Krišjānis Valdemārs

Visvairāk vajadzīgas zināšanas; tās pievelk vēlāk arī vajadzīgo kapitālu kā magnēts pievelk dzelzi.

Krišjānis Valdemārs, 1865

***

Latviešiem vajadzīgas trīs lietas: pirmām kārtām skolas, otrām kārtām skolas un trešām kārtām skolas

Krišjānis Valdemārs, 1865, krietni pirms Ļeņina

***

Krišjānis Valdemārs bija viens no latviešu nacionālās literatūras un publicistikas veidotājiem; kā cariskās Krievijas ierēdnis veicinājis latviešu saimnieciskās dzīves patstāvību izveidojot vēlāk pieņemtu likumprojektu par jūrskolām. 

Izmantojot cariskās Krievijas slavofilās ierēdniecības negatīvo attieksmi pret vācu muižniekiem Baltijā; krievu muižniecības vēlmi ieņemt vāciešu vietu; pirmo Krievijas kapitālisma pārstāvju cīņu par savām tiesībām, kā arī cara pārvaldes ierēdņu cīņu pret muižniecību par absolūtās varas nostiprināšanu caram, Valdemārs spēja efektīvi attīstīt jaunlatviešu idejas.

*

Dzimis Ārlavas pagasta Vecjunkuros saimnieka ģimenē.

Mācījies Sasmakā, Pūņu muižas skolā un Lubezeres draudzes skolā līdz 1840. gadam.

Pēc skolu beigšanas K. Valdemārs bijis mājskolotājs Sasmakā, vēlāk strādājis par rakstveža palīgu Rundālē, rakstvedi Lielbērstelē un Ēdolē

1848. gadā K. Valdemārs izveido pirmo latviešu publisko bibliotēku.

No 1854. gada līdz 1858. gadam K.Valdemārs studēja Tērbatas universitātē valsts un tautsaimniecības zinātnes vēsturi un filoloģiju.

Pie istabas durvīm viņš piestiprināja vizītkarti ar piebildi "latvietis".- tai laikā bija kaut kas tāds, ar ko nelepojās, lai gan Tērbatā mācījās ievērojams skaits latviešu. K. Valdemārs viens no pirmajiem no izglītotiem latviešiem atklāti atzina savu tautību un ieteica no tās nekaunēties un neatkrist (jāatzīmē gan ka pirmais latvietis, kurš uzsvēra savu piederību latviešiem šajā pašā universitātē 1650—1656 bija rīdzinieks Jānis Reiters (Johanes Jatneek, vēlāk Reuter), kurš savus darbus parakstīja ar Johanes Reuter, Riga-Livonus)

Tērbatā, kopā ar K. Baronu un J. Alunānu organizēja latviešu studentu vakarus.

No 1859. līdz 1867. gadam K. Valdemārs dzīvoja Pēterburgā un bija Krievijas Zinātņu Akadēmijas laikraksta ,,St. Petersburger Zeitung’’ redaktora palīgs un ierēdnis Finanšu ministrijā.

1861. gadā viņš iesniedza patvaldībai paplašinātu reformu projektu, kas sabiedriskās domas vēsturē pazīstams kā "Valdemāra memorands".

1862–1865.g.  K. Valdemārs izdeva savu laikrakstu “Pēterburgas Avīzes” . Tas deva labus ienākumus.

K. Valdemāra iegūtais labais sabiedriskais stāvoklis galvaspilsētā – pazīšanās ar vairākām augstām Krievijas impērijas amatpersonām, arī ar ķeizara Aleksandra II brāli lielkņazu Konstantīnu Nikolajeviču garantēja atpazistamību gan sabiedrībā, gan lietu kārtošanu.

"Pēterburgas Avīzēs" Valdemārs uzsvēra, ka latviešiem vajadzīgas trīs lietas: pirmām kārtām skolas, otrām kārtām skolas un trešām kārtām skolas- tātad krietni pirms tam, kā ar līdzīgu saukli uzstājās komunistu vadonis- Ļeņins

1863. gada «Pēterburgas Avīzēs» Kr. Valdemārs ievietoja sludinājumu par Novgorodas guberņā pārdodamām «1500 pūrvietām labas, neapstrādātas zemes, 80 verstes no Pēterburgas un 7 verstes no lielā Maskavas–Pēterburgas dzelzceļa stacijas Ļubaņas». Cena bija «pieci sudraba rubļi pūrvietā». Salīdzinot ar tā brīža zemes cenām Latvijas teritorijā, 3 – 8 reizes lētāk.

