Sākās Varšavas sacelšanās, protestējot pret Krievijas okupāciju ("Polijas dalīšanu")

...

Nespējot viena noturēties pret nemitīgajiem Maskavijas uzbrukumiem, Livonijas bruņniecība nolēma kļūt par Polijas-Lietuvas vasali. 

1562. gada 5. martā Rīgas pils kapitula zālē Gothards Ketlers atbrīvoja ordeņa bruņiniekus no dotā zvēresta un ordeņa mestra regālijas nodeva Lietuvas kunigaitim Nikolajam Radvilam "Melnajam", pretī saņemot Kurzemes hercoga kroni.

Lai gan pievienošanās Polijai- Lietuvai palīdzēja "baltiešiem" saglabāt nosacītu neatkarību, karu rezultātā, bijusī Livonijas teritoriju vairākos etapos tomēr iekaroja un okupēja Krievija. 

1700-21. g. kā pirmā Krievijas rokās nonāca Vidzeme un Rīga, bet 1772. gadā tika okupēta Latgale. Visilgāk - līdz 1795. gada martam nosacītu neatkarību saglabāja Kurzemes-Zemgales hercogiste.

"Polijas dalīšana" pēc savas būtības bija līdzīga slepena vienošanās kā vēlāk komunistu- nac. sociālistu noslēgtais "Molotova- Ribentropa" pakts.

1772. gadā Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pilvarotie grāfs Ņikita Paņins un kņazs Aleksandrs Goļicins sarunās ar Prūsijas karaļa pilnvaroto sūtni Pēterburgā grāfu Viktoru Frīdrihu Solmsu slepeni vienojās par sekojošo:

• Krievija un Prūsija vienojās savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu sev tos Polijas apvidus, "uz kuriem tiem ir senas tiesības". Vienošanās rezultātā Krievija iegūs atlikušo poļu Livonijas daļu, ka arī Daugavas labajā krastā esošo Polockas un Vitebskas vaivadiju daļu, visu Mstislavas vaivadiju un nelielu daļu no Minskas vaivadijas pie Dņepras upes. Savukārt Prūsija iegūs visu Pomerāniju, neskaitot Dancigas pilsētas teritoriju, kā arī Lielpolijas daļu Notecas upes krastos. Tāpat Prūsija iegūs visu atlikušo poļu Prūsijas daļu (Marienburgas un Kulmas vaivadijas).
• Abas puses jūnijā pavēlēs vienlaicīgi ievest savu karaspēku Polijā un ieņemt slepenajā konvencijā paredzētos apvidus, līdz tam neko neizpaužot par saviem nodomiem. Tikko tas tiks izdarīts, par to pavēstīs Austrijai un piedāvās pievienoties šim sadalīšanas plānam. Ja, pretēji gaidītajam, Austrija nepievienosies plānam, tas tiks tik un tā īstenots.
• .....

***

1794. gada 24. martā Krakovā Koscjuško deklarēja vispārēju poļu sacelšanos pret Poliju okupējušo Krievijas karaspēku, kas atradās valstī, un sākās t.s. Koscjuško sacelšanās.

1794. gada 4. aprīlī Koscjuško uzvarēja Raclavices kaujā, un tas izraisīja nemierus visās Krievijas okupētajās Polijas-Lietuvas teritorijās. 

Simboliski svarīgākā, protams, bija galvaspilsēta Varšava un to apsargāja tur dislocētais apmēram 8000 krievu lielais karaspēks Josifa Igelstrēma vadībā. Taču pilsētā atradās arī apmēram 3500 vīru lielas poļu armijas vienības, kuras pēc Polijas-Lietuvas okupācijas bija iekļautas Krievijas armijas sastāvā, spiežot tām zvērēt uzticību Katrīnai II.

