Beidz pastāvēt Kurzemes - Zemgales hercogiste. To anektē Krievija

Kurzemes - Zemgales hercogiste bija Polijas-Lietuvas sabiedrotā, kopš 1557. gada, kad tā noslēdza  Pasvales līgumu par militāru aizsardzību pret kopējo ienaidnieku- Maskaviju. Vēlāk, Maskavijai iebrūkot Livonijā, tā sadalījās- daļa nonāca Polijas valdnieku tiešā pārvaldībā (kā Latgale), bet daļa Kurzemes - Zemgales hercogiste kļiva par vasaļvalsti. 

"Polijas dalīšana" pēc savas būtības bija līdzīga slepena vienošanās starp tālaika Eiropas lielvalstīm kā vēlāk komunistu- nac. sociālistu noslēgtais "Molotova- Ribentropa" pakts.

1772. gadā Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pilvarotie grāfs Ņikita Paņins un kņazs Aleksandrs Goļicins sarunās ar Prūsijas karaļa pilnvaroto sūtni Pēterburgā grāfu Viktoru Frīdrihu Solmsu slepeni vienojās par sekojošo:

• Krievija un Prūsija vienojās savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu sev tos Polijas apvidus, "uz kuriem tiem ir senas tiesības". Vienošanās rezultātā Krievija iegūs atlikušo poļu Livonijas daļu, ka arī Daugavas labajā krastā esošo Polockas un Vitebskas vaivadiju daļu, visu Mstislavas vaivadiju un nelielu daļu no Minskas vaivadijas pie Dņepras upes. Savukārt Prūsija iegūs visu Pomerāniju, neskaitot Dancigas pilsētas teritoriju, kā arī Lielpolijas daļu Notecas upes krastos. Tāpat Prūsija iegūs visu atlikušo poļu Prūsijas daļu (Marienburgas un Kulmas vaivadijas).
• Abas puses jūnijā pavēlēs vienlaicīgi ievest savu karaspēku Polijā un ieņemt slepenajā konvencijā paredzētos apvidus, līdz tam neko neizpaužot par saviem nodomiem. Tikko tas tiks izdarīts, par to pavēstīs Austrijai un piedāvās pievienoties šim sadalīšanas plānam. Ja, pretēji gaidītajam, Austrija nepievienosies plānam, tas tiks tik un tā īstenots.
• .....

***

Pēdējā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona valdīšanas laiks (1769-1795) iezīmējās ar saasinātu cīņu par varu starp Krievijas un Prūsijas interesēm simpatizējošiem politiskajiem grupējumiem. Pats hercogs Pēteris savukārt tiecās izkopt Apgaismības laikmetam raksturīgo galma dzīvi, viņa galma arhitekts Severīns Jensens cēla hercoga pilis Zaļajā muižā, Kroņvircavā, Pienavā un Svētē.

1775. gadā Jelgavā nodibināja Academia Petrina (Pētera akadēmiju), kurā par profesoriem uzaicināja vairākus ievērojamus zinātniekus.

1785. gadā galma kapelmeistara amatu Jelgavas galmā ieņēma agrākais Leipcigas Gewandhaus orķestra diriģents Johans Ādams Hillers, kas atskaņoja pirmo sakrālo skaņdarbu latviešu valodā (kantāti "Tā Simtā Dziesma").

Laikā, kad notika Polijas dalīšanas, pastiprinājās arī Francijas interese par iespējām ietekmēt Kurzemes politisko attīstību.

1786.-1787. gadā Kurzemē slepenā misijā ieradās Francijas sūtņa Berlīnē grāfa de Mirabo (de Mirabeau) sekretārs Kārlis Nolde, lai izpētītu Prūsijas, Zviedrijas un Krievijas intereses Kurzemē.

Savā 1788. gada memorandā viņš rakstīja, ka "Francijai būtu jāatbalsta Zviedrija tās centienos palielināt tās ietekmi Livonijā un Kurzemē, pie labvēlīgiem apstākļiem jāieceļ Francijas sūtnis Jelgavā un jāatjauno senais sadarbības līgums starp Kurzemi un Franciju". 

Hercogistes pēdējais hercogs valdīja līdz 1795. gadam, kad pēc trešās Polijas dalīšanas un Kurzemes muižniecības intrigu rezultātā 1795. gada 28. martā bija spiests atteikties no troņa par labu Krievijas impērijai.

***

Kad 1795. gadā Kurzemes-Zemgales hercogisti pievienoja Krievijai, pastāvēja iespēja tai saglabāt savu statusu un zināmu neatkarību. Tā kā hercoga Pētera vienīgais dēls un troņmantinieks princis Pēteris neizdzīvo,

atvērts ir jautājums, kurš turpinās vadīt hercogisti. Ķeizariene Katrīna II nāk klajā ar ideju, ka tas varētu būt hercoga Pētera brāļa, liela uzdzīvotāja un avantūrista Karla Ernsta dēls Gustavs Kaliksts, kas jau agrā bērnībā uzrāda labu attīstību un inteliģenci.

Katrīna II šo ziņu pavēsta savam galmam, taču hercogs Pēteris tomēr stājas pretī viņas lēmumam un nepiekrīt, ka Gustavs Kaliksts varētu būt viņa pēctecis. Tas apliecina, ka šķelšanās ģimenē starp Pēteri un Karlu Ernstu ir milzīga, jo tieši tā bija noteica hercogistes tālāko likteni. Katrīnai II šāda nepakļaušanās un iebildumi viņas iepriekš publiski izteiktajam lēmumam bija nepieņemami, līdz ar to hercogiste savu autonomiju zaudēja.

(Imants Lancmanis)

***

1812. gada 1. augustā, Krievijas okupētajā Kurzemes Zemgales hercogistē un Piltenes apgabalā iebrukušie Napoleona spēki atjaunoja Kurzemes - Zemgales hercogistes neatkarību (tā pastāvēja īsu laiku- līdz 19. decembrim) un, protams, tā bija visai simbokiska neatkarība, jo tajā atradās okupācijas karaspēks.

***

1918. gada 8. martā Kurzemes un Zemgales hercogiste tika atjaunota vēlreiz un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti". Hercogiste beidza pastāvēt 1918. gada 22. septembrī, līdz ar Baltijas hercogistes pasludināšanu. Baltijas hercogiste savas pilnvaras Latvijas teritorijā nodeva Latvijas Republikas Pagaidu valdībai 

***