Rīgas Lielie kapi

Lielie kapi jeb oficiāli Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr. 6636 - Dārzu un parku ansamblis "Lielie kapi" ar memoriālām celtnēm ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas īpašumā esošs kapu parks, bijusī kapsēta, kas atrodas Rīgas Vidzemes priekšpilsētā, starp Brīvības, Mēness, Miera un Kljānu ielām. Parka teritorija ir 22 hektāri (no kuriem 12 ha ir I kategorija, 10 ha — II kategorija). Komplekss ietver sevī arī Sv. Jēkaba katoļu kapus un Mazās Klijānu ielas stūrī esošos vērmahta karavīru kapus (te apglabāja tos, kas mira padomju gūsta apstākļos).

Laikā no 1770. gada līdz pat 1772. gadam Krievijas impērijas Baltijas guberņās plosījās buboņu mēris - epidēmijas apkarošanas kampaņā ietilpa arī ukazs, kas aizliedza apbedīt mirušos baznīcās pilsētu teritorijā (Rīgā šī pavēle tika saņemta 1773. gada 23. februārī). Tika noteikts, ka turpmāk mirušos drīkst apbedīt tikai kapsētās, kas atrodas vismaz 300 asu (aptuveni 2 km) attālumā no pilsētas.[8] Saskaņā ar šo rīkojumu Rīgas pilsēta aiz pilsētas toreizējām robežām 1773. gadā iekārtoja pilsētas kapsētu - Smilšu kalnos aiz pilsētas Raunas vārtiem tika ierādīta teritorija Pilsētas kapu izveidei, - mūsdienās tos zina kā Lielos kapus.

Šajos kapos sākotnēji tika iedalītas atsevišķas teritorijas lielākajām pilsētas draudzēm: Sv. Jēkaba, Doma, Sv. Pētera, Sv. Jāņa, Reformātu, Jēzus un Sv. Ģertrūdes. Jēkaba kapu (iesvētīti 4.06.1773.) un pareizticīgo Pokrova draudzes nodalījums atradās vistuvāk pilsētai, un starp tiem atradās smilšu paugurs un sēta kas šos nodalījumus šķīra no pārējiem. Iecirkņi bija norobežoti ar koka žogiem, bet gadu gaitā robežas kapsētā izzuda un izveidojās mūsdienās redzamais «parka» plašums (tikai Pokrova kapi saglabājuši no pārējās teritorijas norobežojošu žogu). Pilsētas kapus atklāja 1773. gada 7. maijā, bet tuvāk pilsētai esošajā Jēkaba draudzes nodalījumā pirmos apbedījumus veica tā paša gada 4. jūnijā. Laika gaitā kapsētu vairākkārt paplašināja, piemēram, Jēkaba kapus - 1867. un 1891. gados.

XX gs. 90. gadu beigās Lielajos kapos bija 19 kapličas, 242 pieminekļi, 58 kapu plāksnes, 66 dekoratīvie iežogojumi, 16 memoriālās kapu vietas.

2002.g. 31. oktobrī, Rīgā Lielajos kapos, vietā, kur līdzās atdusas mūsu tautas gara kopēji Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Fricis Brīvzemnieks, Krišjānis Dinsberģis, tika atklāta piemiņas zīme Tautas atmodas darbiniekiem, kuru atdusas vietas laiks nav saudzējis.

Pelēkajā akmenī iekalti desmit vārdi un uzvārdi kā atgādinājums un liecība, ka viņu mūža darbs nav bijis veltīgs. Un tātad:

• filozofs un publicists Kaspars Biezbārdis,
• zemnieku tiesību cīnītājs, publicists Andrejs Spāģis,
• kokdzelējs Augusts Daugulis,
• rakstnieks, folklorists Jēkabs Zvaigznīte,
• folklorists Jānis Sproģis,
• Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdis, publicists, rūpnieks Rihards Tomsons,
• kordiriģents, režisors Jūlijs Purāts,
• baltu tautu tuvinātājs, publicists Andrejs Dīriķis,
• zinātnieks baltu senatnes pētnieks Eduards Volteris,
• "Dainu" izdevējs Henrijs Visendorfs.

Piemiņas zīmi veidojis tēlnieks Valtis Barkāns sadarbībā ar arhitekti Sibillu Raki, projektu finansiāli atbalstījusi Rīgas dome.

***************************

Kultūrvēsturiskais mantojums

XX gs. 90. gadu beigās Lielajos kapos bija 19 kapličas, 242 pieminekļi, 58 kapu plāksnes, 66 dekoratīvie iežogojumi, 16 memoriālās kapu vietas.

Apbedījumi

Senākās apbedīšanas vietas ir izmūrētas šahtas šķirstu ievietošanai, kuras pārsegtas ar vairāk vai mazāk dekorētām akmens plāksnēm (piemēram, A. Fitinghofas kapavieta Jēkaba kapos), tāpat kādi apbedījumi bija laikā, kad glabāja baznīcās. XIX gs. vidus un otrās puses kapa vietas norobežotas ar klasicisma stilā ieturētu metāla (liets no čuguna vai kalts) žodziņš vai granīta stabi, kas savienoti ar metāla ķēdēm. Visai krāšņi bijuši metāla baldahīni, kas kā lapenes slējās pār kapavietām (no kuriem saglabājušies vairs tikai fragmenti).