Valdemārs zemi sākotnēji bija pircis savām vajadzībām, taču daļu nolēma pārdot. Dundagas zemnieku pierunāts, viņš uzstājās arī kā vidutājs un pircējs Derevas muižas iegādē.

Vēlāk, gan šie darījumi izrādījās neveiksmīgi, arī citu starpnieku krāpniecības dēļ Valdemārs zaudēja ne tikai visu savu mantu, bet arī citu pesonu ieguldījumus.

Izmantojot cariskās valdības vēlmi centralizēt un absolutizēt cara varu, kā arī slavofiliski noskaņoto ierēdņu nepatiku pret vācu izcelsmes muižniecību Baltijā Valdemārs pirmais no latviešiem informēja carisko patvaldību par vācu muižnieku patvaļīgi nostiprinātajām feodālajām privilēģijām Baltijā. Viņš aprakstīja toreizējo latviešu tautas stāvokli un ieteica priekšlikumus tā uzlabošanai.

Valdemārs aicināja latviešus un igauņus pievērsties jūrniecībai un celt savu nacionālo pašapziņu un kultūru, sekmējot sabiedrisko kustību, kas vēlāk ieguva Pirmās atmodas nosaukumu.  Daudz darba veicis jūrniecības popularizēšanai un tās nozīmes apzināšanai. Sastādījis pirmo Krievijas tirdzniecības flotes kuģu sarakstu, ("reģistru");  panācis vairāku praktisku, jūrnieku vajadzībām piemērotu vārdnīcu izdošanu.

K.Valdemārs bija konsekvents tirgus ekonomikas, jeb kapitālisma propagandas pārstāvis. Savās publikācijās viņš mudināja mācīties no Rietumeiropas zemēm, - radīt, uzkrāt kapitālu, nevis žēloties un cerēt tkt pie bagātības, to atņemot citiem un pārdalot. Valdemārs bija reālpolitiķis, savās idejās viņš balstījās  uz izstudētu tautsaimnieciskas statistikas materiālu. Viņš aicināja latviešus apgūt praktiskai dzīvei nepieciešamas zināšanas, krāt mantu, vairot kapitālu, izmantot kredītu un iesaistīties brīvās konkurences cīņā.

Valdemārs darbība ir virzīta uz latviešu saimniecisko patstāvību. No saviem prmajiem rakstiem līdz pat nāvei  K.Valdemārs aicina materiāli, tiesiski un garīgi apspiesto tautu biedroties saimnieciskiem nolūkiem. 

K.Valdemāra uzskata, ka galvenais izglītības, kultūras un audzināšanas uzdevums ir sagatavot praktiskus darbiniekus ekonomiskās dzīves pacelšanai. Tādēļ K. Valdemārs iestājas par praktiskām (jūras un amatniecības) skolām, dibina praktiska rakstura biedrības, aģitē par krājkasu dibināšanu, aicina dibināt amatniecības laikrakstu.

1864. gada 18. februārī Sanktpēterburgas mācītājs Taubenheims savā dzīvoklī salaulāja 38 gadus veco Krišjāni Valdemāru un 21 gadu jauno Luīzi fon Rammu. Ceremonijā klāt bija līgavas māte un brālis, K. Valdemāra draugi – ģenerālis F. Karells, K. Barons, D. Grīntāls, vēl arī jaunais teologs R. Auniņš un dažas citas personas.

Luīze Johanna Valdemāre dzimusi 1841. gada 30. novembrī rīgas senā dižciltīgo fon Rammu ģimenē. Tās varenība 19. gadsimtā jau gan bija piedzīvojusi norietu. L. Valdemāres tēvs Georgs Heinrihs fon Ramms (Ramm, von; 1795–1862) bija tirgotājs.

Māte Luīze fon Ramma nāca no fon Timmu dzimtas. Ģimenē bija četri bērni. Luīze bija jaunākā, par viņu vecākas abas māsas – Karolīne Matilde un Evelīne Jūlija un brālis Johans Vilhelms.

