Septiņgadu karš: Krievijas armija ieņem Berlīni

Septiņgadu karš (Vācijā to dažreiz sauc arī par Trešo Silēzijas karu) notika starp 1756. un 1763. gadu iesaistoties visām tā laika Eiropas lielvalstīm. Karu, noslēdzot savienību, sāka Austrija un Francija, piesaistot Krieviju un Zviedrijas-Saksijas savienību pret Prūsiju, kuru atbalstīja Lielbritānija, iesaistot mazākas vācu valstiņas, kuras bija Anglijas- Vācijas radniecīgo dzimtu īpašumā.

Formālais Austrijas- Francijas- Krievijas savienības noslēgšanas iemesls bija Prūsijas pieaugošā varenība un Silēzijas iekarošana, atņemot to Austrijai.

Latvijas teritorija šī kara laikā jau bija sadalīta- Vidzemi un Rīgu jau bija okupējusi Krievijas impērija. 

Kurzemes-Zemgales hercogiste, lai arī formāli ir Polijas - Lietuvas republikas vasaļvalsts, kara laikā pasludināja "neitralitāti" un ļāva krieviem netraucēti šķērsot tās teritoriju iebrukumiem Prūsijā, pie viena tukšojot un postot latviešu zemes. "Neitralitāti" lielā mērā ietekmēja fakts, ka Kurzemes- Zemgales likumīgais valdnieks Ernests fon Bīrons, kuru hercoga amatā bija iecēlis Polijas karalis, pēc carienes Annas I Romanovas nāves bija kļuvis arī par visas Krievijas impērijas reģentu. Taču jau no 1740. gada Krievijas galma apvērsuma rezultātā bija arestēts un atradās trimdā Sibīrijā,- tādēļ hercogistes politiku ietekmēt nevarēja.

Varam pieņemt, ka arī Vidzemes latvieši ir bijuši spiesti piedalīties karā Krievijas pusē.

Kara rezultātā gāja bojā apmēram 900 000 - 1 400 000 cilvēku un būtiski izmainījās vairāku iesaistīto dalībvalstu robežas un varu līdzsvars Eiropā. Septiņgadu karš Eiropas vēsturē bija arī pirmais nozīmīgais "karš par ietekmi kolonijās".

Kara vēlākajā stadijā (pēc 1762.g.) Krievija uz laiku pārgāja pretējā pusē un pat sāka sniegt militāru palīdzību Prūsijai.

Pirmskara diplomātisko aktivitāšu gaitā notika diplomātisko vadlīniju kardināla maiņa, kas ieguva „diplomātiskās revolūcijas” nosaukumu. Marijas Terēzijas Austrijas galms gatavoja jaunu koalīciju pret Frīdriha II Prūsiju.

Austrijas diplomātijas uzdevums bija iesaistīt koalīcijā Franciju, kas gadsimtu gaitā bija nesamierināms Austrijas oponents. Šo jautājumu atrisināja Marijas Terēzijas pirmais ministrs, Austrijas ārpolitikas vadītājs grāfs Vencels Jozefs fon Kaunics, pragmatiski domājošs, elastīgs, ļoti labi izglītots diplomāts, sarežģītā diplomātiskā raundā ar Fridrihu II.

Tā rezultātā Austrija, Francija un Krievija sastādīja Trejsavienību, kas bija vērsta pret Prūsiju un Lielbritāniju.

Pirmās sākās sarunas par Krievijas — Francijas savienību, jo Krievija jau bija aptvērusi savus milzīgos resursus un teritorijas, un  tādēļ vēlējās iegūt vēl, īpaši nerūpējoties par savas valsts attīstību, bet vadoties pēc iespējām izlaupīt un kolonizēt attīstītākās kaimiņvalstis.

Pie Trejsavienības noslēgšanas noveda 1756. gada 1. maijā Versaļā parakstītais Francijas — Austrijas līgums par neitralitāti un aizsardzību. Vienošanās izpaudās uz Prūsijas sadalīšanas plānu pamata un gadījumā, ja Austrija iegūtu ievērojamu teritoriālu pieaugumu uz Prūsijas rēķina, paredzēja nodot Francijai austriešu Nīderlandi. 

1756. gada 19. maijā tika noslēgta Krievijas un Austrijas konvencija par kopīgu karadarbību pret Prūsiju. Tādējādi, no vienas puses, radās triju valstu (Austrija, Francija un Krievija) spēcīga militāra savienība, kurām bija vadošā loma Rietumeiropas, Centrālās Eiropas un Austrumeiropas politikā. Šīm trim lielvalstīm pievienojās arī Saksija un Zviedrija. No otras puses, Lielbritānija un Prūsija izrādījās diplomātiskā izolācijā, kas Lielbritānijai tomēr bija mazāk bīstama sakarā ar tās insulāro (salas) stāvokli un vareno militāro floti, taču Lielbritānijas troņa Hanoveras zemes bija apdraudētas, savukārt, koncentrējoties karam Eiropā Anglija saskatīja izdevību palielināt ietekmi kolonijās- zaudējot ASV, tai izdevās iegūt Francijas koloniju Kanādu u.c.

