Žurnālā "Physical Review" publiskota Lielā Sprādziena teorija

Lielais sprādziens ir mūsdienās bieži sastopams kosmoloģiskais skaidrojums par Visumarašanos, hipotētisks sprādzienveida process, kurā no niecīga ultrablīva objekta izveidojās Visums, Visuma attīstības sākumposms. Saskaņā ar Visuma veidošanās teoriju, Lielais sprādziens noticis aptuveni pirms 13,8 miljardiem gadu.

Izplešanās teorija ir nobriedusi vairāku desmitu gadu laikā, un tās teorētiskos uzskatus veidojuši daudzi zinātnieki. Viens no tiem ir Alberts Einšteins.

1915. gadā viņš pamazām beidz izveidot savu relativitātes teoriju, kas daudzu iespaidīgu prognožu piepildīšanās dēļ viņš guva lielus panākumus. Tā atrisināja vairākas problēmas, turklāt panāca, ka teorija perfekti sasaucas ar novērojumiem. Tomēr relativitātes teorija satur lielus trūkumus. Ja tās vienādojumus piemēroja Visumam, atklājās, ka Visums nevar būt statisks, nemainīga sistēma, bet tam obligāti vai nu jāplešas lielumā jeb plašumā, vai jāraujas mazumā.

Tajā laikā ikviens izglītots cilvēks zināja, ka Visums ir mūžīgs un nemainīgs. Šādu apsvērumu vadīts, Einšteinam nācās ieviest kādu noteiktu lielumu, kas nosaka atgrūšanos. Tas tika nodēvēts par kosmoloģisko konstanti, un tās noteiktais atgrūšanas spēks bija tāds pats kā gravitācijas pievilkšanās spēku. Tādēļ Visums palika stabils, un relativitātes teorija ar to pašu saglabāja savas pievilcīgās īpašības. Diemžēl, šī pieeja daudzos gadījumos neraksturoja notiekošo Visumā,

1922. gadā Krievijā (PSRS) dzīvojošais Aleksandrs Frīdmans izteica ideju, ka Visums izplešās 

1927. gadā beļģu priesteris un kosmologs Žoržs Lemetrs ierosināja visuma izplešanās teoriju un izskaitļoja tā izplešanās ātrumu.

1929. gadā amerikāņu astronoms Edvīns Habls atklāja, ka Visumā visas galaktikas attālinās cita no citas, kas nozīmē, ka Visums nav nemainīgs, un atgrūšanas spēks nemaz nav vajadzīgs.