Saņemot ziņas par sacēlušos panākumiem, krievu pusē pārgājušais Jozefs Kossakovskis, kurš katoļu tradicionālās grēksūdzēs bija ieguvis pietiekami daudz poļu neatkarībnieku uzvārdu, nolēma, ka krievi varētu veikt arestus Lieldienu svētdienā, kura 1794. gadā bija 19. aprīlī. Kosskovska plāns paredzēja ielenkt baznīcas, un arestēt visus, kuri bija izteikuši atbalstu Polijas-Lietuvas neatkarībai. Taču plāns kļuva zināms arī poļu spēkiem.

Jau Lieldienu nedēļas trešdienā poļiem uzticamās vienības, kurām pilsētā bija uzdotas, pamatā policejiskas apsardzes funkcijas, tika slepeni apbruņotas ar kaujas patronām un neatkarībai uzticamie virsnieki patruļas izvietoja stratēģiski svarīgās vietās.

Trešdienas naktī ap 20 dragūnu liela vienība uzbruka ar t.sk. ar lielgabaliem apbruņotam krievu postenim pie pilsētas "Dzelzs vārtiem" un to ieņēma. Ieguvuši papildus bruņojumu, poļu spēki devās pilsētā vairākos virzienos, lai sagrābtu arsenālu un bloķētu kazarmas. Sacelšanās tomēr nenotika pēc plāna, kā rezultātā sākās ielu cīņas visā Varšavā. Poļu armijas pusē iesaistījās arvien vairāk Varšavas civiliedzīvotāju, kuri sākotnēji apmētāja krievu karavīrus ielās ar visu, kas gadījās pa rokai, taču ieguvuši ieročus sāka plāveidīgi atbrīvot Varšavas ielas no krievu okupantiem.

Vairākas krievu armijas vienības- (līdz pat 4000 jeb 50% no kopējiem spēkiem) pēc dažu vēsturnieku ziņām pameta Varšavu, neizdarot nevienu šāvienu, citas- pat ar desmitkāršu pārspēku, virsnieku neprasmes dēļ padevās nelielai vienībai ar vienu sagrābtu lielgabalu. Tipiski krievu armijai- piemēram, kādai vienībai atkāpjoties un nokļūstot Sakšu pilī, tie atrada tur alkohola krājumus, kā rezultātā piedzērās tiktāl, ka atteicās klausīt pavēlēm.

Divu dienu laikā, lai gan haotiski un ar lieliem dzīvo spēku upuriem abās pusēs, Varšava tika atbrīvota no krievu iebrucējiem un atlikušais garnizons padevās.

Bojā bija gājuši 2265 krievu karavīri, bet vairāk kā 2000 ievainoti. 1926 karavīri, ieskaitot 161 virsnieku, tika saņemti gūstā.

Poļu atbrīvošanās militārspēki zaudēja ap 800-1000 nogalināto un ievainoto, bet sacelšanās pusē karojošie civilisti bija zaudējuši ap 700 vīru.

Uzvara iedvesmoja sacelšanās kustību visās krievu okupētajās Polijas-Lietuvas republikas teritorijās. Jau nedēļu vēlāk lietuviešiem izdevās atgūt kontroli arī pār otru "galvaspilsētu"- Viļņu. Viļņas sacelšanās dalībnieki- lietuvieši savā "neatkarības Aktā" sekoja franču revolūcijas idejām un pasludināja pat vispārēju vienlīdzību (bez šķiru un kārtu atšķirībām).

Sacelšanās pamazām aptvēra visu Polijas -Lietuvas republikas teritoriju, un jūlija beigās tika atbrīvota arī tagadējās Latvijas teritorijā esošā Ilūkste, bet augusta sākumā - ieņemta Daugavpils. Tobrīd vēl neuzcelto Daugavpils cietoksni (smilšu vaļņus) nemierniekiem ieņemt neizdevās, taču kauju gaitā pilnībā tika nodedzināta Daugavpils. Uzbrukumu Daugavpilij komandēja Latvijā vairāk pazīstamais kā komponists- ģenerālis Mihals Oginskis.

Diemžēl, šķelšanas pašu poļu-lietuviešu vidū, milzīgais krievu pārspēks, kā arī krievu okupantu sabiedrotie, kuri bija iedzīvojušies uz Polijas-Lietuvas republikas dalīšanas rēķina- Austroungārija un Prūsija,- neļāva neatkarības cīnītājiem nostiprināties.

