Juzefs Poņatovskis

Juzefs Antonijs Paņatovskis bija Vīnē dzimis poļu karavīrs, kurš krita Leipcigas kaujā kā Napoleona armijas maršals.

Pēdējā Žečpospolitas karaļa Staņislava Poņatovska brāļadēls.

Dzimis augstmaņu ģimenē.

Juzefs Poņatovskis uzauga Vīnē, mātes pilsētā Prāgā, kā arī tēvoča galmā Varšavā.

1780. gadā iestājās Habsburgu armijā.

1788. gadā piedalījās karā ar Osmaņu impēriju, kur dienēja kā imperatora Jozefa II adjutants.

1788. gada 25. aprīlī pie Šabacas Serbijā tika nopietni ievainots.

Polijas karaļa Staņislava Poņatovska pierunāts,

1789. gadā Juzefs Poņatovskis iestājās Polijas karaļa dienestā un kopā ar Tadeušu Koscjuško un vēl trīs cilvēkiem ieguva poļu armijas ģenerālmajora pakāpi. Kad Lielā Sejma darbības rezultātā tika pieņemta 3. maija konstitūcija, kā pretpars tai Sanktpēterburgā tika nodibināta Targovicas konfederācija.

1792. gadā, aizbildinoties ar Targovicas konfederācijas lēmumiem, krievu karaspēks iebruka Žečpospolitā, sākdams rievu-poļu karu.

Juzefs Poņatovskis vadīja karadarbību Ukrainā, 1792. gada 18. jūnijā uzvarēdams Zeleņces kaujā, tomēr pārspēka dēļ atkāpdamies.

Pēc uzvaras Zeleņces kaujā karalis Staņislavs Poņatovskis nodibināja Virtuti Militari ordeni, ar kuru apbalvoja Juzefu Poņatovski un Kostjuško, un šis ordenis līdz pat šai dienai ir Polijas augstākais militārais apbalvojums.

Tomēr drīz karalis kapitulēja un pats pievienojās Targovices konfederācijai, tā izbeidzot pretošanos krievu karaspēkam.

Juzefs Poņatovskis emigrēja vispirms uz Vīni, bet vēlāk uzturējās Rietumeiropā, bet Žečpospolita piedzīvoja "Otro dalīšanu" (Polijas-Lietuvas teritoriju okupāciju).

Kad no ASV atgriezās Tadeušs Koscjuško, lai vadītu atbrīvošanās karu pret Kroeiju, jeb "Kostjuško sacelšanos", Poņatovskis viņam pievienojās. Poņatovskis vadīja kaujas Varšavas rajonā.

Pēc sacelšanās sakāves vēlreiz emigrēja uz Vīni, Žečpospolita piedzīvoja trešo (un pēdējo dalīšanu), bet Poņatovska īpašumi tika konfscēti.

Pēc Katrīnas II otrās nāves 1796. gadā par Krievijas caru kļuva Pāvils I, kurš atcēla Poņatovska īpašumu konfiskāciju. Poņatovskis atgriezās Varšavā, kura tolaik piederēja Prūsijai, un līdz pat 1806. gadam dzīvoja greznu civilo dzīvi.

1806. gadā, kad Prūsija tika sakauta Jēnas kaujā, karalis Frīdrihs Vilhelms III lūdza Juzefu Poņatovski kļūt par Varšavas gubernatoru, kam Poņatovskis piekrita.

Gada beigās Varšavā iegāja Napoleona spēki Joahima Mirata vadībā.

1807. gada janvārī tika nodibināta Varšavas hercogiste personālūnijā ar Saksijas karali Frīdrihu Augustu I, bet Poņatovskis kļuva par hercogistes bruņoto spēku vadītāju.

Uzvarot Poļu-austriešu karā 1809. gadā Poņatovskim izdevās pievienot hercogistei Polijas seno galvaspilsētu Krakovu.

1812. gadā Poņatovskis kopā ar 100 000 poļu karavīru piedalījās Napoleona iebrukumā Krievijā. Piedalījās Borodinas kaujā un bija viens no pirmajiem, kurš iegāja Krievijas senajā galvaspilsētā Maskavā. Iebrukums beidzās ar katastrofu Napoleonam.

Arī Poņatovskis, izglābies Berezinas kaujā, ar nelielu daļu karavīru 12. decembrī atgriezās Varšavā. Kaut arī Krievijas cars Aleksandrs I piedāvāja Poņatovskim amnestiju un turpmāku sadarbību, Juzefs Poņatovskis palika uzticīgs Napoleona spēkiem.

No 1813. gada 16. līdz 19. oktobrim Poņatovskis bija viens no Napoleona spēku vadītājiem Leipcigas jeb Nāciju kaujā, kurā Napoleons piedzīvoja sakāvi, bet Poņatovskis krita.

1817. gadā Poņatovska mirstīgās atliekas tika apbedītas Vāvelas katedrālē blakus Kostjuško, bet Bertela Torvaldsena Poņatovska piemineklis atrodas pretim Polijas prezidenta pilij Varšavā.