Ziņas par pirmo no cukurbietēm ražojošo cukura fabriku Kurzemē, Zūrās

«Jauna ziņa. Kāda līdz šim Kurzemē it sveša lieta ir tagad Zūres muižā uztaisīta un ieriktēta: un tāpēc, ka tā mūsu zemē kas it jauns ir, godīgiem lasītājiem še top zināma darīta. Mūsu dzimtskungs, cienīts lielskungs no Lambesdorff jau aizpērn [1837.g.] mazumā mēģināja Vāczemes cukura bietes, no kurām Vāczemē cukuru taisa, audzēt. To redzējis, ka šis cukura bietes mūsu zemei it gan labi aug, pērnā pavasari lielus laukus, gandrīz 100 pūra vietas ar tām apstādīja , jo viņš bija nodomājis ari cukuru taisīt no tādām bietēm. Pēc tam iesāka tādu pabriķi uztaisīt. Šis pabriķis priekš kādām divi nedējām gatavs tika un nu jau no tām pērn audzētām cukura bietēm kāds augsti mācīts kungs, kas arī to pabriķi ieriktēja, cukuru taisa. Kā no šim bietēm cukuru taisīt var, tas jau tagad redzams. Bet šo gadu tā cukura tik daudz nebūs, ka no tā ko varēs pārdot, jo pērn tās cukura bietes labi neizauga, caur ko tad nu ari daudz cukura nevar izskapēt. Ļoti šai jaunai lietai palīdzētu, kad uz priekšu godīgi saimnieki ari tās cukura bietes audzētu, kuras viņiem par labu maksu še noņem."

"Latviešu Avīzes", 1839.g.

***

Ka pirmo Rigas cukurfabriku, kas pārstrādajusi Rietumindijas salu jēlcukuru, šie autori [Heslingers, Glāzenaps] min Bišumuišas cukurfabriku. to Jakobs Brandenburgs nodibinājis 1811. gadā. Nodarbināti 25  strādnieki, kas tos laikos bijusi jau liela uzņēmuma pazīme.  1826. g. Brandenburgs nodibina otru tikpat lielu cukurfabriku Ķeņģeragā (A. Dombromska atmiņu objekts). 1843. g. S. Bušs atver cukurfabriku Šarlottenburgā (tur Šarlotes iela vēlak uzcēla Strizka alusbrūzi). 1844. g. K. Lodders Daugavgrīvas ielā, 1846. g. A. Wajens uu drīz pēc tam Bērs un Fogts. 
Šim uzplūdu laikam pirmo triecienu dod Krimas karš (1854. līdz 1856. gg.), kad angļu blokāde noslēdza Rīgas ostu, pārtrauca Amerikas jēlcukura pievešanu. Tam sekoja nelabvēligi muitas grozījumi. Rasinādi, ko līdz tam pilnigi aizliedza ievest, tagad atļāva ar 5 rub. muitu pudā; ēlcukura muitu gan pazemināja ļīdz 3 rubļiem pudā. Tādos apstākļos lielakie pasākumi vareja vēl darboties: pēc Krimas kara darbibu atjaunoja tikai Brandenburga Bišumuišas fabriku, kas strādajusi ar 34 strādniekiem, apgrozot gada 250.000 rubļu. 

Rigas—Daugampils dzelzceļa darbiba, ko atklāja 1861. g., deva noteiktu uzsvaru lētam biešu ukuram, ko Krievija sāka rašot g. s. sešdesmitos gados. Rīgas pēdejā cukurfabrika mirst lēna nāvē: 1861. g. strādnieku skaitu samasina līds 11; 1867.—70 gg. strāda vairs tikai 3 strādnieki, bet 1870. g. izbeidz darboties ari ši pēdeja Rigas niedru cukura fabrika. 

Šie dati jāpapildina ar dažām ziņam. ko sniedz vecāki avoti. 

Blakus atzīmētām V. Brotzes ziņām Par cukurfabrikam runā ari īpatnejais mērnieka Tannera 1857. g. iespiestais darbs „Weameiser aus allen Strasscu Kurlands". Vienu cukurfabriku autors  min Rigas—Bauskas lielceļa mala, 26 verstis no Rigas, pie toreizejas Kurzemes robešas, otru Jelgavas šosejas mala pie Žagarkroga. 

Brandenburga dēls ar agrāko cukurfabrikas meisteru Seiberlichu mēgina Bišumuižas fabrika rašot stērķeles cukuru. Ka šiem, ta ariotram Brandenburga meistaram Heinricham pasākums neizdodas. Labaki sokas kādam I. Dīvelim, kas savu 1869. g. dibināto augļūdeņu iestādi pārvērš par stērķeles cukura un sīrupa fabriku. Pasākums arvien paplašinas un pēc dibinātajā maiņas nāk līdzstrādnieku Lītša un Grundmaņa rokās, kas pasākumu pārvērš par vienu no pirmiem šai nozarē 1911. g. fabrika pārceļas no Valdemara uu Stabu ielas stūra (tur tagad Augļu Eksporta fabrika) uz Pārdaugavu.

Atpūta, Nr.424 (16.12.1932)