts varu. Savukārt, pašus magnātus kontrolēja kaimiņi,- pamatā Krievija, kura spēja uzpirkt īpaši Polijas dienvidaustrumu daļā valdošos ukraiņu, baltkriervu u.c. aristokrātus ar ierasti melīgiem solījumiem (visas Krievijas "protekcijā" okupētās zemes,- sākot no Zaporožjes Sičas un beidzot ar Somijas Lielhercogisti ļoti ātri zaudēja jebkādu neatkarības formu) par labāku aizsardzību pret "ārējiem ienaidniekiem". Taču vienlaikus magnātus apmierināja faktiski neirobežotas tiesības pār zemniekiem un muižniecības dēlu labie amati Krievijas civilajā un militārajos dienestos.

Leščinska kronēšanā izmantoja speciāli izgatavotas karaļa regālijas, jo īstās Augusts II bija izvedis uz Saksiju.

Pēc Kārļa XII sakāves Poltavas kaujā, Staņislavam Leščiņskim kopā ar zviedru kraspēku nācās bēgt no valsts uz Zviedrijas Pomerāniju.

Atgriežoties Augustam II Stiprajam, Leščiņskis atteicās no Polijas troņa kā kompensāciju saņemot nelielo Cveibrikenes firstisti.

1725. gadā Leščiņska meita kļuva par Francijas karalieni.

Pēc Augusta III nāves 1733. gadā Leščiņska znots Francijas karalis Luijs XV atbalstīja Leščiņska pretenzijas uz Polijas troni, kas noveda pie Polijas mantojuma kara, kurā karadarbība noritēja gan Polijā, gan Reinzemē, gan Ziemeļitālijā.

Pats Leščiņskis 1733. gada septembrī ieradās Varšavā, un nākamajā dienā tika ievēlēts par Polijas karali.

Pret to protestēja Krievija un atbalstīja Austrijas kandidātu Augustu III Saksi, kurš 1734. gada 30. jūnijā ar krievu atbalstu tika ievēlēts par Polijas karali. Leščinški Krievijas armija ielenca Dancigā un, neskatoties uz Francijas armijas atbalstu.

1735. gada 30. jūnijā Danciga kapitulēja, bet Leščiņskis, pārģērbies par zemnieku, aizbēga uz Kēnigsbergu.

1736. gada 26. janvārī Leščiņskis otrreiz atteicās no troņa un kā kompensācija viņam tika piešķirta Lotringas hercogiste, kas pēc Leščiņska nāves iekļāvās Francijā.

Mūža atlikušo daļu Lotringā atbalstīja zinātni un izglītību (nodibināja Academia Stanislaw), nodarbojās ar filantropiju.

Vairākus gadsimtus lielākā Eiropas valsts, kas 500 gadus bija pasargājusi Eiropu no krievu-tatāru iebrukumiem, tika sadalīta un no 1795. gada uz 123 gadiem vispār pazuda no Eiropas kartes. Lai gan Krievijas okupētajās teritorijās notika nemitīgi nemieri, tikai Nikolaja II neprasmīgā valdīšana un 1. Pasaules kara radītais pilnīgais Krievijas saimnieciskais sabrukums deva iespējas atdzimt kā neatkarīgām valstīm gan Polijai, gan virknei citu tās sastāvā ietilpušām citu tautu teritorijām- Lietuvai, Latvijai, Igaunijai. Ukraiņu un baltkrievu tautu mēģinājumi atjaunot neatkarību bijušās Polijas- Lietuvas republikas robežās 1918. gadā cieta neveiksmi- tās sakāva un vēl uz 70 gadiem okupēja boļševiku Krievija.