Koscjuško sacelšanās pret Krievijas okupāciju. Krakova padodas prūšiem bez pretošanās

Koscjuško sacelšanās bija poļu, lietuviešu, baltkrievu un latviešu apdzīvotās teritorijās uzsākta tautu kustība pret šo zemju okupāciju pēc tā t.s. "otrās Polijas dalīšanas" 1793.g. 

***

18. gadsimtā kādreiz lielāko valsti Eiropā- Polijas-Lietuvas republiku novājināja "magnātu"- milzīgu zemes īpašnieku pārlieku lielās tiesības, tai skaitā veto tiesības Polijas Sejma lēmumiem. Papildus valsti novājināja fakts, ka tajā dzīvoja dažādas tautības, un tāpēc krieviem izdevās daļu to muižnieku  (Ukrainas atsevišķas daļas) pārliecināt, ka Krievija tiem dos lielākas autonomijas tiesības, nekā Polija. Rezultātā, daļa magnātu pret savām lielākām personiskām tiesībām iemainīja savu valstisko veidojumu neatkarību. Krievijas solījumi saglabāt pārņemto teritoriju autonomiju nekad netika pildīti, nedz dienvidos- likvidējot Zaporožjes Siču u.c. ukraiņu veidojumus, nedz ziemeļos- okupējot Somiju ar solījumu saglabāt lielhercogistes tiesības, taču drīz vien tās atceļot.

1700-1720. g. karos Krievija ieņēma gan toreizējās Zviedrijas teritorijas (Ingriju, Igauniju, Vidzemi, Rīgu).

1772. gadā kaimiņvalstis Krievija, Prūsija un Austrija īstenoja Pirmo Polijas dalīšanu, atņemot novājinātajai savienībai plašas teritorijas.

1791. gada 3. maijā Polijas-Lietuvas valstī tika pieņemta jauna konstitūcija, tobrīd viena no progresīvākajām pasaulē. Tā kā jaunais pamatlikums varēja nostiprināt novājināto valsti, kaimiņu impērijas, pirmām kārtām Krievija, iejaucās. Viss beidzās ar Polijas-Lietuvas valsts iznīcināšanu, sadalot starp Krieviju, Prūsiju un Austriju.

„3. maija Konstitūcija”, kā šis dokuments tiek dēvēts Polijas un Lietuvas vēsturē, bija viens no tolaik progresīvākajiem pamatlikumiem, kas savā pilsonisko brīvību un tiesību garā atpalika vienīgi no Francijas Pirmās republikas un Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijām. Valstī tika ieviests varas dalījuma princips, tika garantēta personas neaizskaramība un likuma aizsardzība. Konstitūcija būtiski paplašināja pilsonības tiesības, likvidējot muižnieku monopolu uz pārstāvniecību Seimā, valsts amatiem un militāro karjeru. Sanktpēterburgā, Berlīnē un Vīnē

„3. maija Konstitūcija” izraisīja sašutumu un bažas. Impēriju valdītājiem bija skaidrs, ka jaunais pamatlikums būtiski mazina viņu ietekmi Žečpospoļitā, tajā saskatīja bīstamo Franču revolūcijas ideju izplatīšanos. Diemžēl konstitūcijas pretinieki atradās arī pašā Polijā – vairāki poļu magnāti izdeva deklarāciju, kuras īstenais autors gan bija Krievijas imperatores Katrīnas II kancelejas priekšnieks Vasīlijs Popovs, un kura šie muižnieki vērsās pie kaimiņvalsts carienes ar lūgumu pēc atbalsta. Ilgi lūgties nenācās, un 1792. gada maijā Polijā-Lietuvā iebruka krievu karaspēks. Poļu armija ģenerāļu Poņatovska un Koscjuško vadībā cīnījās varonīgi, taču pārspēks bija pārāk liels. Prūsija, ar kuru Polija nesen bija noslēgusi militāru savienību, deklarēja, ka pēc konstitūcijas pieņemšanas Polija kļuvusi pavisam cita valsts, tāpēc saistības vairs nav spēkā. Pēc dažiem mēnešiem karalis Staņislavs kapitulēja, cerot vienoties par pieņemamu kompromisu, taču viss beidzās ar Otro Polijas dalīšanu, kurā Krievija un Prūsija sagrāba apmēram pusi no vēl atlikušās valsts teritorijas. Šādu iznākumu nebija gaidījuši pat Konstitūcijas pretinieki, kuri tagad bija izrādījušies dzimtenes iznīcinātāji.

1794. gada 24. aprīlī uzliesmoja ģenerāļa Koscjuško vadītā sacelšanās – pēdējais izmisīgais mēģinājums atbrīvoties no agresīvo impēriju varas.

Diemžēl, poļu zemnieki nespēja noturēties pretī daudz lielākajam un karos norūdītajam apvienotajam impēriju karaspēkam. 15. jūnijā bez cīņas padevās senā Polijas galvaspilsēta- Krakova, bet līdz gada beigām tika okupēta arī pārējā Polija. Neatkarības cīņu laikā tika iznīcināti daudi desmiti tūkstoši poļu, kuriem ar militāro darbību nebija nekāda sakara,- piemēram Varšavas priekšpilsētā Prāgā, krievu karaspēks ģenerāļa Suvorova un  pulkveža Barklaja de Tolli vadībā noslepkavoja 2 dienās ap 20,000 civiliedzīvotāju.

Arī šī cīņa beidzās ar sakāvi, un 1795. gadā Krievija, Prūsija un Austrija sadalīja savā starpā vēl atlikušās Polijas un Lietuvas zemes, uz vairāk nekā simtgadi izdzēšot šīs nācijas no Eiropas kartes.

(pēc news.lv, un Eduarda Liniņa materiālu fragmenti)