***

1760. gada oktobrī, Krievijas armijai bēdīgi slavenā (kara laikā 4 reizes nomainījis "puses"!) ģenerāļa grāfa Totlēbena vadībā izdevās vairāki veiksmīgi uzbrukumi Prūsijas spēkiem Berlīnes tuvumā. Cenšoties saglabāt armiju, Prūsijas imperators Frdrihs II bija spiests pamest savu galvaspilsētu - Berlīni, un naktī uz 9. oktobri krievu spēki iegāja Berlīnē bez kaujām. Pilsētā tie sagrāba atstātos ieročus, uzspridzināja nocietinājumus un uzlika iedzīvotājiem kontribūciju, taču drīz pilsētu pameta, jo to mērķis bija sakaut Prūsijas spēkus.

***

Lai gan karš turpinājās vēl 3 gadus, Prūsija savu mazo militāro iespēju dēļ tajā spēlēja mazu lomu. Tai uzvarēt palīdzēja diplomātija.

1761. gadā Krievijas tronī kāpa Prūsijas "piekritējs" Pēteris III, kurš ne tikai pārtrauca karu pret Prūsiju, bet atteicās no visiem Krievijas Impērijas iekarojumiem Prūsijā un pat pārgāja "pretējā pusē"- sniedzot militāru palīdzību Prūsijai pret Austriju.

***

Karš kopumā beidzās ar Prūsijas- Lielbritānijas uzvaru, kuras ne tikai saglabāja savas teritorijas, bet tās ievērojami paplašināja uz uzbrucēju Francijas-Austrijas koloniju rēķina. Trešais agresors- Krievija šajā karā teritorijas nezaudēja.

***

Polijas - Lietuvas republika, kura bija pasludinājusi neitralitāti, ļāva Krievijas spēkiem netraucēti šķērsot tās teritoriju, un par to guva "vēsturisku mācību".  Sekojoši, kara rezultātā lielākais Septiņgadu kara zaudētājs Eiropā bija nevis mazā Prūsija, bet tā laika viena no lielākajām, bet ekonomiski starp oligarhiem sašķeltā un militāri vājākā - Polijas-Lietuvas republika (tai skaitā Kurzemes - Zemgales hercogiste). Polijas - Lietuvas republikas politiskā "neitrālitāte" (jeb "magnātu" (ietekmīgu zemes īpašnieku un aristokrātu vēlme gūt tikai ekonomisku labumu) pēckara periodā noveda pie tās sabrukuma un tā tika sadalīta starp Krieviju (kura okupēja lielāko daļu), Austriju un Prūsiju, kā rezultātā pazuda no pasaules kartes uz 123 gadiem. Arī neatkarīgās (militāri - Polijas- Lietuvas vasalis) Kurzemes hercogistes muižniecības domas dalījās, kā rezultātā Krievijas galmā jau kalpojošie baltvācu muižnieki grāfa Pālena vadībā piespieda Kurzemes hercogu Pēteri Bīronu 1795. gadā atkāpties no troņa, un pakļauties Krievijai. Tiesa, par atkāpšanos no troņa un par pašam hercogam piederošiem īpašumiem, hercogs saņēma ievērojamu kompensāciju no Krievijas. Pārējie muižnieki, pēc uzticības zvēresta došanas Krievijai saglabāja savus īpašumus un tiesības.

***

Kurzemes hercogiste uz trim mēnešiem tika atjaunota 1812. gada augustā, Napoleonam atbrīvojot Krievijas okupētās Polijas un arī Kurzemes- Zemgales hercogistes zemes.

***

Vēl viens mēģinājums atjaunot Kurzemes Zemgales hercogisti notika 1918. gada martā, taču arī šis veidojums pastāvēja tikai pusgadu. 1918. gada nogalē Kurzemes - Zemgales hercogiste apvienojās Baltijas hercogistē, bet jau tā paša gada decembrī Krievjas Sarkanās armijas karaspēkam iebrūkot Latvijā, nodeva savas pilnvaras 1918. gada 18. novembrī dibinātajai Latvijas Republikas Pagaidu valdībai K. Ulmaņa vadībā.

***

Latvijas Republikas kā "valsts" aizsākumi Eiropas tiesību izpratnē nav uzskatāma par jaunu valsti,- tās teritoriju un tautas apdzīvoto areālu noteica Ziemeļu krusta karu laikos izveidotās kristiešu ordeņu valstis.

Latvijas Republika tika atjaunota vēsturiski neatkarīgās Livonijas (vēlāk Kurzemes Zemgales- hercogistes, Inflantijas ("poļu Latgales") un Pārdaugavas hercogistes) robežās, teritorijas ziemeļu robežas nosakot kā latviešu tautas apdzīvotības  roebežas (Livonijas un vēlāk,- Līvlandes guberņas robeža atradās tālāk uz ziemeļiem, kur šīs teritorijas apdzīvoja iagauņi). Par "jaunu" šai valstij var uzskatīt tikai pārvaldes formu- no feodālas tā bija kļuvusi par demokrātisku valsti un pateicoties nāciju proporcijām,- no nelatviešu muižnieku pārvaldītas valsts tā kļuva par (pamatā) latviešu - autohtonās -nācijas pārvaldītu valsti, neliedzot tiesības valsts pārvaldē piedalīties cittautu pārstāvjiem.