Napoleona iebrukums Krievijā

1812. gada karš, arī Napoleona Krievijas kampaņa jeb 1812. gada Tēvijas karš (Отечественная война 1812 года, Campagne de Russie) bija Krievijas impērijas karš pret impērijā iebrukušo Francijas un to sabiedroto armiju Napoleona vadībā no 1812. gada 24. jūnija līdz 14. decembrim.

Oficiālais kara iemesls bija Polijas aizstāvēšana un tās neatkarības atjaunošana no Krievijas okupācijas. Patiesie kara iemesli bija vairāki- pirmkārt, Napoleons tādējādi centās sagraut sava galvenā pretinieka - Anglijas ekonomiku, kura kara laikā caur dažādiem kanāliem iepirka Krievijas preces, lai gan pēc 1807. gadā noslēgtā Tilzītes miera nosacījumiem Krievija formāli bija pievienojusies Anglijas ekonomiskajai blokādei, taču to nepildīja, un caur dažādām tirdzniecības shēmām Anglija turpināja būt Krievijas galvenais tirdzniecības partneris. Anglija bija sagrābusi Francijas kolonijas Amerikā un Indijā, kā arī valdīja jūrās.

Otrkārt, tā kā Napoleons nepiederēja Eiropas "leģitīmajām" valdnieku dzimtām, tas centās saradoties ar Krievijas imperatora ģimeni, izsakot laulības priekšlikumus 2 Krievijas imperatora meitām, taču saņēma atteikumus abos gadījumos. Rezultātā, Napoleons salaulājās ar Austroungārijas imperatora Franča II meitu Mariju Luīzi.

Treškārt, Krievija, baidoties no iespējamas sadalītās Polijas valsts atjaunošanas, sākot ar 1811. gadu okupētajās Polijas teritorijās ievērojami palielināja karaspēka daudzumu, ko Napoleons uzskatīja par netiešu kara pieteikumu

Karš beidzās ar katastrofāliem rezultātiem Napoleona Francijai un to var uzskatīt par pagrieziena punktu Napoleona karos. Kara rezultātā Francijas armija zaudēja ievērojamu skaitu karavīru, Austrija un Prūsija nostājās pret Napoleona Franciju un sākās Sestās koalīcijas karš, kurš beidzās ar Napoleona sakāvi.

Napoleons savu militāro kampaņu sāka 1812. gada 24. jūnijā, šķērsodams Nemunu. Pusmiljonu lielā Napoleona armija ar relatīvi nelielām kaujām devās dziļi Krievijā — kaut gan pastāv uzskats, ka Napoleona karaspēks varēja būt līdz pat 650 000 karavīru liels, tādējādi padarot to par lielāko invāziju, kādu cilvēce bija līdz tam brīdim piedzīvojusi. Krievu karaspēks Barklaja de Tolli vadībā atkāpās, izmantojot izdedzinātās zemes taktiku. Krievu galvenie spēki atkāpās gandrīz trīs mēnešus, auga neapmierinātība, tāpēc Krievijas cars Aleksandrs I par virspavēlnieku Barklaja de Tolli vietā iecēla Mihailu Kutuzovu

No 1. (14.) līdz 4. (17.) jūlijam Francijas maršala Udino korpuss 3 kājnieku (32 000 vīru) un 1 kavalērijas divīzijas (2 400 vīru) sastāvā neveiksmīgi centās ieņemt Dinaburgas cietoksni. Pēc Napoleona pavēles tas atkāptās no Daugavpils un devās augšup pa Daugavas kreiso krastu uz Polocku, kur frančiem izdevās šķērsot Daugavu un turpināt virzīties uz Pēterburgas pusi.

Maršala Makdonaldakomandētais 10. Prūšu kājnieku korpuss, kurā ietilpa divas kājnieku un viena kavalērijas divīzija — kopā 36 bataljoni (26 000 kājnieki) un 16 eskadroni (3000 jātnieku) iebruka Zemgalē un strauji virzījās Rīgas un Jelgavas virzienā.

4. jūlijā tika ieņemta Jelgava, bet gar Iecavas upi krievu karaspēks bija izveidojis nocietinājumu līniju.

7. jūlijā notika Iecavas kauja, kurā Napoleona Lielās armijas Prūšu korpuss ģenerāļu Grāverta un Kleista vadībā sakāva krievu karaspēka daļas, kas atkāpās uz Ķekavas aizsardzības pozīcijām. Šajā kaujā Napoleona pusē cīnījās septiņi kājnieku bataljoni un seši kavalērijas eskadroni ar 16 lielgabaliem, bet Krievijas pusē ap 4200 kājnieku, 1700 jātnieku un 10 lielgabali. Bailēs no Napoleona karaspēka uzbrukuma Rīgai, pilsētas aizsardzības spēju stiprināšanai, tika nodedzinātas pilsētas priekšpilsētas.

20. jūlijā franči ģenerāļa Rikardo vadībā pie Jēkabpils šķērsoja Daugavu un gar abiem upes krastiem bez nopietnas pretestības ieņēma krievu armijas atstāto Daugavpils cietoksni. Maršals Makdonalds devās uz Kalkūniem, kur iekārtoja savu štāba mītni.

Franču militārā administrācija 1. augustā atjaunoja Kurzemes hercogisti.

22. augustā krievu karaspēks Essena vadībā uzvarēja prūšu karaspēku Obsta fon Horna vadībā kaujā pie Ķekavas (Dahlenkirchen).

1812. gada 17. septembrī krievu karaspēks ieņēma Jelgavu un nonāca Bauskas tuvumā. Prūšu ģenerālis Ludvigs Jorks fon Vartenburgs (York von Wartenburg) sāka pretuzbrukumu no Mežotnes un nākamajā dienā Jelgavu atguva. Oktobrī Makdonalds pārcēla savu štāba mītni uz Staļģenes muižu uz dienvidiem no Jelgavas.

29. novembrī franču maršals Makdonalds saņēma ziņu par Napoleona galveno spēku atkāpšanos un pavēlēja prūšu karaspēkam atkāpties no Kurzemes.

7. decembrī Jelgavu pameta franču ieceltie ierēdņi.

Rundāles pils parkā ir piemineklis Napoleona Lielās armijas karavīriem, kas krituši 1812. gada kampaņā Kurzemē un Zemgalē.

Bez Latvijas daļas Kurzemes- Zemgales hercogistes īslaicīgas valstiskuma atjaunošanas, Napoleona iebrukums vēl nozīmīgakas sekas atstāja uz pašu latviešu tautu,- jau pēc 5 gadiem (1817.g.) hercogistes un Vidzemes (abas tobrīd Krievijas guberņas) teritorijā pārbiedētā cara administrācija atcēla dzimtbūšanu. Tas ļāva daudziem latviešiem laukos kļūt par brīviem cilvēkiem (pilsētās dzimtbūšana nepastāvēja), daļai- tikt pie turības un sekojoši veidot tautas pašapziņu, kas 101 gadus vēlāk tsk. Kurzemes-Zemgales robežās ļāva atjaunot valsti, kuru bija gatava pārvaldīt pati latviešu tauta.

Pārējā Krievijā dzimtbūšana turpinājās vēl vairākas paaudzes (pilnībā Krievijā atcelta 1861-1866)