Tiek dibināta Ainažu jūrskola

Jūrskola dibināta Ainažos J. Veides mājā. Naudu skolas dibināšanai ziedoja turīgākie Ainažu apkārtnes zemnieki. Tā bija jauna tipa jūrskolu, kurā bez maksas jūras zinības varēja apgūt latviešu un igauņu zemnieki.

Oficiālu jūrskolas statusu ieguvusi 1867. gadā. Jūrskola sākotnēji bija I kategorijas jūrskola ar vienu sagatavošanas un speciālo klasi.

1870. gadā tika uzcelta speciāla jūrskolas ēka, 

1870. gadā kļuvusi par II kategorijas jūrskolu, bet

1880. gadā par III (augstākās) kategorijas.

Kopš 1875. gada audzēkņi eksāmenus kārtoja Pērnavas eksaminācijas komisijā.

34 darbības gados (līdz 1898) jūrskolā bija mācījies 2261 skolnieks.

Eksāmenus bija nokārtojuši 220 tālbraucēju kapteiņi, 371 tālbraucēju stūrmaņi un 150 tuvbraucēju kapteiņi.

Kopš 1902. gada skola kļuva sešklasīga un Jāņa Veides dāvinātajā gruntsgabalā, tika uzcelta jauna divstāvu skolas ēka. 

Sākoties 1. pasaules karam jūrskolu evakuēja uz Krieviju, Hersonas guberņu. Tur darbojās līdz 1917. gadam.

Jau 1918. gadā atsākusi savu darbību Ainažos.

Abas jūrskolas ēkas nodega 2. pasaules kara laikā.

1960.gados jūrskolas ēka atjaunota un 1969. gadā tajā ir atklāts Ainažu jūrskolas muzejs

===================================================================

Latvijā pirmo jūrskolu atvēra 1805. g. Rīgā, pārveidojot par tādu 1788. g. dibinātu apriņķa skolu. Dažādu iemeslu dēļ skolu maz apmeklēja, tā ka pēc dažiem gadiem to pārvērta atkal par apriņķa skolu un 1828. g. pavisam slēdza. 

Neievērojot to, ka pirmais mēģinājums nodibināt jūrskolu Rīgā neizdevās, kapteinis Foss 1839. g. atvēra  privātu jūrskolu. Pēc Fossa nāves skola pārgāja kapteiņa Kaufmaņa īpašumā, kas pēc 5 gadiem skolu nodeva Rīgas Biržas Komitejai (1844. g.). Kursu beigušiem skolēniem bija jāiztur pārbaudījumi sevišķā komisijā, kuras priekšsēdētāju izvēlēja Biržas Komiteja. 

1861. g. atvēra jaunu jūrskolu ar 3 nodaļām Liepājā, pie vietējās apriņķa skolas. Pirmās 2 nodaļas bija apriņķa skolas papildu klases. Skolēni, kuri domāja kļūt par jūrniekiem, bez skolā parastajiem priekšmetiem vel mācījās dažādus speciālus priekšmetus: jūras ģeogrāfiju, jūras karšu lietošanu, grāmatvedību, korespondenci un angļu valodu. Trešajā, augstākā nodaļā bez tam vēl: stereometriju, plāknes un sfērisko trigonometriju, jūras astronomiju, kuģu būvi, jūras praktiku, jūras tirdzniecības likumus v. t. t. 

Arī pārējā Krievijā pa šo laiku bija mēģināts atvērt jūrskolas dažādās vietās, kā Arhangeļskā, Astrahaņā, Hersonā, Pēterpilī, Irkutskā v. t. t., bet bez panākumiem, jo krievu tautai interese par jūru bija maza. 

Tādēļ, vienlaicīgi ar Rīgas Biržas Komitejas un Liepājas jūrskolām, plašajā Krievijā darbojās vēl tikai 2 jūrskolas: Pēterpilī un Hersonā.

***

Ar šo skolu atvēršanu un izveidošanu jūrnieku izglītībā bija jau sperts liels solis uz priekšu. Tomēr šīm skolām bija arī daudz trūkumu. Mācīja bez izstrādāta plāna. Mācību programma visās jūrskolās nebija vienāda. Katra skola strādāja pēc savas īpatnējas programmas. Ne visās skolās mācīja vienus un tos pašus priekšmetus. Praktiskā apmācība arī visās skolās nebija vienādi organizēta. Dažādu jūrskolu beigušo audzēkņu zināšanas jūrniecībā bija ļoti nevienādas, kas ne mazums apgrūtināja tiklab kuģu īpašniekus kuģu vadītāju izvēlē, kā pašus kuģu vadītājus vietu sameklēšanā. 

***

Pareizi jūrnieku izglītību noorganizēja ar 1867. g. 27. jūnijā izdoto likumu, kuras iniciātors un reālizētājs dzīvē bija Krišjānis Valdemārs. 

