Imanuels Kants

“Rīkojies tā, it kā tavas rīcības principam ar tava gribasspēka palīdzību vajadzētu kļūt par vispārēju dabisku likumu.”

Imanuels Kants bija, iespējams, kuršu (latviešu) izcelsmes vācu filozofs no Prūsijas (pēc citas versijas- vecvecāki ieceļojuši no Skotijas). Viņu uzskata par vienu no Eiropas ievērojamākajiem domātājiem un pēdējo lielo Apgaismības filozofu. Kanta darbi būtiski ietekmēja romantisma un ideālisma filozofijas skolas XIX gadsimtā, un tajā sakņojas arī Hēgeļa filozofiskie uzskati.

Imanuels Kants ir dzimis Kēnigsbergā (tagad - Krievijas okupētais Kaļiņingradas apgabals, bijusī Prūsija) 1724. g. 22. aprīlī. 

Kanta dzimta pa tēva līniju cēlusies no tolaik pārsvarā kursiskās izcelsmes iedzīvotāju apdzīvotās Šilutes (vācu: Heydenkrug) apkārtnes tagadējā Lietuvā.

Droši zināms, ka viņa vectēvam Hansam Kantam piederēja muižiņa Kummetter Keller (kuršu valodā Muiszen, Muißen, Muißeningen - "muiža"), kuru viņš 1698. gadā par 100 dālderiem pārdeva kādam Andrietim Vilkam (Andrietis Wilks). Uzskata, ka uzvārds Kants cēlies no Kantvaiņu (Kantweinen) ciema nosaukuma, kas savukārt saistāms ar prūšu vai kuršu vārdu "kokle" (kantele, kantils).

Koledžā viņš pamatā studēja klasiskos priekšmetus, universitātē — fiziku un matemātiku. Pēc tēva nāves viņš pārtrauca studijas universitātē un sāka strādāt kā privātskolotājs.

1755. g. ar drauga palīdzību viņš studijas atsāka un ieguva doktora grādu. Pēc tam viņš 15 gadus pasniedza universitātē, iesākumā lasīja lekcijas par zinātni un matemātiku, vēlāk par gandrīz visiem filozofijas atzariem.

Lai arī Kants jau sākumā sevi pierādīja kā oriģināls filozofs, par loģikas un metafizikas profesoru viņš kļuva tikai 1770. g. Viņš turpināja mācīt vēl nākamos 27 gadus un bija par iemeslu plašam studentu pieplūdumam Kēnigsbergā.

Sarakstījās / bija pazīstams ar tādiem ar Latviju saistītiem un Eiropas līmeņa apgaismības darbiniekiem kā Elīza Reke,  romantisma  pamatlicējs Johans Herders (Kanta skolnieks), filozofs, "Ziemeļu Māgs" Johans Hāmanis

Viņa netradicionālais reliģijas pasniegšanas veids, kas balstījās vairāk uz racionālo domu, nevis atklāsmēm, noveda viņu konfliktā ar Prūsijas valdību, un 1792. g. Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II viņam aizliedza pasniegt reliģiju vai rakstīt par reliģiskiem tematiem.

Kants pavēlei klausīja 5 gadus līdz karaļa nāvei.

1798. g., gadu pēc aiziešanas no universitātes, viņš uzrakstīja īsu pārskatu par saviem reliģiskajiem uzskatiem.

Viņš nomira 1804. g.

***

Kanta filozofijas, sauktas arī par kritisko filozofiju, stūrakmens ir viņa darbs “Tīrā prāta kritika”, kurā viņš pētīja cilveka zināšanu pamatus un izveidoja individuālu epistemoloģiju (epistemoloģija — izziņas teorija, filozofijas daļa, kas pētī izziņas un zināšanu dabu, izcelsmi un robežas). Tāpat kā agrākie filozofi, Kants iedalīja domāšanas paņēmienus analītiskus un sintētiskus spriedumus radošos.

• Analītiskā spriedumā apgalvojums ir ietverts teikuma priekšmetā, kā spriedumā “Melnas mājas ir mājas”. Šāda sprieduma patiesīgums ir acīmredzams, jo sacīt pretējo nozīmētu darīt spriedumu pretrunīgu. Šādus spriedumus sauc par analītiskiem, jo patiesība tiek atklāta, analizējot pašu jēdzienu.
• Sintētiski spriedumi savukārt ir tādi, pie kuriem nevar nonākt tikai ar tīras analīzes palīdzību, kā spriedumā “Māja ir melna”. Visi spriedumi, kas ir pasaules uztveršanas rezultāts, ir sintētiski.