Celtnes

No XVIII gs. beigām saglabājušās individuālai, ģimeņu un amata brālību lietošanai celtas virszemes kapenes jeb kapličas — nelielas celtnes, kur izmūrētos pagrabos uz balstiem novietoja šķirstu, bet virszemes daļu rotāja mākslinieciski veidoti portāli, — J. H. Holandera (1777.), Rīgas Zilās gvardes (1777.), zeltkaļu cunftes (1779.) u. c. Vecāko kapeņu rinda (28 celtnes) un 3 kapenes gar Miera ielu atspoguļo XVIII gs. beigu un XIX gs. sākuma celtniecības stilus: baroks portāla apdarē raksturo vecāko būvperiodu, bet klasicisma elementi — jaunāko.

Taču jau uz senāko periodu attiecas arī atsevišķi novietotas kapličas (senākā no tām ir ar 1776. gadu datētā Mihaela Veitcenbreijera barokālā kapliča). Jaunākās kapenes celtas atsevišķi, dažādās vietās atbilstoši kapu parka plānam, un to portālos lielāko tiesu dominēeklektisma jeb historisma iezīmes. Vairāk kā 20 kapeņu, no kurām četras atrodas Jēkaba kapu nodalījumā, saglabājušās līdz mūsu dienām, liecinot par Rīgas amatnieku augsto aroda prasmi. Daļu no tām cēluši izcili Latvijas un Igaunijas arhitekti — K. Hāberlands, H. Šēls, S. Antonovs un citi. Laikā no 1773. līdz 1923. gadam kapu teritorijā tika uzcelti šādi 38 sakrālās jeb memoriālās arhitektūras objekti.

Pieminekļi

Vairums XVIII-XIX gs. pieminekļi ir formās vienveidīgi amatnieku darbi bez mākslinieciskas vērtības: vaļējas vai slēgtas urnas uz postamentiem, dekorētas ar čūskām kā mūžības vai tauriņiem kā dvēseles simboliem, lauztas kolonnas vai koku stumbri bez lapām (nolauzts koks simbolizēja cilvēka aprauto mūžu, bet katrs nocirsts zars — mirušu dzimtas locekli). XIX gs. 30. gados sāka parādīties pirmie kapu krusti, raksturīgi šim periodam arī augsti, akmenī kalti obeliski un piramīdas, prizmas un stēlas, bet pirmie mākslinieciski vērtīgie pieminekļi attiecas uz laiku īsi pirms 1. Pasaules kara. Profesionālais izpildījuma līmenis liek domāt, ka greznākos, kā tolaik bija pieņemts, iegādājās vai nu Iekškrievijā, vai ārzemēs (Vācijā). Kapu pieminekļiem bija pieejami daudzi paraugi, kurus varēja izmantot tieši, kombinēt, uzlabot, rēķinoties ar pasūtītāja gaumi un sociālo stāvokli.

XIX gs. beigās Rīgā uzsāka darbu vairāki lieli akmeņkaļu uzņēmumi, kas izgatavoja arī kapu pieminekļus. Ievērojamākā un reprezentablākā bija tēlnieka A. Folca dibinātā tēlniecības un akmens apstrādes firma. Gadsimtu mijā Rīgā darbojās jau vairāki tēlniecības darbu un akmeņkaļu uzņēmumi — kā lielākos var minēt L. Lāča 1897. gadā dibināto dzelzslietuvi un akmeņkaltuvi, A. Viganoviča (no 1896.) un K. Teica (no 1896.) akmeņkaltuves, kur izgatavoja arī kapu pieminekļus.

Jau XX gs. 70. gados viss Lielo kapu dārza arhitektūras ansamblis kopā ar celtnēm tika iekļauts Latvijas PSR Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. 12 kapu pieminekļi tika iekļauti Latvijas PSR mākslas un 15 objekti — vēstures pieminekļu sarakstā. Mūsdienās pieminekļu atlases pamatā ir Latvijas Republikas Kultūras ministrijas 1998. gada 29. oktobra rīkojums Nr. 128, ar kuru par valsts nozīmes vēstures pieminekļiem Lielajos kapos atzīti 16 vēstures, 24 mākslas pieminekļi un dārzu un parku ansamblis "Lielie kapi" ar memoriālajām celtnēm, kuru skaitā ar vienu aizsardzības numuru iekļauti 28 arhitektūras pieminekļi.