1867. gadā, pastiprinoties policijas uzraudzībai pār jebkuriem sabiedriskajiem un politiskajiem procesiem, kā arī lai izvairītos no kreditoriem neveiksmīgās starpniecības dēļ zemes pirkumu darījumos Krievijā (latviešu kopiena, kura bija ieguldījusi un zaudējusi naudu Valdemāra ieteiktos darījumos sapulcējas pat Ziemas pils laukumā protesta demonstrācijā pret Valdemāru; Valdemārs tika tiesāts, taču atzīts par nevainīgu), Valdemārs  pārcēlās uz dzīvi Maskavā.

Tomēr Kr. Valdemāra ideja par jūrskolām turpināja dzīvot,- pēc Ainažiem Valdemāra tipa jūrskolas tika atvērtas: 

• Dundagā, Ģipkas ciemā, 1869. g.,
• tad Ventspilī 1871. g.,
• Feliksbergā (Mazirbē) un Užavā 1872. g., 
• Lubezerē 1874. g.,
• Palanga 1874. g.,
• Engurē 1875. g.,
• Mangaļos 1876. g. un tanī pašā gadā arī
• Liepājā.  

Bez tam Latvijā turpināja darboties arī Biržas Komitejas jūrskola Rīgā. Jūrskolu tīkla izveidošana Latvijā, laikā no 1869. —1876. g., latviešu kuģniecībai lika drošu pamatu. Krievijā kopā tika atvērta 41 jūrskola, no tām pašreizējā Latvijas teritorijā- 11 skolu.

Sākotnēji dzīve Maskavā tika pavadīta trūkumā, taču pamazām stāvoklis uzlabojās.

19.gs. 70. gados K. Valdemārs ap sevi pulcināja Maskavas latviešu inteliģenci. Viņš rosināja un atbalstīja  to darbību  latviešu kultūras laukā. Tieši Valdemārs pamudināja Kr. Baronu un Brīvzemnieku vākt folkloras materiālus un kopt latviešu valodu. Krišjānis Valdemārs tiek uzskatīts par Jaunlatviešu kustības aizsācēju un tās galveno ideologu. Savācis neskaitāmas tautasdziesmas, kopā ar saviem sekotājiem (Krišjāni Baronu, Frici Brīvzemnieku) izveidojis latviešu dainu skapi.

1872..g. Valdemāra vadībā tika sagatavota un izdota ,,Krievu - latviešu - vācu vārdnīca’’ (izveidošanā piedalījās F. Brīvzemnieks, A. Spāģis, I. Laube uc.)

1879.g.  tika izdota arī ,,Latviešu - krievu - vācu vārdnīca’’. Tajā pirmo reizi tika ievietoti latviešu jaunvārdi, jo ļoti daudzām lietām un parādībām pirms tam tika lietoti vācu vārdi, vai to vienkārši nebija.

Valdemāriem savu bērnu nebija. Viņi pieņēma audžubērnus. Sākotnēji Valdemārs bija pret bērnu klātbūtni mājās, jo uzskatīja, ka viņi traucēs darbu. Tomēr šajā jautājumā Valdemāram nācās piekāpties sievas uzstājībai. Viena no audžumeitām bija latviešu meitene Anne Stīge. Viņa Valdemāru ģimenē nodzīvoja piecus gadus un deviņu gadu vecumā nomira ar šarlaku.

80. gados Valdemāri pieņēma angļu meiteni Esteri, kura nāca no ļoti lielas ģimenes, un kurā vecāki nespēja visus daudzos bērnus pienācīgi apgādāt. Vēlāk Esterei Valdemāru ģimenē pievienojās arī māsa Fransisa (dzim. 1879). Meiteņu audzināšana un skološana gandrīz pilnībā bija Valdemāra kundzes ziņā.

1891. gada decembrī  Valdemārs, neatlabis no plaušu karsoņa, mira. Pēc viņa nāves 50 gadus vecā Luīze smagi sasirga un pat nespēja piedalīties vīra bērēs, kas notika Rīgā.

news.lv, ailab.lv, arhivi.lv u.c. materiāli.