Atsaucoties un Kantu, spriedumus var iedalīt vēl divās citās grupās: aposterioros un aprioros spriedumos.

• Aposteriori jeb pieredzē balstīti spriedumi ir atkarīgi tikai no maņu uztveres, bet 
• a priori spriedumiem piemīt būtiska pamatotība, ticamība, un tie nav balstīti uz šādu uztveri.

Starpību starp šiem diviem spriedumu tipiem varētu raksturot empīriskais spriedums “Māja ir melna” un a priori spriedums “Divi plus divi ir četri”. Kanta tēze “Kritikā” ir, ka ir iespējams izdarīt sintētiskus a priori spriedumus. Šādu filozofisko pozīciju parasti dēvē par transcendentālismu. Aprakstot, kā iespējami šāda veida spriedumi, Kants izturējās pret materiālās pasaules priekšmetiem tā, it kā tie būtu būtībā neiepazīstami; no saprāta viedokļa tie ir vienkārši izejvielas, no kā veidojas sajūtas. Paši priekšmeti neeksistē, laiks un telpa eksistē vienīgi kā prāta daļas, kā “intuīcijas”, pēc kurām tiek mērīti un vērtēti uztveres objekti.

Kants arī uzsvēra, ka papildus šīm “intuīcijām” pastāv vēl zināms daudzums a priori jēdzienu, ko viņš dēvēja par kategorijām. Kategorijas viņš iedalīja četrās grupās: tās, kas attiecas uz:

• kvantitāti, t.i., vienotību, daudzumu, kopskaitu;
• kvalitāti, t.i., realitāti, negāciju un ierobežotību;
• attiecībām, t.i., substanci un negadījumu, cēloni un sekām, savstarpīgumu;
• modalitāti, t.i., iespējamību, eksistenci un nepieciešamību.

Pēc Kanta teorijas  — intuīcijas un kategorijas var izmantot, lai spriestu par pieredzi un uztveri, taču tās nevar izmantot, spriežot par tādām abstraktām idejām kā brīvība un eksistence, jo tādējādi var nonākt pie neatbilstības pretrunīgu spriedumu pāru formā jeb pie “antinomijām”, kad katra pāra katru spriedumu var pierādīt kā patiesu.

“Ētikas metafizikā” (1797) Kants aprakstīja savu ētisko sistēmu, kura balstās uz uzskatu, ka saprāts ir augstākais morāles kritērijs. Jebkāda veida darbībām jāvadās no saprāta vadītas pienākuma sajūtas, un par morālu nevar uzskatīt nevienu darbību, kas veikta izdevīguma dēļ vai, akli pakļaujoties likuma vai sabiedrības normām.

Kants aprakstīja divus saprāta dotu rīkojumu veidus:

• hipotētiskās pavēles, kas diktē noteiktu darbību veikšanu, lai sasniegtu noteiktu mērķi, un
• kategoriskās pavēles, kas diktē noteiktu darbību veikšanu, jo šīs darbības ir nepieciešamas un pareizas. 

Kategoriskais imperatīvs ir morāles pamats, un Kants to aprakstīja šādi: “Rīkojies tā, it kā tavas rīcības principam ar tava gribasspēka palīdzību vajadzētu kļūt par vispārēju dabisku likumu.”

Kanta ētiskās idejas ir viņa ticības absolūtajai indivīda brīvībai loģiskās sekas. Šāda brīvība tiek aprakstīta “Praktiskajā prāta kritikā”. Viņš šo brīvību neuztvēra kā anarhijas bezlikumu brīvību, bet gan kā katra cilvēka paša nosacītas “valdības” brīvību, brīvību apzināti paklausīt universa likumiem, ko atklāj saprāts.

Viņš uzskatīja, ka katra indivīda labklājība jāuztver kā beigas pašas par sevi un ka pasaule ir ceļā uz ideālu sabiedrību, kurā saprāts “saistītu visus likumizdevējus tādā veidā, ka tie izdotu tādus likumus, ka tie tikpat labi būtu varējuši rasties no visas cilvēces vienotās gribas, un ka tie attiektos pret katru lietu, cikvien tālu tie vēlētos būt pilsoņi, par pamatu ņemot to, vai viņi ir pakļāvušies šai gribai”.

J. Ķēniņš Par Kantu