Atlikušie pieminekļi atrodas Labiekārtošanas pārvaldes teritorijā Varoņu ielā. Vairākkārt runāts par pieminekļu inventarizāciju un to tālāku izlietošanu, taču tikai 2000. gadā Rīgas domes Finanšu komiteja nolēma piešķirt no pilsētas rezerves fonda līdzekļiem 13 262 Ls Varoņu ielas kapu pieminekļu krautuves sakārtošanai — uzskaitei, apsekošanai un novērtēšanai, kā arī pārvietošanai un transportēšanas darbu samaksai, jo krautuvē atrodas apmēram 14 000 kapakmeņu, tai skaitā arī tādi, kuriem ir vēsturiska un mākslinieciska vērtība.

Apstādījumos no Klusās ielas puses 2004. gada Rīgas tēlniecības biennāles ietvaros tika uzstādīts modernās mākslas objekts — "Zemes mātes birojs, viena desmitā daļa", — zemē ieraktu stiklota konstrukcija-puspagrabs, kurā aiz stikla sienas redzams kabinets ar datoru, kura monitorā slīd latviešu kultūrvēstures teksti. Objekts veltīts cilvēkiem, kuru ieguldījums Rīgas un Latvijas vēsturē ir nozīmīgs, bet kapu vietas Rīgas Lielajos kapos ir zudušas. Šobrīd deklasētu indivīdu izpostīts, diemžēl, arī varas iestāžu neapsargāts vides objekts.

Kapsētā apbedīto ievērojamo personību saraksts

• Kārlis Albertiņš
• Nikolajs Alunāns
• Georgs Armitsteds
• Āronu Matīss
• Fridrihs Baginskis
• Krišjānis Barons
• Artūrs Baumanis
• Jānis Frīdrihs Baumanis
• Kristaps Bergs
• Rūdolfs Bēnuss
• Kaspars Biezbārdis (kapa vieta nav saglabājusies)
• Jānis Birzgalis
• Fricis Brīvzemnieks
• Johans Kristofs Broce
• Roberts Buclers
• Antons Buhholcs
• Kārlis Bušs
• Arturs Canders
• Aleksandrs Dauge
• Augusts Daugulis (kapa vieta nav saglabājusies)
• Krišjānis Dinsbergs
• Andrejs Dīriķis (kapa vieta nav saglabājusies)
• Bernhards Dīriķis
• Jēkabs Duburs
• Johans Daniels Felsko
• Valdemārs Fišers
• Augusts Francs Folcs
• Karls Grevē
• Marija Grosvalda
• Frīdrihs Grosvalds
• Jāzeps Grosvalds
• Kristofs Hāberlands
• Ludvigs Leonards Kārlis Hērvāgens
• Gustavs Hilbigs
• Oto Hūns
• Juris Kalniņš
• Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss
• Gustavs Kīzerickis
• Jānis Krauze
• Kārlis Reinholds Kupfers
• Krišjānis Ķergalvis
• Vilija Lamberte
• Kārlis Augusts Līventāls
• Augusts Malvess
• Voldemārs Matvejs
• Kārlis fon Lēviss of Menārs
• Kārlis Mīlenbahs
• Kristaps Morbergs
• Otīlija Muceniece
• Vilhelms Neimanis
• Ernests Nauks
• Eižens Ostvalds
• Ernsts Arnolds Plātess
• Andrejs Pumpurs
• Jūlijs Purāts (kapa vieta nav saglabājusies)
• Jānis Staņislavs Roze
• Jānis Ruberts
• Anna Rūmane-Ķeniņa
• Jūlija Skaidrīte
• Edvarts Skujenieks
• Andrejs Spāģis (kapa vieta nav saglabājusies)
• Jānis Sproģis (kapa vieta nav saglabājusies)
• Maksis Šervinskis
• Heinrihs Šēls
• Reinholds Šmēlings
• Georgs Augusts Šveinfurts
• Gothards Švēders
• Roberts Tautmīlis-Bērziņš
• Rihards Tomsons (kapa vieta nav saglabājusies)
• Krišjānis Valdemārs
• Frīdrihs Veinbergs
• Aleksandrs Vēbers
• Henrijs Visendorfs (kapa vieta nav saglabājusies)
• Pēteris Zālīte
• Voldemārs Zeltiņš
• Aleksandrs Gotšalks fon Zengbušs
• Jēkabs Zvaigznīte (kapa vieta nav saglabājusies)
• Elza Žiglevica

Kapu un kapu parka tapšana un vēsture

Rīgas vācu luterāņu baznīcu un reformātu baznīcas kapsēta 1796. gadā (mūsdienu Rīgas Lielie kapi), ar pirmo, t. s. Zaļo kapliču. Tālumā redzama kāda piepilsētas zemnieka sēta. Autors J. K. Broce

Laikā no 1770. gada līdz pat 1772. gadam Krievijas impērijas Baltijas guberņās plosījās buboņu mēris — epidēmijas apkarošanas kampaņā ietilpa arī ukazs, kas aizliedza apbedīt mirušos baznīcās pilsētu teritorijā (Rīgā šī pavēle tika saņemta 1773. gada 23. februārī). Tika noteikts, ka turpmāk mirušos drīkst apbedīt tikai kapsētās, kas atrodas vismaz 300 asu (aptuveni 2 km) attālumā no pilsētas. Saskaņā ar šo rīkojumu Rīgas pilsēta aiz pilsētas toreizējām robežām 1773. gadā iekārtoja pilsētas kapsētu — Smilšu kalnos aiz pilsētas Raunas vārtiem tika ierādīta teritorija Pilsētas kapu izveidei, — mūsdienās tos zina kā Lielos kapus.

