Klaipēdas sacelšanās. Lietuva "atkaro" no Francijas Mēmeles (Klaipēdas) apgabalu
Klaipēdas sacelšanās notika 1923. gada 10.-15. janvārī Klaipēdas apgabalā (Memel, Memelland).
Pirmā Pasaules kara beigās reģions, kas atradās uz ziemeļiem no Nemunas, ar Versaļas līgumu tika atdalīts no Austrumprūsijas (Vācija) un kļuva par "Nāciju līgas mandāta teritoriju", kas tika pakļauta pagaidu Francijas pārvaldei, līdz varēja izstrādāt pastāvīgāku risinājumu.
Lietuva centās apvienoties ar reģionu (daļa no Mazās Lietuvas), jo tajā dzīvoja liela lietuviešu valodā runājoša Prūsijas lietuviešu minoritāte, turklāt, Lietuvu interesēja Klaipēdas lielā osta (Mēmele) - tobrīd vienīgā Lietuvas piekļuve Baltijas jūrai.
Tā kā Versaļas līgums atbalstīja reģiona atstāšanu kā brīvpilsētu, līdzīgi kā Dancigas brīvpilsēta, 1923. gadā lietuvieši sarīkoja sacelšanos.
Pret vietējo iedzīvotāju sacelšanos īpaši nepretojās ne Vācijas policija, ne Francijas armija. Francijas spēki veidoja 250 pastāvīgi nomitinātu karavīru lielu vienību, savukārt Lietuva uzbruka ar apmēram 1400 vīru lielu vienību. Tomēr sadursmēs 5 kara dienu laikā Francija zaudēja 2, Lietuva- 12 kritušos.
"Nemiernieki" nodibināja Mēmeles apgabalā Lietuvai labvēlīgu administrāciju, kas lūdza apvienoties ar Lietuvu, atsaucoties uz pašnoteikšanās tiesībām.
Tautu Savienība pieņēma faktisko stāvokli, un Klaipēdas apgabals 1923. gada 17. februārī kā autonoma teritorija tika nodota Lietuvas Republikai.
Pēc ilgstošām sarunām 1924. gada maijā tika parakstīts oficiāls starptautisks līgums - Klaipēdas konvencija. atzina Lietuvas suverenitāti reģionā un iezīmēja tās plašo likumdošanas, tiesu, administratīvo un finanšu autonomiju. Šis reģions palika Lietuvas sastāvā līdz 1939. gada martam, kad pēc vācu ultimāta Lietuva to atdeva Vācijai.