Otrā Valdemāra tipa jūrskola tika atvērta 

• Dundagā, Ģipkas ciemā, 1869. g.,
• tad Ventspilī 1871. g.,
• Feliksbergā (Mazirbē) un Užavā 1872. g., 
• Lubezerē 1874. g.,
• Palanga 1874. g.,
• Engurē 1875. g.,
• Mangaļos 1876. g. un tanī pašā gadā arī
• Liepājā.  

Bez tam turpināja darboties arī Biržas Komitejas jūrskola Rīgā. Jūrskolu tīkla izveidošana Latvijā, laikā no 1869. —1876. g., latviešu kuģniecībai lika drošu pamatu. Krievijā kopā tika atvērta 41 jūrskola, no tām pašreizējā Latvijas teritorijā 11 skolu.

*

Jūrskolas bija tie centri, kas nesa tautā Krišjāņa Valdemāra aicinājumu: «Latvji, brauciet jūriņā, zeltu krājiet pūriņā!» Radās daudz uzņēmīgu jūrnieku gan Vidzemē, gan Kurzemē, kas sāka naigu kuģu būvi. Tā dažos gados ūdenī nolaida līdz 20 un pat vairāk skaistu kuģu. Līdz ar kuģu tilpuma palielināšanos palielinājās arī kuģu darbības rajons.

Pēc braucieniem uz Pēterburgu nākošais etaps bija braucieni uz Vāciju un Zviedriju. Drīz vien mūsu kuģi, jauno jūrskolu audzēkņu vadīti, devās uz Ziemeļjūras zemju — Holandes, Beļģijas, Anglijas un Francijas ostām.

Sākot ar 1883. g. kuģniecības sabiedrība «Austra» sāka sūtīt savus kuģus pāri Atlantijas okeānam uz Ameriku un Rietumindiju. Sabiedrībai «Austra» drīz sekoja citi kuģu īpašnieki.

Jūrskolas sekmēja burukuģu būves attīstību zvejnieku ciemos. Pateicoties kokmateriālu un darbaspēka lētumam un izdevīgam krasta reljefam, Talsu novada piekraste no Rojas līdz Mērsragam kļuva par galveno kuģu būves centru Kurzemē. Jaunajās jūrskolās izglītoti, pašu būvētajos buriniekos Talsu novada jūrnieki kopš 1875.g. brauca ārpus Baltijas jūras. Septiņdesmito gadu beigās latviešu jūrnieki, to skaitā Rojas jūrskolas audzēkņi, bija pionieri no Sibīrijas – Eiropas kuģniecības ceļu izpētē Ledus okeāna trasēs. No latvieša zemnieku būvētajiem kuģiem pirmais pāri Atlantijas okeānam devās Kārļa Grīvāna vadītais burinieks ‘’Pollux’’ 1886./87.g. sezonā no Ģipkas. Šoneris «Pollux» veda no Anglijas ogļu kravu uz Gvadelupes salu. Vidzemnieks kapteinis Pēteris Šņore ar kuģi «Rota» devās uz Laplatas upes, Buenos-Airēs un Rosario ostām, vedot turp ogles un atpakaļ kviešus.

(no TĀLBR. KAPT. P.NEIMANIS, JŪRNIEKU ARODS un IZGLĪTĪBA LATVIJĀ, 1/4/1934)

===================================================================

Līdz XIX gadsimta vidum Ainaži bija purvainu mežu ieskauts zvejnieku ciemats, kopā ar Svētciemu apvienots Lielsalacas administratīvajā vienībā. Ap 1848.gadu Ainažus atdalīja no Svētciema, un tie pārgāja barona Meijendorfa īpašumā. Sekoja vairākas Ainažu muižas pārpirkšanas — Meijendorfs pārdeva Maksimilianam Behangelam, tas iznomāja Aleksandram Volfam, viņš muižu iznomāja tirgotājam Šteinbergam, un, kad tas bankrotēja, muiža nonāca grāfa Mellīna īpašumā.

1868.gadā Ainažus nopirka zemnieki: par 58 000 sudraba rubļu (zirgs tolaik maksāja 25 rubļus) Ainažu muižu un visu pagasta teritoriju no grāfa iegādājās divas turīgākās ainažnieku dzimtas: igauņi Andrejs un Juris Veides un latvieši Jānis un Miķelis Miķelsoni. Jūrskola tad jau bija nodibināta.

Viens no Rīgas līča piekrastes jūrniecības uzplaukuma cēloņiem bija Krimas karš (1853—1856). Baltijas jūras ostas bija bloķējuši Anglijas karakuģi, tāpēc tirdzniecības kuģi vairs nevarēja tajās iekļūt. Rezultātā cēlās daudzu preču cenas. Mazie piekrastes kuģotāji slepus devās cauri angļu blokādei un ieveda sāli, kafiju, cukuru. Risks bija liels, ja angļi tādu kuģi pieķēra, tad atņēma un sadedzināja. Taču arī peļņa bija laba — četri pieci veiksmīgi reisi nozīmēja 300 rubļu peļņu, tātad veselu bagātību.