Šajos kapos sākotnēji tika iedalītas atsevišķas teritorijas lielākajām pilsētas draudzēm: Sv. Jēkaba, Doma, Sv. Pētera, Sv. Jāņa, Reformātu, Jēzus unSv. Ģertrūdes. Jēkaba kapu (iesvētīti 4.06.1773.) un pareizticīgo Pokrova draudzes nodalījums atradās vistuvāk pilsētai, un starp tiem atradās smilšu paugurs un sēta kas šos nodalījumus šķīra no pārējiem. Iecirkņi bija norobežoti ar koka žogiem, bet gadu gaitā robežas kapsētā izzuda un izveidojās mūsdienās redzamais "parka" plašums (tikai Pokrova kapi saglabājuši no pārējās teritorijas norobežojošu žogu). Pilsētas kapus atklāja 1773. gada 7. maijā, bet tuvāk pilsētai esošajā Jēkaba draudzes nodalījumā pirmos apbedījumus veica tā paša gada 4. jūnijā. Laika gaitā kapsētu vairākkārt paplašināja, piemēram, Jēkaba kapus — 1867. un 1891. gados.

Tā kā bēru reliģiskos rituālus likums atļāva veikt tikai baznīcās, bet pa pilsētas vārtiem zārkus izvest ļāva tikai īsi pirms to atslēgšanas vai aizslēgšanas, ar mirušo apbērēšanu saistījās lielas klapatas. Izmaiņas bēru ceremonijas norisē, noteica ēku (kapelu un kapliču) nepieciešamību kapu teritorijā — laika gaitā Pilsētas kapos uzcēla vairākas celtnes, gan kopējai, gan individuālai lietošanai. 1773. gada rudenī namdara J. H. Krāmera (Krahmer) vadībā kapu luterāņu daļā pie ieejas uzcēla astoņstūru koka kapelu ar skārda jumtu un zvanu torni, kuru tā sienu krāsojuma dēļ sāka dēvēt par Zaļo kapelu. Zāle bija paredzēta bēru ceremonijām (līdz tam tās tika pieļautas tikai pilsētas baznīcās), bet pagrabs kalpoja kā kapenes tiem, kas nevēlējās atsevišķu kapavietu zemē. 1832. gadā, kad koka sastatnes bija satrunējušas un jauniem šķirstiem vairs nebija vietas — 133 uzkrātos nelaiķus apbedīja kopējā masu kapā, aizberot kapenes un uzliekot kopēju akmens krustu, bet 43 ievērojamākos nelaiķus pārnesa uz t. s. Mūra velvēm.

 Jēkaba kapos kapliču uzcēla 1793. gadā, bet pārbūvēja 1886. gadā pēc arhitekta O. R. Zīvers (Sievers) projekta, un tās pagrabu kā kapenes izmantoja līdz 1856. gadam. Jaunu mūra kapliču Lielajos kapos cēla no 1859. līdz 1861. gadam (mūrniekmeistars J.Vills, arh. J.Felsko), bet 1891. gadā romantisma stilā pilnībā pārbūvēja (arh. N. Neiburgers).

Sākotnēji kapi nebija labiekārtoti — kopiņas atradās dažādās vietās bez noteiktas kārtības. XVIII gs. Broce tos savos zīmējumos attēlojis kā smilšu lauku. Pirmās ziņas par žogu celšanu ap kapiem ir no 1802. gada, kad arhitekts K. Hāberlands (Hahberland) un būvmeistars J. D.Gotfrīds koka žoga vietā izveidoja žogus no sarkaniem ķieģeļiem ar koka latiņu starpposmiem. Tos cēla gar vecāko kapu daļu un pabeidza 1807. gadā. Toreiz kapu teritorija aizņēma 36,7 hektārus. 1795. gadā Rīgā no Lībekas ieradās mācīts dārznieks J. H. Cigra (1775.-1857.), kurš 1823. gadā izstrādāja Pilsētas kapu plānojumu, paredzot tos pārvērst par skaistu dārzu ar zālieniem un puķu dobēm, kokiem un košuma krūmiem. Broces kapavieta tiek dažādos avotos atzīmēta kā Lielie kapi, taču atrast to var netālu no Mēness ielas, blakus Rīgas Kristus evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcai, kas atrodas blakus Pokrova kapiem. Tas nozīmē, ka kapu teritorija, kas kopā ar Pokrova kapiem ar izbūvēto Senču ielu ir nogriezta no Lielajiem kapiem, varētu būt pieminētajai luterāņu draudze, bet mūsu enciklopēdijā ir iezīmēta kā Jēkaba kapi.

