1937. gada 22. maijā notika Ķeguma spēkstacijas pamatakmens ielikšana un iesvētīšana.

20. gadsimta 30. gados Latvijas saimniecība atguvās no krīzes un strauji attīstījās. Rūpniecības apjomam pieaugot, valsts izjuta elektroenerģijas un kurināmā nepietiekamību.

Galvenie elektroenerģijas ražotāji bija nelielas elektrostacijas, kas piederēja gan pilsētām, gan privātām sabiedrībām. Lielu daļu Latvijas rūpniecībai un lauksaimniecībai nepieciešamo energoresursu nācās importēt. Īpaši elektroenerģijas trūkumu izjuta Rīga, kuras tvaika centrāles iespējas bija pilnībā izmantotas.

Jau 20. gadsimta 20. gados radās doma uz Daugavas būvēt hidroelektrostaciju, taču trūka vajadzīgā kapitāla. 1932. gadā tika noslēgts līgums ar amerikāņu firmu "The Foundation Company" par Daugavas hidroelektrostacijas projektēšanu un būvvietas izpēti.

1936. gada 1. augustā valdība noslēdza līgumu ar Zviedrijas uzņēmumiem "Svenska Entreprenad Aktiebolaget", "Elektro-Invest" un projektēšanas firmu "Vatten buggnads-bura" par Ķeguma spēkstacijas izbūvi. Līgumā bija noteikts, ka darbi jāveic ar tādu aprēķinu, lai 1939. gada 30. novembrī varētu uzsākt elektroenerģijas ražošanu, bet pārējie darbi jāpabeidz līdz 1940. gada augustam.

Viss administratīvais un tehniskais personāls, darbinieki un strādnieki bija jāpieņem no Latvijas pilsoņu vidus, kopumā nodarbinot 1500 - 2000 strādājošo. Izņēmuma gadījumā varēja piesaistīt ne vairāk kā 12 ārzemju speciālistu. Spēkstacijas arhitektonisko veidolu tika uzticēts projektēt latviešu arhitektam Eiženam Laubem.

1936. gada septembrī tika uzsākti sagatavošanas darbi, un jau 1937. gada pavasarī sāka veidot celtnes pamatus. 1937. gada 22. maijā notika Ķeguma spēkstacijas pamatakmens ielikšana un iesvētīšana.

Tas bija vērienīgs valsts nozīmes pasākums, uz kuru ar speciālu, karogiem un zaru vītnēm rotātu goda vilcienu spēkstacijas būves vietā ieradās Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, Nacionālās celtniecības komitejas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks, ministri, diplomāti, pašvaldību vadītāji un citi viesi, starp tiem seši zviedru firmu pārstāvji.

Svinīgo aktu atklāja spēkstacijas būvinspektors, LU docents Mārtiņš Robs ar pārskatu par jau paveiktajiem priekšdarbiem, tad sekoja Valsts prezidenta un valdības pārstāvju runas, noslēgumā tika nolasīts un parakstīts dokuments uz īpaši izgatavota pergamenta ar vēstījuma nākamajām paaudzēm, kurā bija teikts: "Lai šī pirmā lielā ūdens spēka stacija mūsu diženajā Daugavā, kuras krastos latvju tauta tūkstošiem gadu ir cīnījusies par savu patstāvību un kultūru, dotu liecību mūsu laikmeta rosībai un zelšanai, sekmētu Latvijas saimnieciskās dzīves tālāko uzplaukumu un līdzētu stiprināt mūsu valsti uz mūžīgiem laikiem."

To parakstīja prezidents K. Ulmanis, kara ministrs Jānis Balodis, bijušie Valsts prezidenti Gustavs Zemgals un Alberts Kviesis, ministru kabineta locekļi, zviedru firmas pārstāvji un spēkstacijas vecākie strādnieki.

Vēstījumu līdz ar spēkstacijas projektiem, jaunākajiem laikrakstiem un metāla naudas monētām ievietoja dekoratīvā tvertnē, tvertni nonesa būvbedrē – 10 metru dziļumā zem Daugavas gultnes, ielika dolomīta un betona dobumā un finanšu ministrs Ludvigs Ēķis to aizmūrēja, izmantojot šim nolūkam īpaši izgatavotu āmuru.

Āmura korpusā iegravēts teksts: ĶEGUMA SPĒKA STACIJAS PAMATAKMENS IESVĒTĪŠANA. 1937. G.22. V.. Iemūrēto pamatakmeni iesvētīja arhibīskaps Teodors Grīnbergs, piedaloties armijas mācītājam Pēterim Apkalnam un vietējās draudzes mācītājam.

Ķeguma celtniecībai, kas izmaksāja ap 60 miljonu latu, Latvijas valdība saņēma 11 milj. Zviedrijas kronu (14,4 milj. latu) ilgtermiņa aizdevumu no "Enskilda Bank" Stokholmā, kas bija atmaksājams līdz 1950. gadam. Līdzekļus ieguva arī no Bezdarba apkarošanas fonda un 34 miljonus latu lielā Valsts iekšējā aizņēmuma. 1938. gada februārī tika izlaistas valsts kredītzīmes 25, 100, 1 000, 10 000 un 100 000Ls vērtībā ar 5% peļņu gadā. Valsts garantēja to izpirkšanu laikā no 1942. gada 1. jūlija līdz 1943. gada 1. jūlijam.

1939. gada beigās jaunā spēkstacija uzsāka elektroenerģijas piegādi. Pilnībā būvniecība tika pabeigta 1940. gadā.

Tolaik tā ar 70 000 KW jaudu bija lielākā spēkstacija Baltijas valstīs un vērienīgākā Latvijas speciālistu realizētā starptautiskas sadarbības rezultātā tapusī inženiertehniskā būve, kurā vienlaikus izmantoti gan unikāli tehnoloģiskie, gan dabu saudzējoši risinājumi.