Krievija iekaro Somiju

Somu apdzīvoto teritoriju reliģisku, politisku un ekonomisku iemeslu dēļ savā pakļautībā vēlējās iegūt gan Zviedrija, gan Novgoroda. Abas valstis 12. gadsimtā vairākas reizes iebruka Somijā.

1249. gadā Ziemeļu krusta karu rezultātā zviedri pakļāva Somijas dienvidrietumu daļu.

1276. gadā Romas katoļu kristietības uzvaru iezīmēja Turku katedrāles celšana, lai gan vēl vairākus gadsimtus pēc tam somi pielūdza savus "pagānu" dievus. 

1323. gadā ar Noteburgas līgumu tika izveidota un apstiprināta robeža starp Zviedriju un Novgorodu. Somijas rietumu daļa kļuva par vienu no četrām Zviedrijas zemēm un nosaukta par "Austrumzemi" jeb Osterlandi (zviedru: Österland).

1362. gadā Osterlande ieguva tiesības piedalīties Zviedrijas karaļa vēlēšanās. Viduslaikos Somijā izveidojās līdzīga feodālā sistēma kā citās Eiropas valstīs.

No 14. gadsimta beigām līdz 16. gadsimta sākumam Somija kā Zviedrijas daļa bija Kalmāras ūnijā.

No 1523. līdz 1560. gadam karalis Gustavs Vāsa izveidoja Zviedriju par spēcīgu unitāru valsti. Šāds statuss saglabājās līdz pat 17. gadsimtam. Līdz ar to Somija vairs netika izdalīta atsevišķi no Zviedrijas. Saskaņā ar Gustava Vāsas valdīšanas laikā veiktajām reformām, katoļu ticība tika aizstāta ar luterismu.

Zviedrija kļuva par lielvaru un uzbrukumiem no citu lielvalstu puses atbildēja ar kariem. Pamatojoties uz karaļa dzimtas mantošanas tiesībām arī tā uzsāka karus par dominanci Baltijas jūras reģionā pret Dāniju, Krieviju un Poliju-Lietuvu. Somijā, kura tika pasargāta no karadarbības, tika daudz ciešāk integrēta karaliskā pārvalde. Ģenerālgubernatora Pēra Brahes jaunākā (Per Brahe d.y.) vadībā vairākās Somijas pilsētās dibināja muižu tiesas un pasta sistēmas, Turku dibināja karalisko akadēmiju.

Pēc sakāves Lielajā Ziemeļu karā 18. gadsimtā Zviedrija pazaudēja savu lielvalsts statusu. 

No 1714. līdz 1721. gadam Somiju okupēja un tā atradās krievu pakļautībā. Pēc Nīstades miera līguma noslēgšanas krievi Somiju pārdeva atpakaļ zviedriem.

No 1741. līdz 1743. gadam Krievija atkārtoti iekaroja Somiju Krievijas-Zviedrijas karā. Pēc kara Krievijas impērijas robeža Somijā bija Kimijoki upe.

Napoleona karu laikā Krievijas imperators Aleksandrs I izveidoja savienību ar Franciju, un iesaistījās cīņā pret Angliju un tās sabiedroto Zviedriju.

1808. gadā Krievija uzbruka Zviedrijai un sākās Somijas karš, kurā zviedri bija spiesti atdot Somiju Krievijai.

1809. gadā tika noslēgts Frēdrikshamnas miera līgums, pēc kura zviedri zaudēja plašas teritorijas

Tajās izveidoja Krievijas impērijai pakļautu autonomu Somijas lielhercogisti. Somijas lielhercogistē saglabājās daudz zviedru tradicionālo likumu, kuru nostiprināja tās konstitūcijā.

Līdz pat 1863. gadam, pārkāpjot noslēgto līgumu, Krievijas imperators neļāva izveidot tautas pārstāvju parlamentu.

Gadsimta otrajā pusē Somijā aizsākās nacionālā kustība, savukārt krievi uzsāka impērijas centralizēšanu un Somijā centās veikt rusifikāciju.

1899. gadā tā sauktajā Februāra manifestā Krievijas imperators Nikolajs II ierobežoja, praktiski likvidēja Somijas autonomās tiesības, kas noveda pie likumsakarīgas situācijas saasināšanās un 1904. gadā Helsinkos nogalināja rusifikācijas ieviesēju ģenerālgubernatoru Bobrikovu,

1905. gada revolūcijas laikā Somijā sakās visaptverošs streiks. Vispārīgā streika rezultātā Nikolajs II atjaunoja Somijai autonomiju un izveidoja pagaidu parlamentu.

1917. gadā pēc Februāra revolūcijas Krievijas cars Nikolajs II atteicās no troņa. Izmantojot politisko nestabilitāti Krievijā, Somijas parlaments tā paša gada 6. decembrī pasludināja neatkarību.

1918. gada janvārī boļševiki atzina Somijas neatkarību Krievijas, taču, sekojot "Krievijas tradīcijai" līgumus ignorēt, līdzīgi, kā Baltijas valstīs centās inspirēt "sociālistisko revolūciju" (realitātē - atjaunot Krievijas impēriju)

Tikai 1920. gadā tika parakstīts miera līgums ar Padomju Savienību, pēc kura Somija saglabāja robežas, kuras bija Somijas lielhercogistei