Tika ieplānots kapos izveidot dārzu ar zālieniem un puķu dobēm, kokiem un košuma krūmiem. Bija paredzēts, ka taisnie, platie ceļi un šaurie šķērsceliņi sadalīs kapu teritoriju regulāros kvadrātos un garenos taisnleņķa četrstūros (katru šo laukumu no visām pusēm ietvers 4 pēdas plats zāliens). Laukumos starp šķērsceļiem paredzēja apbedīt mirušos, kuru kapavietu nerotās piemineklis. Kapu vietām bija jābūt sakārtotām pa divām rindā ar 4 pēdu atstarpi. Gar kapsētas žogu un abpus galvenajām alejām paredzēja apbedīt tos, kam būs uzstādīti kapakmeņi, urnas vai cita veida pieminekļi. Atsevišķās vietās bija ieplānoti parkveida stādījumi. Projektā centrālā ieeja tika paredzēta no Miera ielas — vārtu priekšā uzņēmējs Karpovs 1825. gadā izveidoja 90 asis garu un 30 asis platu pusapļa formas laukumu, kuru pēc Cigras projekta apstādīja ar apsēm.

Kapi atradās krietni ārpus no pilsētas un uz tiem veda zemes ceļš, taču jau XIX gs. beigās tie no trim pusēm bija apbūvēti — 1824. gadā pēc Cigras ierosinājuma sāka izbūvēt tagadējo Miera ielu: esošo zemes ceļu starp kāpām noklāja ar bruģi, gar malām iestādīja liepas un ierīkoja solus. Pie vecajiem vārtiem 1864. gadā pēc arhitekta J. Felsko projekta uzcēla uzrauga māju, bet Pilsētas kapu jaunās ieejas kreisajā pusē klasicisma stilā celtu paviljonu, kas bija domāts sēru viesiem kā uzgaidāmā telpa sliktos laika apstākļos.1853. gadā uzcēla Jēkaba kapu uzrauga māju, bet 1902. gadā Jēkaba kapos vecās koka siltumnīcas vietā uzcēla mūra siltumnīcu. Tagadējā Mēness ielā atradās ziedu tirdzniecības kiosks.

XX gs. 20. gados izveidojoties Latvijas Republikai, vāciskie Lielie kapi pamazām zaudēja savu elitāro statusu, jo šo funkciju sāka pildīt 1913. gadā izveidotie Meža kapi. Ievērojamu ietekmi uz Lielajiem kapiem atstāja 1939. gada vācbaltiešu emigrācija, kā arī daudzu XIX gs. turīgo latviešu, krievu u. c. rīdzinieku dzimtu locekļu došanās emigrācijā 1944. gadā — visai maz palika to, kas rūpējās par savu radinieku atdusas vietu sakopšanu. Jāatzīmē, ka Pokrova kapi kādreiz skaitījās četru prestižāko kapsētu vidū Krievijas Impērijā.

Vandālisma laiks

Pēc 2. Pasaules kara kapi tika gadu desmitiem demolēti, daudz cietuši no vandālisma, ir zuduši daudzi kapakmeņi un kapu apmales, žogu fragmenti un metālkalumi, kuri pašlaik visticamāk rotā kādu privātmāju vai ir pārkausēti — izcili tēlniecības pieminekļi, kuriem analogi Latvijā citviet vairs nav saglabājušies.

Kapu postīšana sākās 2. Pasaules kara laikā, kad tika atrakti kapi, demolētas kapličas, meklējot vērtslietas, vai vienkārši zagti, lauzti un vesti prom pieminekļi no granīta un marmora. Pēc kara Mūra velvēs apmetās prāva laupītāju banda, kas terorizēja apkaimi un, kad to slēptuve tika atklāta, atšaudījās no milicijas pat ar ložmetējiem, kas kapu pieminekļiem nenāca par labu. Turpmākos gadus nemitīgi notika kapu postīšana un demolēšana, ar kuru bija bezcerīgi cīnīties pat tajos retajos gadījumos, kad tos izmeklēja prokuratūra. Bez tam, uz "vācu" kapu demolēšanu kārtībsargājošās iestādes skatījās caur pirkstiem.

Kapi arī pēc kara atradās luteriskās baznīcas pārvaldījumā un turpināja pildīt savas funkcijas, līdz, saskaņā ar LPSR Ministru Padomes 1950. gadā pieņemto lēmumu, kapu pārzināšanu nodeva Rīgas pilsētas Komunālo pakalpojumu ministrijas pakļautībā.

