Johans Herders

Johans Gotfrīds fon Herders (vācu: Johann Gottfried von Herder, dzimis 1744. gada 25. augustā, miris 1803. gada 18. decembrī) bija vācu dzejnieks, kritiķis, teologs un filozofs. Viens no romantisma, romantiskā nacionālisma pamatlicējiem un "Vētras un dziņu" kustības redzams pārstāvis. Ietekmējis Gētes uzskatus.

Herdera dzeja

Herders ir dzimis ļoti nabadzīga skolotāja ģimenē Austrumprūsijā. Studēja teoloģiju Kēnigsbergas universitātē, kur viņa skolotājs bija Imanuels Kants, tomēr visvairāk viņu ietekmēja Johana Georga Hāmaņa uzskati. Pēc universitātes beigšanas no

1764. līdz 1769. gadam Herders bija skolotājs Rīgas Domskolā. Šajā laikā viņš iepazinās ar latviešu tautasdziesmām, kas būtiski ietekmēja viņa tālāko nacionālo teoriju veidošanos.

Publicējis darbus par vēsturi, filozofiju un literatūras kritiku, kā arī latviešu tautas dziesmas vācu valodā (dažādu tautu dziesmu kopojumā (Stimmen der Völker in Liedern, 1778). Herders nosodīja vācu krustnešu iebrukumu Latvijā 13. gadsimtā un latviešu zemnieku apspiešanu. Atzinīgi vērtēja Garlība Merķeļa darbus.

1766. gadā pēc sava drauga un atbalstītāja Johana Cukerbekera ieteikuma J. G.Herders uzņemts Rīgas brīvmūrnieku ložā "Pie zobena". Savas uzturēšanās laikā Rīgā viņš bija aktīvs ložas loceklis un pildīja sekretāra pienākumus.

1770. gadā Strasbūrā iepazinās ar J.V. Gēti.

1771. gadā kļuva par Šaumburgas-Lipes firstistes galma mācītāju Bikeburgā.

1776. gadā ar Gētes rekomendāciju kļuva par superintendantu Veimārā.

Rīgā Herdera vārdā nosaukts laukums, kura centrā 1864. gadā novietots Herdera krūšutēls (otrreiz uzstādīts 1959. gadā).

Kopš 1963. gada Austrijas un Vācijas universitātes piešķir Herdera balvu ievērojamiem pētniekiem un māksliniekiem no Austrumeiropas un Balkānu valstīm.

1996. gadā to ieguva komponists Pēteris Vasks.

1921.-1939. gadā Rīgā darbojās privāta augstskola Rīgas Herdera institūts.

1950. gadā dibināts Vācijas valsts atbalstīts Herdera institūts, kas nodarbojas ar Austrumviduseiropas vēstures pētniecību un reģionālo sadarbību.

Pēc sava drauga un atbalstītāja Johana Cukerbekera ieteikuma J.G.Herders uzņemts Rīgas brīvmūrnieku ložā "Pie zobena". Savas uzturēšanās laikā Rīgā viņš bija aktīvs ložas loceklis un pildīja sekretāra pienākumus.

Herders noraidīja Kanta "prāta kritiku", pretstatot tai izziņas spēju "fizioloģiju" un mācību par valodas primaritāti attiecībā pret saprātu. Telpas un laika jēdzienus Herders atvasināja no pieredzes un aizstāvēja matērijas un izziņas formas vienotību.

Pamatojoties uz jēdzienu par progresu dabā, izveidoja savu koncepciju par progresu vēsturē ("Idejas jautājumā par cilvēces vēstures filosofiju", 1784.-1791.) un par sabiedrības virzīšanos pretim humānismam.

Herders uzsvēra dažādu tautu garīgās kultūras īpatnības un atšķirības, īpaši pievērsdamies dienvidslāvu tautām. Herders pirms Šellinga un Hēgeļa nāca pie atziņas, ka cilvēku individuālās rīcības subjektīvie mērķi nesakrīt ar tās objektīvo vēsturisko rezultātu.

Augstu reliģijas novērtējumu sastopam "Ideen zu einer Philosophie der Geschichte" (1784.). Reliģija, pēc Herdera domām, ir zīme tam, ka Dievs nav atstājis pasauli nežēlīga gadījuma varā. «Dzīvniekam Tu esi devis instinktu, cilvēka dvēselē esi iezīmējis savu tēlu - reliģiju un humanitāti; tumšajos marmora dziļumos ir ieslēgti tēla apveidi; bet tas nevar izcirst, izveidot pats sevi. To var izdarīt tradīcija un mācība, prāts un pieredze, un Tu esi devis cilvēkam visus šim nolūkam vajadzīgos līdzekļus.»

Herders ir dziļi pārliecināts, ka drīz vien cilvēku starpā beigsies kara sadursmes. Iznīcināšanas tieksmes kļūstot arvien vājākas; pierādījumam viņš min agrākos ilgstošos laupītāju karus un modernos karus ar ātru iznākumu.

Bet, ja arī tagadējie kari kļūst īsāki, ko darīt ar tādiem faktiem kā nāvīgo ieroču pieaugumu, cilvēku upuru skaita pavairošanos? Herders atbild, ka arī šeit ļaunumā slēpjoties labais: pati briesmīgā kara tehnika iznīcinot karu, padarot to par neiespējamu un lieku.

Progresa teorija Herdera darbā izplešas par grandiozu kosmisku epopeju. Viņš uzskata cilvēces dzīvi zemes virsū tikai par vienu posmu lielajā pasaules attīstības virknē. «Dabā nekas nestāv mierā, viss tiecas un kustas uz priekšu.»

Nedz ārējā dabā, nedz tautu dzīvē nav atkārtošanās; formas, kas rodas, izveido nepārtrauktu augšupeju. Cilvēks ir beidzamais loceklis zemes dzīves virknē, bet līdz ar to arī pirmais sākuma loceklis debesu dzīvē. Attieksmē uz šo dzīvi viņš ir līdzīgs bērnam, kas mācās staigāt. «Bez nemirstības, nav vēstures filozofijas.»

Zemes virsū cilvēks vairs nevar pāriet nekādā citā organizācijā, viņam būtu jāiet atpakaļ vai jāklīst pa apli, apstāties viņš nevar. Tādā kārtā, acīm redzot, viņa priekšā stāv pakāpe, kas ir visam tikpat tuva un tomēr par viņu tikpat augstāka, par cik viņš pats paceļas virs dzīvniekiem.

Darbi:

• Fragmente über die neuere deutsche Literatur (Rīga, 1766/67)
• Abhandlung über den Ursprung der Sprache (1772)
• Von deutscher Art und Kunst. Einige fliegende Blätter (1773)
• Auszug aus einem Briefwechsel über Ossian und die Lieder alter Völker (1773)
• Volkslieder nebst untermischten anderen Stücken (1778/79)
• Ideen zur Philosophie der Geschichte der Menschheit (Rīga, 1784/91)
• Briefe zu Beförderung der Humanität; zehn Sammlungen (1791-1797)
• Terpsichore, Lībeka, 1795
• Christliche Schriften, Rīga, 1796-1799
• Metakritik zur Kritik der reinen Vernunft, Leipciga, 1799.
• Kalligone, Leipciga, 1800.

Latviski izdots:

Darbu izlase / Johans Gotfrīds Herders ; sast. un piez. sagat. P.Zeile un V.Gammeršmidts ; no vācu val. tulk. V.Gammeršmidts. - Rīga : Zvaigzne ABC, 1995. - 469, [2] lpp. : portr. - (Avots : Pagātnes domātāju darbi). ISBN