1794. gada 10. oktobrī Koscjuško Macejovices kaujā tika ievainots un saņemts gūstā. Viņš tika ieslodzīts Sanktpēterburgas Marmora pilī.

1794. gada 4. novembrī, pie Varšavas austrumu priekšpilsētā- Prāgā notika kauja, kas izšķīra Polijas galvaspilsētas un Polijas valsts likteni. Ģenerāļa Tadeuša Kostjuško (ģenerālis jau bija krievu gūstā) piekritēji cieta sakāvi cīņā ar pazīstamā karavadoņa Aleksandra Suvorova komandēto Krievijas karaspēku. Kaujai sekoja notikumi, kas pazīstami kā “Prāgas slaktiņš” (“Rzeź Pragi”). Pēc niknām ielu kaujām Suvorova karavīri metās laupīt un dedzināt priekšpilsētu, bez žēlastības nogalinot iedzīvotājus.

Prāgu noslaucīja no zemes virsas, bet nogalināto civiliedzīvotāju skaitu lēš uz 23 tūkstošiem. Sacelšanās tika "noslīcināta asinīs".

Interesanta Varšavas aizstāvēšanas epizode saistās ar ebreju kavalērijas pulka izveidi, kuru atļāva T. Koscjuško. Tobrīd ebreji visur Eiropā tika dažādi ierobežoti tiesībās, bet īpaši Krievijā (1791. gadā, pēc Polijas - Lietuvas daļu iekarošanas, Katrīna II pat pieņēma likumu par tā saucamās "ebreju nometinājuma joslas" izveidi). Ebreju tirgotāju finansēti, tika pilnībā apbruņots apmēram 500 ebreju liels kavalērijas pulks; tiem tika atļauts atstāt tradicionālās bārdas, ievērot "sabatu", utt. Ebreju pulks cīnījās ļoti varonīgi pat pēc krievu militāristu liecībām un praktiski pilnībā tika iznīcināts, jo par spīti apgādei, īsā laika perioda dēļ nebija militāri labi sagatavots.

Prāgas slaktiņš atstāja uz varšaviešiem tik demoralizējušu iespaidu, ka atlikušais nemiernieku karaspēks atkāpās un atdeva pilsētu bez cīņas. Nākamajā gadā atlikušo Polijas-Lietuvas republikas teritoriju savā starpā Krievija, Prūsija un Austrija "sadalīja"trešo reizi.

1795. gada sākumā, pēc 500 gadu pastāvēšanas tika likvidēta arī pēdējā Latvijas daļa (kura starptautiski kā kvazineatkarīgs valstisks veidojuma tika atzīts no 13. gadsimta Livonijas, vēlāk - Kurzemes- Zemgales hercogistes veidā). Ņemot vērā Kurzemes- Zemgales hercogistes muižniecības ietekmi gan Krievijā, gan Eiropā, Kurzemes gadījumā Krievija no hercoga Pētera "atpirkās"- samaksājot par tā Kurzemes īpašumiem ievērojamu naudas summu, savukārt Kurzemes kolaboranta- vēlāk grāfa Pālena un tā pierunāto muižnieki nopelni tika novērtēti ar piešķirtiem īpašumiem, saglabātām privilēģijām un ordeņiem.

Tomēr poļu "Prāgas" notikumi ļoti iedragāja kā Suvorova, tā Krievijas impērijas armijas tēlu Eiropā. Tikmēr Krievijā genocīda īstenotāja un civiliedzīvotāju slepkavas- A. Suvorova tēls joprojām tiek godināts, jo iekaroto teritoriju pamatiedzīvotāju izkaušana ļāva krieviem iespiesties tālāk uz Rietumiem.

Rīgā atjaunots un uzstādīts Suvorova kauju līdzgaitnieka un poļu- lietuviešu (piedalījies arī Viļņas ieņemšanā) genocīda tiešā īstenotāja, ģenerāļa (tobrīd apakšpulkveža) Barklaja de Tolli piemineklis.