 1953. gadā saskaņā ar Rīgas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes Izpildu komitejas lēmumu Lielos kapus slēdza daļēji, bet 1969. gadā — pilnībā. Pēc apbedīšanu pārtraukšanas sākās sistemātiska, gan atsevišķu indivīdu, gan dažādu uzņēmumu un arī valsts sankcionēta Lielo kapu iznīcināšana (ko publicistikā bieži saista ar imigrācijas vilni no PSRS, kur imigrantiem bija svešas un pat nepatīkamas vietējās kultūrvēstures tradīcijas, kā arī tie lielāko tiesu nepārstāvēja inteliģentāko iedzīvotāju daļu — pat ja kādam nebija motivēta naida pret visu vācisko, tad nebija arī morālu bremžu un vēlmes uzturēt vidi sakoptu). Masveidā tika vesti prom kapu pieminekļi, bet kapu iežogojumi izlauzti un izmantoti tepat mazdārziņu aprīkošanai. 1953. gadā par plaši organizētu kapu pieminekļu tirdzniecību tika tiesāts pat Lielo kapu direktors (uzvārdu pagaidām neesam atraduši).

Latvijas PSR Ministru Padome ar 1982. gada 14. jūnija lēmumu Nr. 331 "Par Memoriālā dabas parka celtniecību un izveidošanu Rīgā" nodeva Lielos kapus Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pārziņā. Biedrības vadības — R. Verro, I. Putekļa, A. Katlapa — vadībā tie kļuva par pusoficiālām akmenslauztuvēm un kaļamā dzelzs ieguves vietu gan profesionāliem tēlniekiem (daudzi tajā laikā tapuši tēlniecības darbi veidoti no šeit iegūtajiem materiāliem), gan amatieriem. Bez tam, apzināti tika samazināts esošo arhitektūras, tēlniecības un lietišķās mākslas objektu skaits — pēc biedrības centrālās padomes ieteikuma tika sankcionēta 3 kapliču nojaukšana, "ar mērķi ekonomēt kapliču restaurācijas darbiem nepieciešamos līdzekļus", pieprasīja atkārtotu Kultūras ministrijas ekspertīzi, lai "rastu iespēju saskaņot vēl papildu 11 kapliču nojaukšanu".

Memoriālā parka projekts

Jau 1903. gadā Ā. Berkholcs savā rakstā par Lielajiem kapiem atzīmēja, ka kapsēta ir pārblīvēta, un izteica paredzējumu, ka pēc 60-70 gadiem tā tiks slēgta un ar saviem lielajiem kokiem un ievērojamām mākslas un arhitektūras vērtībām kļūs par parku laicīgajai varai un apsaimniekotājiem.

1967. gadā uzsāka īstenot Latvijas PSR Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurēšanas projektēšanas konstruktoru birojā izstrādāto Memoriālā parka izveidošanas projektu (arhitekts E. Slavietis). Tika ierīkoti jauni celiņi, izjaucot iepriekšējo klasicisma stila plānojumu, un atjaunota neliela daļa no kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem. Lielos kapus sadalīja divās daļās ar jauntapušo Senču ielu, kuru izbūvēja pāri apbedījumiem, novācot tikai kapakmeņus — tādējādi iznīcinot lielu daļu Jēkaba draudzes nodalījumā esošos apbedījumus un mākslīgi nošķirot Jēkaba draudzes un Pokrova nodalījumu no pārējās kapu teritorijas. Paredzēts bija ierīkot arī muzeju. Taču projektu realizēja tikai daļēji, apstājoties tikai pie posta darbu veikšanas. Tad Lielo kapu izpēti un apzināšanu uzsāka Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, Latvijas PSR Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskā padome un Rundāles pils muzejs. 1968. gadā kompleksa ansambļa izpēte tika uzdota Zinātniskās restaurēšanas projektēšanas konstruktoru birojam (ZRPKB). Darba rezultātā tika fiksēti 108 mākslas un vēstures pieminekļi. Iespājams, ka neskaitāmo komisiju un formālo birokrātiski veidojumu paveikto var kaut kur Arhīvos atrast.

Saskaņā ar Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes Izpildkomitejas 1969. gada 23. aprīļa lēmumu Nr. 153 "Par Lielo kapu daļēju likvidāciju un uz šīs teritorijas memoriālā parka izveidošanu" tika nolemts likvidēt daļu Lielo kapu teritorijas starp Miera, Kluso, Klijānu ielām un Pērnavas ielas loku un izveidot šajā teritorijā Memoriālo parku "Lielie kapi" 34 hektāru platībā, tādējādi iezvanot jaunas posta ēras sākumu. Kapu teritorija tika nodota pilsētas labierīcību pārvaldes Dārzu un parku tresta pārziņā. Tika izveidota kārtējā komisija, kuras uzdevums bija klasificēt pieminekļus un objektus "īpaši aizsargājamos" un neaizsargājamos, pēdējos likvidējot kā nevērtīgus.  

ZRPKB, izpildot "Latkomunalprojekt" pasūtījumu, kapu izpētes darbu turpināja līdz 1974. gadam un ilgāk, kad nozīmīgu, fundamentālu pieminekļu izpēti veica biroja vēsturnieks R. Šīrants. Šajā desmitgadē, sakarā ar paredzamo otro Memoriālā parka izveides projektu, vairākkārt tika veikta papildus izpēte kapos, tās rezultātā tika apzināti arvien jauni vēstures un mākslas pieminekļi un 1975. gada 17. septembrī apstiprinātajā Lielo kapu teritorijā saglabājamo vēstures un mākslas pieminekļu sarakstā ietilpa 114 vēstures un 195 mākslas pieminekļi, kuri tika ņemti valsts aizsardzībā kā vietējās nozīmes un uzskaites grupas pieminekļi. Taču, jau toreiz 114 ievērojamu personu kapa vietas, diemžēl, vairs nebija lokalizējamas dabā.

1977. gadā LPSR valdība pasūtīja Komunālās saimniecības ministrijas projektēšanas institūtam "Komunālprojekts" jaunu parka projektu, kura autore bija arhitekte K. Daujāte. Šajā projektā bija divas daļas: visa parka plānojuma shēma ar ieteikumiem teritorijā esošo būvju un pieminekļu izmantošanai un teritorijas labiekārtošanas 1. kārtas darba projekts. Perspektīvajā plānojumā bija paredzēts saglabāt vēsturiski izveidojušos celiņu tīklu. Arī šajā variantā lielākais saglabājamo pieminekļu skaits atradās kapsētas vecākajā daļā — starp Rindu kapličām un Kluso ielu, kā arī ziemeļu un austrumu virzienā no pusapļa priekšlaukuma. Atšķirībā no iepriekšējā, šis projekts paredzēja visus vēstures un mākslas pieminekļus atstāt savās sākotnējās vietās. Tika veikta precīza saglabājušos pieminekļu inventarizācija un uzskaite (K. Daujāte plānā atzīmējusi visas dabā esošās pieminekļu grupas, kopskaitā vairāk nekā 300).

Pēc Rindu kapliču konservācijas un depozitārija izveidošanas 70. gadu sākumā. 1979. gadā tika noasfaltēts celiņu tīkls, ierīkots parka izgaismojums. 1985. gadā Rīgas pilsētas Izpildkomitejas priekšsēdētājs (pilsētas mērs) Alfrēds Rubiks iedalīja Lielo kapu sakopšanai 10 000 rubļu, kā arī pasūtīja izgatavot un uzstādīt kapa pieminekļus Kr.Baronam un Fr. Brīvzemniekam. Tuvējām rūpnīcām tika uzdots regulāri iesaistīt strādniekus kapu uzkopšanas talkās. Nākošie objektu restaurācijas darbi tika veikti1986.-1987. gadā, kad kosmētiski tika izremontētas vairākas kapličas, atjaunoja zvanu torni un metālkalumu vērtnes Rindu kapličās u.c.

2000. gadā Lielo kapu teritoriju savā īpašumā atguva Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas konsistorija (LELB).

Lielo kapu parks pēc LR atjaunošanas

Pēdējais vandālisma vilnis Lielos kapus skāra pēc Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanas, kad pēdējās laupāmās vara un bronzas pieminekļu daļas izzaga krāsaino metālu vācēji — par spīti sabiedrības protestiem, vara neko nedarīja, lai kā kontrolētu krāsaino metālu uzpircējus.

Ar entuziastu palīdzību līdz šim izdevies sakārtot vai iezīmēt ap 150 vēsturei nozīmīgu cilvēku apbedījumu. Pirms dažiem gadiem tika nodibināta "Rīdzinieku biedrība", kura izvirzīja mērķi uzlabot dzīves kvalitāti Rīgā — par biedrības vāktiem līdzekļiem tā uzstādīja pagaidu jumtu XIX gs. 80. gados būvētajai Reinholdu dzimtas kapličai (kādreiz greznākajai memoriālajai celtnei šajos kapos). Bija plāni atjaunot kapliču pilnībā, taču Rīdzinieku biedrības darbība ir apsīkusi. Rīgas Tehniskajā universitātē ilgāku laiku darbojas entuziastu grupa, kas sakārto bijušā Politehnikuma rektoru un ievērojamāko mācībspēku kapa vietas. Latviešu žurnālistikas tēva Āronu Matīsam pieminekli 1999. gadā atjaunoja laikraksts "Latvijas Vēstnesis". 

2001. gadā par Rīgas pilsētas līdzekļiem uzstādīja pieminekļus uz Kerkoviusa un Armitsteda kapiem, atjaunoja arhitekta R. Šmēlinga (Schmaeling) un barona V. G. Tīzenhauzena (Tiesenhausen) kapu vietas. Tajā pašā gadā LR Ministru kabinets atjaunoja pieminekli Vensku Edvartam (Edvartam Skujeniekam), Luīzei Skujeniecei un viņu dēlam M. Skujeniekam. Par nevalstisko organizāciju savāktajiem līdzekļiem uzstādīta piemiņas plāksne 1919. gada Stučkas valdības sarkanā terora laikā nomocītajiem mācītājiem, atklāts piemineklis Brederlo dzimtai, kuras pārstāvju dāvinātā gleznu kolekcija veido Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ārzemju mākslas kolekcijas pamatu, kas skatāmas LNMM departamentā Mākslas muzejā "Rīgas birža". 2002. gadā līdzās vietai, kur atdusas Kr. Barons, Kr. Valdemārs, Fr. Brīvzemnieks, Kr. Dinsberģis, tika atklāta piemiņas zīme tiem Tautas atmodas darbiniekiem, kuru kapa vietas ir iznīdētas un nav saglabājušās nekādas pēdas.

Kopš 1991. gada sistemātiski tiek restaurēta Jēkaba kapu kapela, kas pāveidota par baznīcu (Rīgas Kristus evaņģēliski luteriskā draudze). Atjaunota arī 60. gados izlaupītā un izdedzinātā t. s. Jaunā kapela, kas pārveidota par Rīgas Augšāmcelšanās evanģēliski luterisko baznīcu.

Parka uzturēšanas problēmas XX gs. 90. gadu sākumā, kad notika draudžu īpašumtiesību atjaunošana, Lielie kapi nonāca LELB konsistorijas pārziņā. Sarunas starp Rīgas domi un to par Lielo kapu atdošanu pilsētai notiek jau vairākus gadus. LELB uzskata, ka atdot tik milzīgu teritoriju vienkārši tāpat nevarot, tādēļ Baznīca cer ko saņemt pretim, visdrīzāk zemes veidā. Vides komitejas priekšsēdētājs Dainis Īvāns intervijā "Latvijas avīzei" min, ka LELB pārstāvji neoficiāli minējuši summu — 3 000 000 latu, — domnieki cenai nav piekrituši, savukārt LELB nepiekrīt īpašumu mainīt pret kādām Rīgas domei piederošām telpām.

Lielo kapu īpašnieks — LELB, — atsakās (nespēj) teritoriju uzturēt, uzkopt un labiekārtot, tāpēc to dara Rīgas Domes Dārzu aģentūra, katru gadu tērējot aptuveni 24 000 latu. Juridiski Rīgas pilsētai tā nemaz nebūtu jādara Iespējams, varētu būt kāds nopietns aizrādījums no Valsts kontroles), jo zāles appļaušana ir īpašnieka, tas ir LELB, atbildība, tomēr Baznīca uzskata, ka kapsētu uzturēšana savā administratīvajā teritorijā ir pašvaldības pienākums. Tā kā parks nav pašvaldības īpašums, tādēļ ieguldīt līdzekļus nopietnos labiekārtošanas darbos un atjaunot kapličas likums aizliedz. 2009. gada ziemā pēc radikālā budžeta samazinājuma dome lēma ar 1. martu Lielo kapu teritoriju no kopjamo saraksta izslēgt(!).

Rīgas Domē tiek apspriesta iespēja nākotnē, kad būs sakārtotas īpašumtiesības, Lielo kapu teritorijā (aptuveni 35 hektāru platībā kopā ar Pokrova kapu teritoriju), atkal izveidot t. s. Memoriālo parku. Iecerēts, ka parks veiktu gan informatīvi muzejisku funkciju, gan darbotos kā specifisks tūrisma objekts. Kamēr notiek birokrātiski saspēle starp LELB un RD, Pokrova kapi atrodas citu privātu personu [ipašumā un tur pamazām tiek atjaunoti apbedījumu (par maksu), kas dod līdzekļus pamazām šo teritoriju labiekārtot un atjaunot. Tiesa, vēsturiskos pētījumus un atjaunošanu veic "Puškina biedrības" aktīvisti, piesaistot privātpersonu un mecenātu ziedojumus. 

Literatūra

• Penģerots V. Rīgas pieminekļi. // Rīga kā Latvijas galvaspilsēta. — Rīga, 1932., 734.-744. lpp.
• Juškēvičs J. Rīgas kapsētas. // Juškēvičs J. Vecā Rīga. — Rīga, 1936, 30.-35. lpp.
• Dāvidsone I. Memoriālais parks — Lielie kapi. // Dāvidsone I. Rīgas parki un dārzi. — Rīga, 1981., 17.-27. lpp.
• Cinovski R., Pūka T. Memoriālais parks (Lielie kapi). // Rīgas sabiedriskie apstādījumi. — Rīga, 1988., 83.-85. lpp.
• Holcmanis A. Memoriālais parks Rīgā. // Rīgas balss. Nr.127. 1.06.1968.
• Grauds O. Senai atbalsij jauna skaņa. // Cīņa. Nr.156. 6.07.1969.
• T. Š. Top memoriālais parks. // Dzimtenes balss. Nr. 3. 20.01.1972.
• Bartele T. Rīgas Lielie kapi kā kultūrvēsturisks piemineklis (vēsture un saglabāšana). // Sabiedrība un kultūra: rakstu krājums. — Liepājas Pedagoģijas akadēmija: Liepāja, 2003., 161.-173. lpp.

Saraksts ar ievērojamo personu atrašanās vietām Rīgas Lielajos kapos.